http://spoki.tvnet.lv/literatura/Viktorija-34dala/644449
Mani pamodināja troksnis ārā. Ja iepriekšējā dienā viņus par dzirdēt nevarēja, tad šorīt likās, ka viņi speciāli dara visu tik skaļi, cik vien iespējams. Bija tikai deviņi no rīta un viņi tiešām strādāja. Es taču vakar tikai pajokoju. Nākošreiz būs jāpiedomā pie saviem jokiem.
- Bā, tu neguli? – ienākot virtuvē, redzēju, ka vecmamma gatavo omleti.
- Kā gan var gulēt, ja puiši jau čakli strādā? – vecmamma atteica.
- Gulēt nevar arī tāpēc, ka viņi tik skaļi strādā, - pieminēju.
- Nesūdzies, tas nevilksies mūžīgi, - vecmamma atbildēja.
- Tas gan, - piekritu un paņēmu savu kafiju, - Iešu paskatīties kā viņiem iet, - piebildu un devos ārā.
Šodien gan viņi bija tikai četratā, šķiet ne visi vēlējās strādāt svētdienā.
- Kā jums iet? – smaidot uzrunāju visus.
- Ļoti labi, - Zintis atbildēja nolecot no pusotru metru augsta paaugstinājuma un nāca manā virzienā.
- Es jau vakar tikai pajokoju par to strādāšanu, - ieminējos un neveikli pasmaidīju.
- Bet jums jau vēl malka jāgādā, tāpēc jo ātrāk pabeigsim, jo ātrāk tas būs iespējams, - Zintis noteica, viegli paraustot plecus. Tikai tagad pamanīju, ka viens no strādniekiem bija Haralds, kas novēroja manu sarunu ar Zinti.
- Tu kaut kur trenējies? – jautāju Zintim, nedaudz pieskaroties viņa presītei. Zintis bija spēcīgs un muskuļots vīrietis. Jebkura sieviete varētu justies drošībā blakus šādam vīrietim. Viņa zaļās acis dziļi raudzījās manī.
- Ja vien pietiek laika, tad cenšos pacilāt svarus, - Zintim patika palielīties ar savu augumu.
- To var redzēt, - veltīju puisim visapburošāko smaidu.
- Šodien nāksi palīdzēt? – Zintis vēlējās zināt un tas lika man iesmieties. Varbūt pat nedaudz par skaļu un mazliet pietēloti, tomēr tas lika Haraldam turpināt mūs vērot.
- Ja vien ņemsiet mani pulciņā, - skaļi ieteicos.
- Puiši, Viktorija šodien arī vēlas nākt palīgā, - Zintis iesaucās un puiši jau māja ar rokām, lai pievienojos.
- Es tikai paēdīšu brokastis, lai spēks pietiek un tad nākšu, - piemiedzot ar aci, devos atpakaļ uz māju.
Gurni ar nolūku tika šūpoti nedaudz vairāk kā parasti ejot. Man patika pievērstā uzmanība un biju nolēmusi to izbaudīt pilnībā. Tas taču tāpat ilgi neturpināsies.
- Meitiņ, tev zvana, - vecmamma mani sauca pie telefona.
- Jā lūdzu? - pacēlusi klausuli uzrunāju zvanītāju.
- Sveika, te Artūrs, - policists klusi iesāka sarunu.
- Sveiks, kaut kas noticis? – joprojām smaidīju par notikumiem ārpusē.
- Ir runa par Ralfu, - Artūrs nedroši atteica.
- Kas ir ar viņu? – iekšēji sāku trīcēt.
- Viņš šorīt tika izlaists pret drošības naudu, izskatās, ka līdz tiesai viņš būs uz brīvām kājām, - Artūrs oficiāli paziņoja.
- Tu taču joko? – no visas sirds cerēju, ka tā tas ir. Es taču nespēšu pat uz darbu iet, zinot, ka apkārt staigā Ralfs.
- Bet viņš tev nedrīkst tuvoties tuvāk par divdesmit metriem, tikai pie tāda noteiktuma, viņam ļāva iemaksāt drošības naudu, - Artūrs centās mani mierināt.
- Lodes trāpa mērķī arī no tālāka attāluma, - ironiski atteicu.
- Es varu paņemt atvaļinājumu un būt jūsu mājas tuvumā, - Artūrs ierosināja, - Priekšnieks uzskata, ka pagaidām patruļas mašīnu sūtīt pie jums nav vērts, - viņš negribīgi piebilda.
- Galvenais, lai pēc tam nav par vēlu, - centos atkal pasmaidīt, bet tas neizdevās. Manī atgriezās dusmas un bezspēks, - Un nevajag mani sargāt, pati tikšu galā! – noteicu un noliku klausuli. Artūrs noteikti nebija pelnījis šādu manu attieksmi, bet es biju nikna un man steidzami vajadzēja šo niknumu kaut kur izgrūst.
Pat nepaēdot brokastis un neko nepaskaidrojot vecmammai, devos atkal ārā. Pamanīju, ka pagalmā stāv joprojām kādi divdesmit nesacirsti bluķi un atvieglojumā nopūtos. Atrodot cirvi, devos pie tiem.
- Tas tiešām nav sievietes darbs, - Zintis smejoties iesaucās.
- Tad es to par tādu padarīšu, - nikni atrūcu. Es vairs nespēju valdīt dusmas sevī un tāpēc netaisni izturējos pret citiem, bet es arī nespēju savākt savas emocijas.
Paņemto pirmo bluķi, es tajā triecu cirvi no visa spēka. Tas bija vidēja lieluma, tomēr mans niknums to momentā pārdalīja divās daļās. Jutu nelielu apmierinājumu un turpināju cirst to mazākās daļās.
Sacērtot pirmos desmit bluķus, beidzot jutu, ka niknums lēnām sāk izgaist, tagad parādījās bailes un nemiers par to kā pasargāt vecmammu. Par sevi es nebaidījos, bet vecmamma man bija viss. Es neizturētu, ja man nāktos viņu zaudēt.
Asaras aizmigloja manu skatienu un nākošo cirtienu es trāpīju garām. Priecājos, ka ne savā kājā.
- Man liekas, ka tev pietiks, - Haralds stingri sagrāba manu roku.
- Es pati zināšu, kad man pietiks, - ietiepīga atteicu, noraušot asaras.
- Es sarunāju ar puišiem, - Haralds pievērsa sev manu uzmanību, - Mēs sadalīsimies un katru nakti te paliks kāds no mums. Tu būsi drošībā. Jūs abas būsiet!
- Kā tu .. – gribēju jautāt, kā viņš zina.
- Ralfs zvanīja, lai palielītos. Redzot tavas dusmas, sapratu, ka arī tu zini, - Haralds pārtraucot mani paskaidroja.
- Paldies, - tas bija viss, ko šobrīd varēju pateikt.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Viktorija-36dala/644578
Ceru, ka jūs ieintriģēju 
