http://spoki.tvnet.lv/literatura/Viktorija-28dala/644036
Šodien visi vecāki kā sarunājuši, laicīgi bija pakaļ saviem bērniem. Pussešos jau varēju doties prom no darba.
Tuvojoties mājai, pamanīju, ka vecā šķūnīša vietā, kaut kas notiek. Pienākot tuvāk redzēju, ka seši puskaili vīrieši vāc atlikumus no ugunsgrēka nodarītajiem postījumiem. Izbrīnīta skatījos notiekošajā.
- Meitiņ, ko tu tik ātri mājās? - vecmamma iznāca no mājās, rokās turot lielo sulas krūzi.
- Kas te notiek? – neizpratnē jautāju.
- Iedomājies, - vecmamma sajūsmināta stāstīja, - Šodien pie manis ieradās trīs mani bijušie audzēkņi ar saviem draugiem un teica, ka es esot bijusi viņu mīļākā skolotāja, tāpēc vēlas palīdzēt. Es zinu, ka viņi melo.
- Par ko melo? – nespēju izsekot vecmammas domu gaitai.
- Viņi melo, ka es esmu bijusi viņu mīļākā skolotāja, - vecmamma iesmējās, - Jo es tāda nebiju nevienam no saviem skolēniem.
- Bā! – arī es iesmējos, - Tu vienkārši pat nenojaut, cik mīļa esi visiem.
- Nu nesāc arī tu, - vecmamma protestēja.
- Un viņi te visu dienu strādā? – vērojot nosvīdušos un nosauļotos ķermeņus, jautāju. Kāds jau bija pamanījis manu klātbūtni un paceļot roku sveicināja. Atbildēju sveicienam, lai arī personiski nepazinu nevienu no viņiem.
- Šodien viņi tikai sāk, - vecmamma apstiprināja manus vārdus, - Rīt solījās, ka būs jau no deviņiem atkal klāt.
- Tātad neļaus gulēt pat brīvdienā, - atteicu.
- Tu varēji nesūdzēties, bet doties palīgā, - vecmamma norāja mani, - Viņi to dara mūsu dēļ.
- Kur mēs dabūsim materiālus jaunam šķūnim? - pēkšņi iejautājos.
- Puiši teica, ka viss ciems atbalstot mūs un materiālus palīdzēšos sagādāt, - vecmamma čukstus stāstīja kā lielu noslēpumu.
- Un tu vēl teici, ka neviens tevi nemīlot, - mani pārņēma nenormāli liels pozitīvisma lādiņš. Bija patīkami apzināties, ka pilnīgi visi ir ar mums šajā nelaimē un katrs ir gatavs dot kaut vai mazumiņu, lai mēs atgūtu to, kas tika izpostīts vienā naktī. Miers un labsajūta ieplūda manī. Es zināju, ka viss notiekošais ir tikai uz labu. Līdzcilvēku līdzcietība ir pats svarīgākais brīdī, kad liekas, ka viss ir zudis. No laimes man acīs parādījās asaras.
- Kāpēc tu raudi, meitiņ! – vecmamma uztraukusies paskatījās manī.
- Es vienkārši biju aizmirsusi, cik labi cilvēki dzīvo mums apkārt, - smaidot atteicu.
- Es jau uztraucos, ka tevi kaut kas sarūgtinājis, - vecmamma atviegloti nopūtās.
- Iešu pārģērbties, - noteicu, - Vēlos apskriet kādu aplīti.
- Tātad tu pazudīsi uz kādu stundu, - vecmamma aprēķināja, - Tu šodien iesi kaut kur kopā ar meitenēm?
- Nezinu, neesmu sen ar viņām runājusi, - atzinos.
- Tu nedrīksti norobežoties no visas pasaules, - viņa mācīja.
- Es labošos, - atteicu un steidzos istabā, jo nevēlējos turpināt sarunu.
Pārģērbjoties un paņemot ūdens pudeli, es pat neatskatoties šķūņa virzienā, kur notika darbi, pagriezos un uzsāku skrējienu. Es nedzirdēju apkārt notiekošo arī uz ielām, jo ieslēdzot telefonā mūziku un ieliekot austiņas, ļāvos siltajam vējam.
Skrienot jau otro apli ap skolas sporta laukumu, ar acu kaktiņu jutu kustību, kas nāca laukuma virzienā. Neizturēju un paskatījos nācēja virzienā un manā sejā parādījās neviltots smaids, jo man pretī traucās Samanta uz sava trīsriteņa.
- ..ījā! – dzirdēju tikai vārda otro pusi, jo izņēmu austiņas par vēlu ārā. Viņa noteikti bija saukusi manu vārdu.
- Jau paspēji sailgoties? – smejoties jautāju, jo mazā bija jau nokāpusi no sava braucamrīka un skrēja man pretī.
- Jā! – princesīte atzinās un ieleca manos apskāvienos.
- Ko tu šeit viena dari? - palūkojos virzienā no kura meitene atbrauca, bet nevienu tur uzreiz neredzēju.
- Es neesmu viena, - mazā noraidoši kratīja galviņu, - Krusttēvs man atveda.
Viss iekšēji sagriezās. Ja pirms brīža mājās biju sajutusi mieru un labsajūtu, tad tagad viss mainījās. Atkal pacēlu acis un vēroju, kā Haralds lēnām nāk mūsu virzienā. Viņš taču nevar izmantot Samantu, lai tuvotos man. Es nespētu mazās klātbūtnē lamāties un aizdzīt viņu. Bērnam nav jāredz saspīlētās attiecības, kas valda starp mums ..
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Viktorija-30dala/644238
