http://spoki.tvnet.lv/literatura/Viktorija-29dala/644104
- Sveika, - Haralds sveicināja zemā un nedrošā balsī, - Kā tev iet?
- Labi, - meloju, - Man tagad jāskrien tālāk, vecmamma gaida, - piebildu, jo vēlējos ātrāk pazust no šīs vietas.
- Nevēlies pastaigāties? – Haralds jautāja.
- Audzinātāj, tev jānāk ar mums! – mazā Samanta smaidot teica, - Savādāk krusttēvs drīz ies mājās, - viņas lielās acis lūdzoši skatījās manī.
- Bet man liekas, ka tu pati ļoti vēlies pastaigāties ar savu krusttēvu, - es klusi teicu meitenei, - Tev taču jāizmanto brīdis, kad viņš nestrādā, - čukstēju tā, lai dzird tikai Samanta. Haraldam nav jāzina nekas par mūsu rīta sarunu.
- Bet viņš atkal ir priecīgs, - Samanta man čukstēja ausī to kā lielu noslēpumu.
- Man neliekas, ka viņš tāds būtu, - godīgi atteicu.
- Jūs nepazīstat manu krusttēvu, - Samanta lepni teica, - Viņš grib vēl pastaigāties, - meitene atgādināja, - Tātad viņš ir priecīgs.
- Bet man tiešām jāiet, - meloju arī mazajai meitenei.
- Lūdzu, tikai piecas minūtītes, - Samanta nepadevās. Viņa jau īsti nezināja, cik ir piecas minūtes un es biju pārliecināta, ka pēc piecām minūtēm, meitene vēlēsies, lai es palieku vēl piecas minūtes.
- Bet tikai piecas, - atteicu, jo savādāk šī saruna vilksies ilgāk kā tikai piecas minūtes.
Samanta priecīga palecās un atkal aizskrēja pie sava riteņa. Uzsēdusies uz tā, meitene rādīja kā viņa māk braukt.
- Šito man krusttēvs iemācīja, - mazā atlaižot rokas rādīja kā brauc. Smaids viņas sejā un lepnus par jauno triku lika viņas acīm mirdzēt. Es saprotu, ka uz trīsriteņa tas nav visai sarežģīts triks, bet kuru gan tas uztrauca, ja meitenītes seja bija tik apmierināta.
Sakrustojot rokas sev priekšā, ieņēmu aizsardzības pozu un vēroju kā meitene braukā. Jutu, ka Haralds uzstājīgi skatās uz mani, bet centos to ignorēt.
- Mums vajadzētu parunāt, - Haralds atkal centās ar mani uzsākt sarunu.
- Man neliekas, ka mums ir par ko runāt, - atteicu.
- Man tev jāpaskaidro, kāpēc tā rīkojos, - Haralds turpināja.
- Šķiet mēs abi zinām, kāpēc tu tā rīkojies, - niknums un sāpes atgriezās manī, - Cik šoreiz viņš tev apsolīja samaksāt? – ironiski jautāju.
- Beidz, - Haralds zemā balsī protestēja.
- Bet es saku taisnību, ja tev liekas, ka vari izmantot savu krustmeitu, lai satiktu un parunātos ar mani, tad tu kļūdies, - caur zobiem izgrūdu, - Pasaki viņai, ka man bija jādodas, - apgriezos un uzsāku atkal savu skrējienu. Par velti viņš cenšas runāt ar mani. Viss ir pārāk spilgtā atmiņā, lai es tagad klausītos kaut kādos stulbos paskaidrojums. Kāds gan var būt paskaidrojums tam, ka viņš ļāva sevi nopirkt. Viņš izlikās, ka kaut ko jūt pret mani, lai saņemtu samaksu. Kāpēc viņš vispār nesēž cietumā, ja ir Ralfa līdzdalībnieks? Laikam jāsazvanās ar Artūru, lai uzzinātu lietas gaitu.
Es tomēr uzreiz nesteidzos mājās, jo jutu nepieciešamību pēc galvas izvēdināšanas, pirms atkal satiekos ar vecmammu.
- Zvanīja Egita, viņa tevi gaida ciemos, - vecmamma ieraugot mani atgriežoties, teica.
- Ieiešu dušā un tad došos pie viņas, - noteicu un paņemot savu dvieli, devos uz vannas istabu.
Vēsais ūdens man nāca tikai par labu. Uzvelkot garos sarkanos svārkus un melno topiņu, biju gatava satikties ar meitenēm. Zināju, ka vakars ievilksies.
- Viktorija? – pusceļā pie draudzenēm, mani apstādināja kāds šoferis. Uzreiz nepazinu runātāju, bet jutu, ka viņš man nav svešs.
- Jā? - nepārliecināti atbildēju.
- Tu esi Karīnas draudzene? – viņš nedaudz kautrīgi jautāja un beidzot es sapratu, kur esmu satikusi šo vīrieti, - Mēs varam nedaudz aprunāties?
- Varu kā palīdzēt? – prasīju.
- Ja tu apsēstos man blakus, es tev visu paskaidrotu, - Aigars atteica un aicināja mani savā mašīnā.
- Ko tu vēlējies? – biju apmulsusi, jo nesapratu šo vīrieti.
- Tu droši vien zini, ka cenšos Karīnai iepatikties jau ilgu laiku, - viņš nedroši iesāka.
- Zinu gan, - smaids parādījās manā sejā.
- Es esmu izmisis, - Aigars atzinās, - Es nesaprotu kā vēl savaldzināt viņu. Man liekas, ka patīku viņai, tomēr Karīna neparko nevēlas mani pielaist sev klāt.
- Tāda viņa ir, - piekritu vīrieša sacītajam.
- Pasaki, lūdzu, vai man ir izredzes? Ja nē, tad es atkāpšos, - Aigars skumīgi teica.
- Galvenais nepadodies, - piemiedzot ar aci noteicu, - Un es ar meitenēm pakūdīšu viņu. Es domāju, ka tev noteikti ir izredzes, - piebildu.
Aigaram vairs nevajadzēja bilst ne vārda, jo viņa sejas izteiksme izteica visu.
- Paldies tev, - Aigars patiesi teica.
- Pateiksies vēlāk, - klusi iesmējos un kāpu ārā no mašīnas, - Tālāk es došos viena, lai kāds nepārprot šo situāciju.
- Jauku jums vakaru visām, - Aigars vēl paspēja novēlēt, pirms aizbrauca prom.
- Ceru tas tāds arī būs, - klusi pie sevis noteicu un devos tālāk.
Es pat nepaspēju piezvanīt pie durvīm, kad tās atvārās. Viņas tiešām mani bija gaidījušas.
- Te nu gan notikušas pārmaiņas! - iesaucos, ieraugot Egitas dzīvokli.
- Ir gan! – viņa gandarīti noteica un vilka mani apskatīt pārējās telpas.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Viktorija-31dala/644262
