http://spoki.tvnet.lv/literatura/Viens-saviens-3/774179
/4/
Pēc stundu beigām Niks pie manis atkal laimes pilns pieskrēja.
-Iesim!?- viņš pa visu klasi iekliedzas. Saraucu pieri... kas tie par stulbgājieniem?
-Par ko tu runā?- nikni nomurmināju. Niks sāka smieties un iesaucās:
-Nu, mēs ejam uz kafejnīcu! Un, jā, es gribu, lai visi zina, ka eju ar visskaistāko meiteni šovakar pastaigāties!-
-Nemaz nesadomājies!- nošņācu un ar izteiktu niknumu skatījos viņa acīs
-Kā tā?! Es domāju, ka tas uz jumta kaut ko nozīmēja! Es taču,- Niks skaļi sašutumā sauca, un es tikai, lai viņu apklusinātu ātri noteicu
-Nu, ja ejam, tad aiziet, paņem somu!-
Niks apmierināti pasmīnēja un paņēma savu somu.Iekodu vaigā. Laikam jau nav tāds muļķis... kā, lai viņu aizvācu no ceļa šovakar, ja visi zinās, ka viņš bija ar mani? Visas aizdomas kritīs uz mani.
-Idiots,- nošņācu un paņēmu somu. Klusējot gājām ārā no skolas. Bērni skrēja un smējās, daudzi meta uz mums pārsteigtus un šausminošus skatienus. Jutu kā viņa roka pieskaras manai. Ieliku roku kleitas kabatā. Kas šeit notiek?! Šī ir kaut kāda izrāde? Viņš noteikti nojauš, ka viņu drīzumā piemeklēs nāve. Varbūt viņš ar kādu saderēja? Kaut kas nav tīrs, pavisam noteikti nav tīrs.
-Aiziesim uz kafē, ja? Es zinu kādu jauku kafejnīcu ar burvīgu skatu uz kanālu,- viņš ierunājās, un es pamāju ar galvu. Vajag tumsu.... vajag nakti. Pēc piecpadsmit minūšu klusa gājiena bijām pie kādas mazas bodītes. It nemaz vairs nevēlos ar viņu būt šeit. Laiks sāka vilkties, un es paliku arvien nervozāka, lai gan centos to savā sirdī un domās apslēpt.
-Esam klāt!- viņš iesaucās un sāka smieties. Niks piegāja pie durvīm un atvēra tās, turēja man. Iegāju un no iekšas šī kafejnīca bija ļoti gaumīgā retro stilā.
-Nāc,- viņš pavilka mani aiz rokas un aizveda uz kādu stūri. Te bija divvietīgs galdiņš un ļoti skaists skats pa logs.
-Te ir jauki,- secināju, un viņš iesmējās.
-Man prieks, ka tev patīk,- viņš labsirdīgi pasmaidīja. Ar šo tipiņu nav kaut kas kārtībā...
Mums tika atnestas ēdienkartes, bet Niks atteicās un pateica, lai mums abiem atnes vienkārši kaut kādu desertu pēc oficianta ieskatiem. Piekrītoši pamāju ar galvu. Oficiants aizgāja. Iestājās neveikls klusums. Sēdējām viens otram pretī, un es satraukta burzīju kleitas malu zem galda, bet Niks skatījās kaut kur tālumā. Pagriezu galvu uz aizmuguri un sapratu, ka šeit ir vien pāris cilvēki. Pie sienas apaļais pulkstenis lēnām grieza uz priekšu savu sekunžu rādītāju.
-Ā, es atcerējos, atvaino, lūdzu,- Niks satrūkās, pagriezās aiz muguras un paņēma kaut ko. Viņš piecēlās, un es nemaz nevēlējos sekot viņam, tāpēc aizvēru acis un atspiedos pret atzveltni.
-Pagaidi, pagaidi, pacel muguriņu,- viņš man blakus maigā balss tembrā noteica. Neapmierināti atvēru acis un piepacēlu muguru, atraudama to no atzveltnes. Jutu kā ap pleciem, un muguru apliekas kaut kas mīksts un silts. Niks aplika ap maniem pleciem rūtainu pledu. Ar vienu roku satvēru pleda malu, lai tas nenošļūk. Sajutu kā siltums atkal ielīst sirdī un pirkstos. Nemaz nebiju pamanījusi, ka salstu. Brīdi labpatikā izbaudīju siltumu...
-Pastāsti kaut ko par sevi,- Niks, apsēdies man pretī, nočukstēja un ielūkojās manās acīs.
-Mani sauc Lilē,- apstulbusi attraucu.
-Es to tā kā jau esmu sapratis, lūdzu, kaut ko vēl,- viņš viltīgi mani uzlūkoja
-Man riebjas tādi puiši kā tu,- pārspļāvu pār lūpu un izaicinoši vēros viņā.
-Ak tā.... vai zini, man gan patīk tādas kā tu,- viņš pieliecās tuvāk un uzsmaidīja ar tādu pašu izaicinošu smaidu, kurā vēl mijās izteikta zobgalība.
-Tādi puiši, kuri uzreiz ķer pēc meitenes rokas un velk uz randiņiem, ir nožēlojami. Tu pat īsti mani nepazīsti!- mana mēle kā lapsene vēlējās viņam pamatīgi iedurt sirdī.
-Ak, tu domāji, ka šis ir randiņš? Nemaz ne, nesatraucies,- viņš atslīga krēslā un nemaz nedomāja nolaist savu izsmējīgo smaidi. Kur es esmu iepinusies?! Pēc acīm vien varēja redzēt, ka viņš gaida kādu atbildi, un puikiņ, tu vari būt drošs, es atbildi parādā nepalikšu.
-Nu viss ir skaidrs! Derības! Malacis, izgāji ar mani ārā, ko vēl tev vajag? Atšifrēju, ja?
-Ko? Hahaha, nē!- viņš gardi iesmējās
-Nu, nu, tad sper laukā, kāds ir īstais iemesls! Tā tava klaigāšana pa klasi, ka mēs ejam ārā, tevi nodeva,- kļuvu diezgan neapmierināta, jo mans minējums bija nepareizs un nebiju trāpījusi šim runcim zem jostas vietas.
-Aj, tu gan esi savāda! Kāpēc gan, lai būtu iemesls manai vēlmei pabūt ar tevi ilgāk?
-Tāpēc, jo parasti cilvēki to nevēlas bez saviem iemesliem
Un, tavuprāt, es esmu parasts cilvēks?
-Tieši tā!
-Un tu esi īpaša, savādāka?- viņš noteica. Mēs laikam abi sākām iekarst, jo ne viens, ne otrs negrasījās padoties šai vārdu cīņā.
-Nu un pat, ja esmu?
-Tavuprāt, tas, ka tu esi zem Heises, esi viņa padotā, esi viņa iemīļotā, par ko, protams, jau visi zina, tevi padara savādāku!? Tu tik un tā esi cilvēks!- Niks nokliedzās. Cilvēki uz mums skatījās, bet neviens no mums īsti no neredzēja. Niks bija pilnīgā neizpratnē, sašutumā un viņa acis bija tik vīlušās. Pilnīgi vīlušās manī. Manas acis pilnīgi un galīgi iepletās. Es vēlējos kaut ko treknu un nicīgu atcirst, lai šai vakara pasēdēšanai ir gals, bet manā galvā pēkšņi bija tukšums, un es vairs nespēju neko pateikt. Arī Niks pēkšņi mainījās. Šķiet, ka arī viņš tikko saprata, ko ir pateicis. Mēs vienkārši neticīgi sēdējām un skatījāmies kaut kur gar sānu viens otram...
-Atvaino,- viņš skaidri un gaiši noteica. Es brīdi sēdēju un neko nespēju pateikt. Viņa atvaino bija tik tīrs un patiess. Citi cilvēki kaunas un nespēj to pateikt skaļi. Viņi nomurmina vai uzraksta uz lapiņas, bet viņš patiesi uzskata, ka viņš kļūdas un vienkārši atvainojas... Vienīgā problēma ir tāda, ka viņš nekļūdījās it nekur savā teiktajā.
-Ar tādām kā es tu tikai iekulsies nepatikšanās,- nopūtos, maigi pasmaidīju un atslīgu krēslā. Dusmas un niknums bija pārgājis. Es beigu beigās tiešām palieku tikai cilvēks.
Un tā mēs turpinājām sarunāties par nesvarīgām lietām. Par sevi vairs nerunājām. Visādas grāmatas un filmas, kuras esam redzējuši... Nekas svarīgs, bet tik un tā bija jautri. Viņš stāstīja par ceļojumiem, kur ir bijis. Viņš stāstīja par skaistām vietām, džungļiem, Eiropas lielajām pilsētām, maziem laukiem alpos un citām burvīgām vietām.
-Nefleitē, es pēc acīm redzu, ka neesi tur bijis,- noklausoties kārtējo stāstījumu par kādu aizmirstu vietu pie indiāņiem mazā, mazā salmu būdelē, sāku smieties. Viņš nedaudz samulsa, bet tad pasmaidīja:
-Kādreiz aizbraukšu. Kopā ar tevi,- viņa balss bija tik ilgpilna un sapņaina. Nospurdzos.
-Protams!- sarkastiski noteicu
Mums atnesa saldus jogurta kūciņas gabalus, un tie bija apburoši. Es paņēmu gabaliņu, un glazūra izkusa uz mēles. Jutu reizē gan skābumu, gan saldumu. Garša bija brīnišķīga. Jogurta masa bija kā sniegs, un pildītais krēms bija tik viegls kā spalviņas
-Kūkas ir saldas, tāpēc atnesu arī kafiju, lai ir vēl labāka garša,- oficiants nolika mums priekšā caurspīdīgas kafijas krūzes ar putukrējumu un skaidiņām virsū.
-Tagad es šeit nākšu bieži. Jums ir laba gaume,- iesmējos un kāri apēdu vēl vienu gabaliņu.
-Jūs noteikti kādu dienu kļūsiet par izcilu gardēdi, šī kombinācija ir tik vārdos neaprakstāmi lieliska,- Niks man piekrita, uzdzerdams kafiju
-Pateicos Jums,- nedaudz kārnais oficiants nosarka un smaidīgs devās tālāk pie citiem.
-Starp citu, es šeit reizēm piestrādāju, tāpēc kaut ko māku arī. Kaut kad uztaisīšu tev arī kūciņu,- viņš lepni izslējās, un es sāku smieties. Ar viņu es pārsvarā visu laiku tagad smējos.
-Tu visu vēlies darīt kopā ar mani,- secināju, bet Niks tikai pamāja ar galvu un neko neatbildēja
-Pastāsti tagad tu kaut ko par sevi,- ierosināju, lai mainītu tēmu, lai gan šis bija riskants lūgums.
-Mmm.... Ko tu vēlies dzirdēt?-
-Kaut ko par pagātni...- domīgi novilku, lai gan sapratu, ka šī tēma ir bīstama gadījumā, ja viņš prasīs, lai arī es stāstu.
-Tikai kad pastāstīšu nesāc raudāt,- viņš nosmējās, bet jutu viņa balsī trīcēšanu. Pamāju ar galvu
-Tiešām es nevēlos līdzjūtību,- viņš piekodināja
-Labi, labi,- steigšus noteicu, jo biju ieintriģēta. Varbūt kaut ko uzzināšu par to, kāpēc man viņš īsti jānovāc.
-Es biju parasts nešpetnelis kā jau lielākoties jebkurš puišelis. Zagt ābolus un taisīt kokos štābus man bija hobijs, ķircināt meitenes bija aizraušanās, un kaitināt vecākus bija sirdslieta. Nu un ,neskaitot to, man bija māsa, viņa vienu vasaru bija ciemos pie vecmāmiņas. Tur kaut kas notika, es vēl biju mazs, un visu ciemu nogalināja. Ieskaitot māsu un vecmāmiņu. Vecāki sāka par to iebilst, sūdzējās, cēla traci, bet viņiem piedraudēja, ka, ja cels to lietu augšā, tad ar mani kaut kas notiks. Tāpēc tagad katra viņu nepareiza rīcība var maksāt man dzīvību” viņš stāstīja un uz beigām viņam aizlūza balss. Noriju siekalas un sastingu... tad tāpēc man viņš ir jānovāc. Jo viņa vecāki zināja par to ciemu... ja nu tas ir tas pats, no kura es nāku? Lai vai kā, tas nav svarīgi, galvenais, ka viss notika tāpat kā manā ciemā! Tas nav godīgi... es nedrīkstu viņam darīt pāri! Viņš neko, it neko nav izdarījis, un viņa vecāki vienkārši rīkojas taisnīgi!
-Skaidrs,- nočukstēju, bet drīz vien centos atgūt savu ierasto pusi, lai viņš nedomā, ka šis stāsts man bija tiešām kā auksta un negaidīta ūdens šļāce. –Tu nu gan esi dīvains, vienkārši paņēmi un izstāstīji kaut ko tik svarīgu man,- tēloti nosmējos
-Vienkārši man šķita, ka tev tas jāzina. Labi, tikai lūdzu nesāc raudāt. Nav jau arī nemaz tāds bimbājamais gabals. Runāsim par kaut ko jauku. Tāpēc man nepatīk runāt par sevi,- viņš tēloti iesmējās, un es pamāju ar galvu. Jutu atvieglojumu, jo viņš neko neprasa par mani pašu, bet tas, ko viņš teica... Tas, ka man tas ir jāzina. Viņš noteikti kaut ko nojauš par mani. Ir neiespējami, ka tā ir vienkārši sakritība. Centos izlikties kā vienmēr pašpārliecināta un neidragājama:
-Nu, tas jau tāds sīkums vien, par kaut ko tādu es arī nesāktu bimbāt, muļķi!- noburkšķēju
-Tava mēle ir tik nāvīgi asa! Vismaz varēji izrādīt līdzjūtību!- Niks aizvainoti iesaucās
-Tu pats prasīji, lai neizrādu!- biju pilnīgā neizpratnē par to, ko tad īsti viņš vēlas. Niks vien nopūtas un padzērās kafiju.
-Aizmirsti,- viņš nomurmināja. Vien paraustīju plecus un apēdu nelielu kūkas gabaliņu.
Mēs ēdām desertu un sarunājāmies. Centos būt jautra, bet domas visu laiku klīda pie tā, kāpēc man viņu jānovāc... bet man tas ir jāizdara! Bet, vai es spēšu būt tik aukstasinīga, un nogalināt kādu, kurš nav labākā situācijā par mani... kura dzīvība ir atkarīga no kāda cita. Iekšā man viss dauzījās un jutu, ka kauliņi dreb.
*Trrr* man sāka zvanīt telefons. Uz brīdi sarāvos un klausījos telefona zvanā. Ir tikai viens cilvēks, kurš man zvanītu
-Tu neatbildēsi?- Niks pārsteigts iejautājās. Patiesību sakot, man jāsaka milzīgs paldies šim viņa jautājumam. Tas mani izrāva no domām, un es atkal spēju skaidri padomāt. Bet gan jau pateikšos vēlāk.
-Es tūlīt,- ātri noteicu un izņēmu no somas telefonu. Izskrēju no kafejnīcas un pacēlu:
-Hallo?- nedaudz uztraukti atbildēju.
-Mīļa, kāpēc tu esi tik uztraukta?- Kristofera balss atskanēja otrā savienojuma galā. Kretīns.
-Viss ir labi. Ko tev vajag?”- centos savaldīties. Aiziet, Lilē! Atgūsti savu vēso pusi. Tev nekad nav rūpējis nekas, tu esi pamesls uz šī aizmirstā zemes gabala. Pamesls!
Un tagad, tieši tagad, „visideālākajā” laikā manī uzzibsnīja atmiņas. Es atcerējos Nika un Teda teikto:
-Tu ESI cilvēks tāpat kā visi!
-Jums jābūt stiprai!
Kāpēc tieši tagad es to atceros? Tās bija divas balsis, kuras es nespēju apslāpēt savās domās. Tās divas balsis... Tie divi teikumi. Tie manī radīja to sajūtu, ka es esmu brīva, ka es pati nosaku savu dzīvi... Ja es vēlos to darīt, ja es vēlos riskēt, tad tas ir jādara tagad.
-Es tikai vēlējos atgādināt, ka tev obligāti šovakar jāizdara darbs,- viņš iesmējās -Nepieķeries upuriem par daudz. Un labāk neko neuzzini par viņu,- viņa balss bija ļoti uzjautrināta.
K-kā... Kā viņš zina par to, ko Niks man teica... ievilku dziļi elpu. Un ko es domāju... Kristoferam visur ir kaut kādi cilvēki, kas ziņo par to, ko es daru. Kafejnīcā noteikti ir kāds, kurš noklausās un ziņo Kristoferam.
-Kristofer?- mierīgi jautāju. Es to varēšu izdarīt. Es varu būt brīva, es to varu. Man vienkārši ir jāsaņemas...
-Jā?- viņš izklausījās ļoti pārsteigts -Vai kaut kas ir noticis, mīļā? Pirmo reizi tevi dzirdu uzrunājam mani vārdā.
-Un arī pēdējo. Es aizeju gan no tevis, gan no šī riebīgā darba,- ātri nodiktēju. Klusums. Otrā līnijas galā nebija dzirdams pat elpas vilciens. Viņš klusēja kā mironis. Mana sirds sāka dauzīties tik nesavaldāmi ātri, bet atbildes nebija. Es paskatījos uz apkārt esošajiem kokiem. Bija manāmi satumsis. Cik ilgi mēs nosēdējām kafejnīcā? Mēness bija noslēpies un nevēlējās noskatīties pašlaik notiekošajā. Interesanti gan, cik salauztu siržu būs šonakt, cik cilvēku aizies aizsaulē tieši šonakt, cik sirdis pašlaik dreb tikpat ļoti, cik man pašlaik? Kā man nepatīk šādi vakari un naktis... Tas tik ļoti atgādina to liktenīgo nakti manā bērnībā. Es šādās naktīs vienmēr jūtos tik slikti... Jo tieši šādās naktīs notiek kas ļauns.
-Es tev piedāvāju izvēlēties,- Kristofers atsāka runāt, un es nodrebinājos, izdzirdot viņa uzjautrināto balsi
-Izvēlēties?- neticīgi pārjautāju.
-Jā, izvēlēties. Tev ir divas iespējas. Pirmā iespēja ir, ka tu turpini strādāt kā pašlaik esi iesākusi. Turpini pildīt sev uzticētos darbus, strādā cītīgi, nākamajā ballē mēs saderināmies, un pēc kāzām tu vari atteikties no šī darba, bet tik un tā mēs esam mūžīgi saistīti,- Kristofers domīgi stāstīja, bet viss, ko es spēju, bija saprast, cik viņš ir nekrietns, bezsirdīgs un pretīgs. Es iepriekš jau tā biju sliktās domās par viņu, bet tagad...viņš ir tik cietsirdīgs
-Un kāda ir otrā iespēja?
-Otrā iespēja ir, ka tu tiec nogādāta pie manis. Tavas mācības uz kādu laiku atceļas, jo tu būsi ‘ceļojumā’. Tu varēsi izvēlēties vai tu vēlies tikt saķēdēta vai arī vienkārši ieslēgta istabā. Un tad tie cilvēki, kurus tev būtu bijis jāaizvāc no ceļa, tiks notverti dzīvi un tiks spīdzināti līdz nāvei. Tev vienkārši tajā visā būs jānoraugās un tas arī viss, nekāda savu roku ķēpāšana. Protams, tik un tā saderināšanās balle būs un tu būsi tikai mana. Ā, starp citu, ja izvēlies šo variantu, Niks Usujs būs pirmais sarakstā, bet Teds nāks bonusā. Izvēle ir tavā ziņā. Gaidu tavu atbildi nedēļas laikā,- Kristofers to pateica un nolika.
-Hei! Kristofer!- iesaucos, bet otrā galā skanēja tikai *pīp* *pīp* *pīp*
Kas tikko notika? Es stāvēju... un vairs neko nesapratu. Ko viņš tikko teica? Tas laikam bija vienkārši ļauns murgs. Es noteikti tūlīt pamodīšos. Noteikti, tūlīt pat. Šī nevar būt īstenība. Mosties, mosties, mosties.. lūdzu mosties... saķēru seju rokās un tvēru pēc gaisa. Plaušas likās tik tukšas, viss likās tik bezcerīgs... Kājas palika vājas. Man nav izvēles. Tā nav nekāda izvēle, sasodīts! Man tāpat ir tikai viena izeja!
-Lilē!- no aizmugures uzsauca Niks. Likās, ka viņš peld kaut kur tālumā...Viņa balss pazuda šajā naktī. Šī nakts ir tik līdzīga tai naktij... šī nakts ir tik tumša. Tā ir aizklājusi zvaigznes ar savu miglas plīvuru, ir tik piķa melna tumsa...
-Kafejnīca ir ciet. Mēs tur laikam bijām palikuši ļoti ilgi. Es paņēmu tavu somu, lūk,- Nika balss likās tik tuvu, bet tik netverama. Pacēlu seju un paraudzījos viņa acīs. Tās likās tik duļķainas un tumšas šajā naktī. Tajās vairs nepeldējās mierīgie okeāna viļņu krāsu toņi. Tās bija tumšas kā no padibenēm. Izrāvu savu somu no Nika rokām. Ja nu viņš redzēja konvertu...
-Lilē, tu esi tik bāla... vai tev ir auksti? Kas notika? Kas tev zvanīja?- Niks satraukts skatījās uz mani. Šis cilvēks... viņam ir tikai divas iespējas – tikt nogalinātam no manas rokas vieglā ceļā vai tikt nomocītam līdz nāvei manā acu priekšā. Bet šo izvēli ir jāizdara man... Tas ir tik nepareizi! Vai man ir tiesības lemt par cilvēka dzīvību? Vai man ir!? Tas ir tik negodīgi. Lai vai kāda būtu mana izvēle, viņš mirs. Vienīgi... Teds. Mana izvēle iespaidos viņu... Man ir jālemj arī par viņa dzīvību. Ja es viņam pastāstīšu, varbūt viņš man palīdzēs? Es skatījos uz puisis man priekšā. Niks Usujs, 17. Gadi. Ja es viņu nogalināšu tagad, es paglābšu vismaz vienu dzīvību... tā taču būs godīgi vai ne? Es taču būšu laba, vai ne? VAI NE?
-Mums jādodas,- noskaldīju, devos prom no šīs vietas.
-E? Kas ir noticis?- viņš uzsauca. Straujā solī devos tālāk.
-Lilē?! Kas ir noticis?- Niks no aizmugures pieskrēja pie manis un kliedza.
-Mums ir jātiek klusākā vietā,- pagriezos un noteicu. Niks izbrīnīts skatījās uz mani un tad piegāja tuvāk, satverdams manu seju savās rokās:
-Es nesaprotu, kas notiek, bet es tev uzticos,- viņš čukstēja. Vienu brīdi es nodomāju, ka viņš patiešām nesaprot, bet tad viņa acis nedaudz nolaidās uz leju, viņš bija tik uztraukts... Nē, viņš zina, kas notiek. Viņš to ļoti labi zina.
-Izbeidz!- iekliedzos un ar karsti kvēlojošiem vaigiem novērsos. Es pat nezinu, vai mana seja kvēloja mana uztraukuma un neizpratnes dēļ, vai kā cita dēļ... Ļoti ātrā solī gājām uz kaut kurieni. Nogriezāmies kādā tumšā šķērsieliņā. Uz šejieni nevērsās neviens logs. Te nebija neviena. Šeit es to varu izdarīt.
-Lilē...- viņš klusu nočukstēja un palūkojās manī. Te pārsvarā nekad nestaigāja cilvēki. Te nav pat atkritumu urnu. Strauji izvilku šauteni no svārku apakšas. Notēmēju viņam starp acīm.
-Ak tā..- viņš skumji palūkojās manās acīs – Tātad tā lapiņa, kas bija tavā somā, nebija joks” viņš bija uztraukts, bet reizē izspieda vārgu smaidu.
-Tev nevajadzēja līst manā somā!- ar cieši sakostiem zobiem noteicu
-Es nelīdu. Tu izņēmi telefonu, un tev izkrita no somas. Es tikai pacēlu... Un par brīnumu uz lapiņas biju es- viņš iesmējās
-Kā tu vari vēl smieties?! Lai vai kā, piedod. Tāda ir mana izvēle. Tici man, tā arī tev būs vieglāk, tā būs pareizāk. Es vismaz paglābšu Tedu. Vismaz tu nomirsi no ātra šāviena nevis no spīdzināšanas. Saki man paldies. Saki,- iesmējos. Es nezinu... varbūt tas bija vājprātīgs smiekliņš, bet lai vai kas tas būtu... tas nebija labs.
-Ak tā... viņš pasmaidīja, un pacēla galvu ar skatu pret debesīm. Pēkšņi bija uzradies mēness... tas bija kā pēkšņs mierinājums un uzmundrinājums. Paskatījos uz to un nedaudz nolaidu ieroci. Vājprāts bija tik pat negaidīti nozudis kā uznācis.
-Es biju tajā ciemā, kur nogalināja tavu māsu un vecmammu. Es esmu vienīgā izdzīvojusī,- rūgti noteicu, lai gan pati īsti nezināju vai tā ir taisnība.
-Hah, man pirmā mīlestība ir arī tā, kurai ir lemts pazudināt mani. Ja tev būs labāk, tad labi... es tevis dēļ darītu visu. Pat atteiktos no savas dzīvības,- viņš, joprojām lūkodamies uz mēnesi, viegli noteica. Tāda sajūta, it kā viņš jau sen būtu tam sagatavojies.
-Es tev teicu, ka nevar iemīlēties no pāris sekundēm!- uzkliedzu viņam. Kāda pirmā mīlestība? Par ko viņš runā...?
-BET ES IEMĪLĒJOS!” Niks nokliedzās un viņam pār vaigu lija asaras -Es iemīlējos, Lilē... Vai tas ir slikti? Kas tur slikts? Pastāsti man...
-Jo tu izvēlējies nepareizo personu,- salti noteicu un pielādēju šauteni
-Lilē... ak, Lilē..Paldies tev, ka paglāb mani no daudz briesmīgākās nāves,- viņš pasmaidīja. Tas izskatās tik nožēlojami. Viņš ir tik stiprs puisis, bet viņš raud kā meitene, viņš smaida par spīti šim visam... viņš ir tik nožēlojams, tik nožēlojams.
-Man žēl, Nik Usuj” nočukstēju un aizgriezu seju. Viņš ir vienīgais saviem vecākiem. Viņiem nav nekā vairs. Viņš ir tā cietis... Bet es viņu izglābšu no mocībām. Es izglābšu Tedu...
Lilē!
*Šāviens*
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Viens-saviens-5/774357
