http://spoki.tvnet.lv/literatura/Viens-saviens-4/774348
/5/
Niks vairs netrīsēja. Palūkojos uz viņu un izbrīnīta ieelsos. Viņš ar aizvērtām acīm droši stāvēja uz zemes un dziļi elpoja. Viņš izbauda savus pēdējos brīžus... Viņš dziļi ieelpoja gaisu, viņš ļāvās vējam...Viņš nebaidās no nāves. Lode bija atsitusies pret ķieģeli aiz viņa. Es nespēju.
-Skrien,- ar asarām acīs čukstēju.
-Lilē...?- viņš atvēra acis un izbrīnīti iejautājās.
-SKRIEN, KĀMĒR VĒL NEESMU PĀRDOMĀJUSI!- nokliedzu un notēmēju viņam starp acīm
-Lilē, izdari to, tev tā vajag... tev tā būs labāk- viņš maigā balsī teica un pieskārās manai rokai.
-KO TU NESAPROTI?! Tas, ka man trīc rokas, nenozīmē, ka es nevaru iešaut tev. Pazūdi no manām acīm!- nikni nošņācu un pārlādēju ieroci. Niks atvēra muti, lai kaut ko bilstu, bet tikpat ātri to aizvēra. Viņš sāka spert ātrus soļus un pazuda no mana redzesloka. Es nespēju... Paslēpdama ieroci, izgāju no šķērsielas un izvilku no somas telefonu. Mana galva bija tik tukša... Ir tikai viens cilvēks, kam to varu izstāstīt, tikai viens.
-Tā... Teds.. Teds... Teds...- meklēju Teda numuru. Tā... O! Atradu! Uzspiedu „zvanīt”. Teds necēla kādu laiku, sāku jau uztraukties...
-Hallo? Teda vienmēr vienaldz’’igā balss atskanēja otrā savienojuma galā. Atviegloti uzelpoju
-Ted, atbrauc man pakaļ,- nočukstēju. Kādu laiku bija klusums. Sāku domāt... ja nu viņš atsaka? Lūdzu, Ted, jūti, ka tas ir svarīgi, lūdzu... Es nedrīkstu teikt neko īpaši pa telefonu, jo to noteikti noklausās Kristofers, bet tikai lūdzu neatsaki...
-Kur Tu esi?- viņa balss bija kļuvusi klusāka.
-Uz Beras ielas pie kādas šķērsielas. Brauc uz šejieni un pamanīsi mani- uztraukti murmināju. Garām pabrauca policijas mašīna. Ja nu mani kāds redzēja... cik es biju stulba, palaizdama viņu vaļā... Ja nu viņš izstāsta policijai? Mana dzīve būs izpostīta... Es domāju, ka jau ir tik slikti, cik vien var būt, bet, ja tiešām mani ieliek cietumā un iedod mūža ieslodzījumu? Vai vēl trakāk – nāves sodu. Nāves sodus atcēla pirms gada, bet tos var izpildīt tikai ārkārtējos gadījumos. Pašlaik ir bijuši jau 3 elektriskajā krēslā nonākušie. Es būšu numurs 4? Viens no notiesātajiem arī bija Kristofera labā roka – algota slepkava vārdā Luiss. Es viņu ļoti labi atceros, puisis bija ļoti jauks, bet viņš bija tik tramīgs. Vienreiz nācās viņam palīdzēt ar darbu. Viņš vienmēr pēc katra nogalinātā cilvēka sevi zvetēja ar mājās veidotu pātagu un vēma. Ak, šausmas... es nonākšu tur pat kur viņš! Man pat nav, ko cerēt uz mūža ieslodzījumu. Nāves sods pa taisno. Esmu nogalinājusi... cik varētu būt... 10 daudz par maz... ap 30 cilvēkiem? Tik un tā šķiet par maz. Noteikti vēl divreiz vairāk. Kā nekā es jau ar visu šo nodarbojos kopš divpadsmit gadu vecuma...
-Labi,- Teds pateica un nolika. Es vēl kādu laiku izlikos runājam pa telefonu. Mani bija pārņēmusi viegla panika. Labi, nevis viegla, bet gan pamatīga. Lēniem soļiem attālinājos no šķērsielas. Gāju kaut kur pa ielu uz priekšu. Ted... atbrauc ātrāk. Kur tu esi?!
-Jā, jā,- runāju pa telefonu. Sajūtas bija tik stulbas... vainas apziņa, sirdsapziņa un uztraukums kopā neveido diez ko labu salikumu. Pēc sešpadsmit moku pilnām minūtēm pamanīju Teda kabrioletu. Pamāju ar roku un iemetu telefonu somā. Mašīna piestāja pie trotuāra. Atrāvu durvis un steigšus ielēcu krēslā.
-Ted, brauc!- steidzīgi un nemierīgi nočukstēju. Viņš neko nejautāja un spieda gāzi pedālī. Viņš iespraucās mašīnu rindā un brauca, nejautādams kur. Es tik ļoti vēlējos viņam visu izstāstīt, bet reizē es zināju, ka Kristofers visu noklausās. Skatījos pa logu. Lielās daudzdzīvokļu mājas pašāvās garam viena pēc otras. Un tur dzīvo cilvēki, kas it nemaz nenojauš, kāda ir pasaule. Viņi sūdzas par to cik slikti, vajag lielāku algu un jāpamet valsts, bet viņi it neko nenojauš par visu šo, kas ir daudzreiz briesmīgāk. Par algotu slepkavu – skolnieci. Pamanīju, ka vairāki cilvēki vēro ielu caur logiem. Mani noteikti kāds būs redzējis. Sapurināju galvu. Nakts bija vēsa. Koki liecās neticami zemu. Vējš bija cēlies ievērojami.
-Ziņās teica, ka būs vētra,- Teds, gluži kā nolasīdams manas domas, ierunājās. Pamāju ar galvu. Mēs braucām vienkārši kaut kur... nekur. Pa līkumotiem ceļiem, pa šosejām. Nekur nepiestājām, tikai braucām. Man jātiek tālāk no tās vietas. Apmēram pēc pusstundas Teds ierunājās vēlreiz:
-Milēdij, uz kurieni man Jūs aizvest?- Skumji nopūtos, jo viņam laikam bija apnikusi bezmērķīgā līkumošana. Man gan ne...
-Es šonakt palikšu pie tevis,- daudz nedomādama, nočukstēju, nemaz nedomādama, ko padomās Kristofers, kad to izdzirdēs. Teds neatbildēja. Sāku domāt... varbūt tur ir kaut kas, ko man nevajadzētu redzēt. Es tur nekad neesmu bijusi, bet cik no mistera Heises esmu dzirdējusi – viņš dzīvo viens pats kaut kādā dzīvoklī. Nu labi, varbūt būtu arī normāli, ja viņš atteiktu. Es viņam esmu tikai paziņa, un mana pavēle izklausījās visai savādi. Bet tā bija mana pavēle, viņam tās ir jāpilda... šausmas, cik egoistiski! Un vispār... mans zvērests. Ja tiešām Nikam es esmu svarīga no visas sirds, man ir jābeidz būt egoistei... bet, ja nu viņš tikai tēloja? Lai vai kā, man ir jāpastāsta Tedam tas viss. Viņš spēs palīdzēt... noteikti. Pie Teda laikam ir vienīgā vieta, kur to visu var izrunāt, lai gan varbūt arī viņa dzīvoklī ir noklausīšanās ierīces. Nekur nav droši.
-Skaidrs,- pēc ilgas pauzes viņš atbildēja. Manī valdīja divējādas sajūtas – atvieglojums un prieks, ka nebūs jānakšņo savā pretīgajā dzīvoklī, kur noteikti Misters Heise ir uzstādījis kameras monētas lielumā, ka nemaz nav iespējams pamanīt, bet reizē pretīga sajūta, tā kā es būtu tikai traucēklis.
-Ted, tu pie kāda biji tad, kad es tev zvanīju?- iejautājos, lai mainītu atmosfēru.
-Pie Mistera,- viņa balsī bija jūtams viegls riebums. Ņemot vērā, ka Teds neizrāda nekādās sliktās jūtas, tad neliels riebums liecināja par milzīgu naidu. Pamāju ar galvu un aizvēru acis. Nē, man neizdosies mainīt šo gaisā virmojošo saspringto sajūtu. Labāk vienkārši neko neteikšu...
Mašīna tika apgriezta, un viņš nogriezās uz kāda lauku ceļa. Mēs braucām vairāk nekā divdesmit minūtes, bieži kaut kur nogriežoties. Mēs braucām gan pa asfaltētiem ceļiem, gan zemes. Ainavas mainījās bieži – pļava, mežs, pilsētas drūzma, lai gan es sapratu, ka viņš bieži braukā garām vienai mājai, uz riņķi. Nesapratu, kāpēc viņš tā brauc. Varbūt tas ir tāpēc, lai es nesaprastu, kur atrodas viņa mājas? Ja tā, tad viņam lieliski ir tas izdevies. Viņš gan varēja tā necensties, kā nekā manas orientēšanās prasmes ir gaužām mazas, un, lai gan biju ļoti koncentrējusies, jau sen vairs nesaprotu, kur atrodamies. Nedaudz aizvainoti paskatījos uz Tedu.
-Esam klāt,- Teds paziņoja un iebrauca nelielā pagalmā, meža ieskautā ar pāris laternām. Viņš nolika mašīnu pie liela ozola, un mēs izkāpām.
-Tu te dzīvo?- jautāju un norādīju uz nelielu sarkano ķieģeļu dzīvokļu māju, kurā nevienā pašā logā nedega gaisma.
-Mhm,- viņš nomurmināja, un devāmies uz to. Izskatās tā diezgan... necili. Vienīgās durvis, kuras šeit redzēju, bija apaugušas ar savādiem vīteņaugiem. Teds noplēsa pāris no tiem augiem, kuri jau bija apvijušies ap durvju rokturi. Stāvot un gaidot, kamēr Teds cīnās ar tiem sīkstajiem augiem, pamanīju nelielu lampiņu, kura nelaimīgā kārtā bija izdauzīta. Laikam agrāk tā bija apgaismojusi ieejas durvis. Pacēlu skatienu uz augšu un viegli nodrebinājos. Augšējie logi bija aizsisti ar dēļiem. Neko daudz gan nevarēja saredzēt, nodevīgās tumsas dēļ. Lai vai kā... nezinu, kurš normāls un loģiski domājošs cilvēks šeit vēlētos uzturēties. Izņemot Tedu. Pašķiebu skatienu uz viņa pusi, un tieši tajā mirklī viņš, ar plecu ieskrienot durvīs, atdabūja tās vaļā. Žēlīgi iekaucoties, tās atvērās.
-Tā reizēm gadās,- viņš nievājoši palūkojās uz mani, bet es tikai pamāju ar galvu. Iegājām gaitenī, kurš, man par pārsteigumu, bija diezgan grezns. Pustumsā manīju skaistas tapetes, kurās bija kādi savādi punktiņi, griesti bija apgleznoti. Lai gan tumsas dēļ nesapratu, kas tieši tur ir attēlots. Priekšā mums bija greznas trepes, bet uz abām pusēm no manis pa vienām durvīm. Teds kā akls taustījās pa sienām, kamēr es pētīju šejieni. Nesaprotu, kā gan Teds var kaut ko tik izmisīgi meklēt, vai tad viņš nepazīst šejieni? Kā nekā viņš te dzīvo... Vai arī viņš mani aizveda kaut kur ne tur. Ne uz savām mājām.
-Beidzot,- viņš aizkaitināti noņurdēja. Atskanēja mazs *klik* un gaitenī iedegās gaisma. Man aizsitās elpa un es apstulbusi sastingu. Gaitenis, kurš tikko likās tik skaists pēkšņi kļuvis tik... tik... briesmīgs. Tapetēs caurumi bija nodrupušo sienu gabali. Trepēm bija pamatīga putekļu kārta, bet, nemaz neskatoties uz to, tām trūka vairāk nekā puse pakāpienu. Gleznojums uz griestiem bija kāds sadurts un ciešanās mirstošs puisis. Novērsos. Pretīgumā nodrebinājos un palūkojos uz Tedu, kurš uzjautrināti skatījās uz mani.
-Baigi jauki, ne?- viņš atstutējas ar roku pret sienu, kas manuprāt nebija īsti droši... Centos savaldīties un uztvert to visu, kā vienkārši ļaunu joku. Nevar būt, ka šeit Teds dzīvo. Skatījos uz Tedu, un tad pamanīju aiz viņa tās durvis. Uz tām bija uzraksts „T.K.” Dziļi ievilku gaisu, un centos skatīties uz šo visu ar gaišu prātu.
-Tev ir kaimiņi?- ieinteresēti nojautāju, joprojām ar grūtībām valdot šķebinošo sajūtu vēderā, kas bija palikusi no nelielā mājas apskata.
-Nū... protams, un vēl diezgan daudz,- Teds, tēloti aizdomājies, noteica, un es aizdomīgi viņu uzlūkoju.
-Un, kas tad te dzīvo?- pārāk skarbi nojautāju.
-Ja neskaita mani, vēl peles, gan jau, ka arī žurkas, augšējā stāvā dzīvo vairāki putni. Iespējams arī pa kādam tarakānam,- Teds paraustīja plecus, un lūkojās uz mani gluži vai kā no augšās. Sajutu kafejnīcas ēdienu sakāpjam sev rīklē, tāpēc pieliku roku priekšā mutei un centos to visu dabūt atpakaļ vēderā.
-Tarakāni...- atkārtodama nomurmināju. Teds brīdi garlaikoti manī vērās, tad apstājās pie durvīm un izņēma no kabatas mazu atslēdziņu.
-Tipiska meitene,- viņš ar tādu pašu riebumu to noteica, kā es to teicu par tarakāniem. Pārsteigta palūkojos uz viņu, lai gan manam skatienam vērās tikai viņa kastaņbrūnie mežonīgie mati, kuri nevērīgi krita pār viņa seju. Durvis tika atslēgtas, un viņš iegāja dzīvoklī.
Klusējot sekoju viņam.
Teds pie durvīm novilka kurpes un aizgāja uz istabu nedaudz tālāk, ieslēgdams patumšu gaismu. Sekoju viņa piemēram un arī noāvu kurpes, iegāju istabiņā. Te bija gaumīga viesistaba, apvienota ar virtuvi. Divi vecmodīga laika krēsli, ar kokgriezumiem rotāts galds bija vieni no nedaudzajiem istabas interjera priekšmetiem. Te atradās vēl neliels skapītis ar novītušām puķēm, mazs pūkains paklājs un viss. Patukšs. Bet īstenībā, lai gan te bija tā diezgan nemājīgi, kaut kā nešķita, ka šis viss atrodas tajā pašā mājā, kurā ir izsisti logi, dzīvo peles un tamlīdzīgas lietas. Te viss bija kopts un tīrs, nu tikai neliela putekļu kārtiņa uz galda. Teds laikam te pārāk bieži neiegriežas, vai arī vismaz ne pārāk bieži izmanto galdu. Nedroši apsēdos uz atzveltnes krēsla un gaidoši lūkojos viņā. Viņš rakņājās pa ledusskapi un izvilka divus mazus jogurtiņus, kuri pilnībā izgāza manu versiju par to, ka viņš šeit pārāk bieži neiegriežas. Teds nolika vienu no tiem man pretī un apsēdās pretējā atzveltnes krēslā. Nolaidu acis un paskatījos uz jogurtu. Izgatavošanas datums bija vakardienas.... Mana versija totāli izgāzta.
-Ko tu saskati šajā mājā?- neviļus noprasīju, un Teds nervozi sagrozījās.
-Ko tu ar to domā?- viņš aizkaitināti novilka, un kā vienmēr ar savu garlaikoto un nekad neieinteresēto skatienu lūkojās man tieši acīs. Pamanījusi viņa dziļo tumši brūno acu skatienu, sarāvos. Viņam bija tāds skatiens, kurš vēlētos vienkārši mani sagraut.
-E-es domāju... nu, kāpēc tu izvēlējies tieši šo māju...?- stomījos. Man bija tik neērti...
-Vai tu nervozē?- Teds skaļi nosmējās. Pustukšajā istabā viņa balss savādi atbalsojās, pilnīgi to izkropļojot. Iekodu apakšlūpā un neuzdrošinājos ieskatīties viņa acīs, kuras gluži kā stikla šķembas centās mani sadurt un izgriezt iekšas no manis. Lai gan neskatījos viņā, es tik un tā izjutu sevī bijīgumu un vēlējos vienkārši kļūt maza... –Kāpēc tu tā uztraucies? Šī taču nav tava pirmā reize puiša mājā, vai ne? Un brīnumainā kārtā pati vēl uzprasījies... es neatbildu par savu rīcību, vai zini,- viņš atkal skaļi smējās, un es jutu aukstas tirpas pār muguru. Šis nav tas Teds, kuru pazīstu... Tas nav viņš... Nav.
-Šī māja ir pretīga,- pārgrūdu pār lūpām pirmo, kas vien ienāca prātā. Lai gan centos radīt sevī balsi, kura kā parasti ir salta, tā izskanēja tik aizsmakusi un trausla... Uzreiz, kā to izteicu, tā sāku to nožēlot. Teds klusēja. Es vēlējos paskatīties uz viņu, bet vienkārši nespēju. Mans ķermenis bija pilnīgi sastindzis. Mana galva nekustējās. Es truli blenzu grīdā.
-Hm, ak tā...- Teds nedaudz mierīgākā tonī noteica, bet tūlīt pat atkal viņa balss skanēja izsmējīga un nicinoša, pārāka un visu varenoša, –Vai zini, māja, kuru tu izvēlies, skaitās gluži tāda pati, kā tu... Mana māja ir tāda, kāda ir mana būtībā. Hmm, kā tu teici? Pretīga, ak jā. Nu, tātad mana būtība ir pretīga. Tava māja ir no ārpuses grezna, bet iekšā... nekā personīga. Vēl pretīgāka nekā mana māja. Tāpat kā tu,- viņš uzlika kājas uz galda, un putekļi palidoja pa gaisu. Manu degunu sāka kutināt, un es vēlējos nošķaudīties, bet noturēju to sevī.
-Es neteiktu, ka mans dzīvoklis ir grezns,- nomurmināju, bet tūlīt pat atcerējos marmora spoguli, ozolkoka skapi un pārējās dārgās lietas, kas atradās manā mazajā vienistabu dzīvoklītī, - Lai vai kā, tu nekad neesi bijis pie manis, tu nevari zināt, kā pie manis izskatās,- prātīgi noteicu.
-Ha! Vai zini... palūkojoties uz tevi, var jau noprast, kā tur izskatās.
-Un kas tad manī ir tāds, kas to visu pasaka?
- Kaut vai tie Serendibīta auskari,- Teds to noteica pavisam mierīgi, lai gan viņa balsī tik un tā bija jūtams viegls nicinājums. Toties, lai gan tas, ko viņš saka, ir acīmredzami pārmetumi un manis izsmiešana, viņa mierīgā balss pēkšņi man iedeva kādu spēku spuroties pretī. Es, protams, zināju, ka es esmu vienkārši kaut kāda neliela zivtele milzīgas līdakas mutē, bet tik un tā... Manī pēkšņi kaut kas deva sparu.
-Vai zini, tā bija dāvana! Tas neko par mani neliecina!- pacēlu skatienu un ielūkojos viņa caururbjošajās un nāvīgajās acīs. Radīju sevī kā vienmēr to salto pusi. Nenovērsdamās un mierīgi izturēdama viņa skatienu, auksti lūkojos viņā. Ja jau tas ir Teds... lai ir. Ja viņš tāds patiesi ir, lai ar! Teda lūpu kaktiņi viegli noraustījās, bet izlikos to nemanām.
-Nu jā, pašsaprotami, ka tā ir dāvana. Un, protams, no Kristofera. Tev nemaz nav tik daudz naudas, lai nopirktu sev pasaulē kaut vienu no retāko dārgakmeņu auskariem. Kur nu vēl divus! Bet zini, kas vēl vairāk parāda to, kāda tu esi? Tas, ka tu viņus velc,- viņš saviebās un sarauca degunu, bet joprojām nenolaida savu skatienu.
-Lai vai kā, kāda tev atšķirība? Vai tad tev nav vienalga, kāda es esmu?- nošņācu un atslīgu krēslā, cenzdamās izrādīt to, ka es šeit varu justies tikpat kā mājās, par spīti pretīgumam, un man ir pilnīgi vienalga par viņu.
-Nē, nav gan vienalga!- viņš atkal sāka smieties.
-Kas te ir tik smieklīgs?- noprasīju un sāku virpināt matu šķipsnu, līdz pieskāros aukstajam dārgakmenim, kurš viegli iegūlās manā auss ļipiņā. Strauji atrāvu roku un smagi izpūtu gaisu, cenzdamās nelikties ne zinis par to, ko viņš teica, lai gan patiesībā tas bija dziļi iegūlies manās krūtīs un likās kā tāds smagums, kurš velk mani uz leju.
-Smieklīga esi tu! Tu esi tāda muļķe! Kā gan man var būt vienalga, ja es esmu tas, kuram tevi jāpieskata, kuram jāpērk tev dāvanas it kā no Kristofera, kuram tevi jāved mājās un uz skolu? Kā gan man var būt vienalga, ja tu esi gluži vai kā bērns, kuru, pats negribot, būtu adoptējis un tagad par tevi jārūpējas? Vai tu tiešām esi muļķe, vai tikai izliecies par tādu? – viņš, riebuma pilns, to visu teica, un katrs viņa vārds bija tik pilns ar dusmām, ka vairs nenocietos un centos aizspiest ausis tā, kā to dara, kad brauc ar lidmašīnām. Tā kā pūst gaisu caur ausīm. Toties tik un tā, lai vai kā censtos to darīt, es dzirdēju ik vārdu, ik niecīgāko zilbi. Bet tad, es apjēdzu kaut ko tādu...
-Tu pērc tās dāvanas?- neticīgi iejautājos, bet pati nesapratu, kāds ir iemesls manai neuzticībai šajā lietā. Tas, ka Teds pērk dāvanas, izskaidro pilnīgi visu, un tas šķiet loģiskāk par loģisku. Jo kā gan Kristofers, kuram es neko nestāstu par sevi, kurš mani redz vien reizi divās vai trīs nedēļās, spētu pēkšņi tā mani pazīt. Kaut vai tas piekariņš ar Japānas ķirša ziedu, tā biļete uz izstādi, kur bija nenormāli grūti tikt un es tik ļoti vēlējos... viņš nekādīgi to nevarēja zināt. Teds bija pats apstulbis par savu pateikto, jo tas laikam bija kaut kas tāds, kā pieminēšana viņam nozīmētu nāvi. Vismaz, pazīstot Kristoferu, tā vajadzētu būt. Lai gan, cik gan daudz es viņu pazīstu...Agrāk es to vienkārši izskaidroju ar to, ka viņa vīri mani izspiego un tad viņš izpēta vis kaut ko par mani, bet, nē, viņš pat nepakustinās pirkstiņu manis labad.
-Jā, laikam jau,- Teds beidzot atbildēja, un es pārsteigti palūkojos uz viņu. Nu, ne jau tāpēc, ka viņa atbilde mani šokētu, bet... viņa balss izklausījās tik vainīga.
Mēs abi klusējām. Neviens no mums neēda jogurtus, tie stāvēja uz galda atvērti, bet neaiztikti.
-Kāpēc tu īsti atbrauci uz šejieni? Ne jau tāpēc, ka nevēlējies vienkārši tagad būt savās mājās, vai ne?- Teds pēc brīža atkal vienaldzīgi noprasīja. Viņš bija atguvis savu vēsumu.
-Tas nav svarīgi,- nomurmināju, neapmierināti sakrustodama rokas uz krūtīm. Biju diezgan pārsteigta, ka viņš uzminēja arī to iemeslu, kāpēc daļēji vēlējos tikt šeit. Manī bija pārgājusi jebkāda vēlme stāstīt Tedam par notiekošo. Par to, kāda man izvēle ir jāizdara. Diez vai viņš arī sapratīs. Un, ja sapratīs, tik un tā pataisīs to par manu vainu. Nu, protams, pa pusei jau tā ir mana vaina... Bet Tedam taču ir tiesības zināt, kas notiek ar viņa dzīvību.
-Kā vēlies. Ej gulēt, es vairs nevēlos izniekot savu laiku ar tevi,- Teds piecēlās, un devās uz virtuves pusi.
-Vēl viens Kristofers...- zem deguna nomurmināju, cerēdama, ka Teds to nedzirdēs, bet viņš to ļoti labi dzirdēja.
-Hah, tad jau tu manā priekšā arī labprāt izģērbsies tāpat, kā viņa priekšā? Kā nekā es jau esmu vienkārši vēl viens Kristofers,- viņš skaļi nosmējās un pār plecu riebīgi manī lūkojās. Jau atkal. Kas man liedza paturēt mēli aiz zobiem...
-Ha, atvaino, tā ir vienīgā atšķirība starp jums - tavā priekšā, labāk mirt nekā kaut zeķi novilkt! Citādi jūs esat pilnīgi identiski kretīni,- pašapmierināti nosmējos, lai gan man tik labi nesanāca riebīgie smiekli kā Tedam.
-Vai zini, es labāk mirtu nekā vēl kaut dienu paciestu tavu klātbūtni!- viņš bezrūpīgi iesaucās un viņa acis zaigoja tādā labpatikā. Viņš mani uztvēra par kaut kādu apsmieklu...
-Lūdzu, dari to prieku man un vienkārši nosprāgsti, vismaz pasaulē kaut par vienu idiotu būs mazāk, -negribīgi nedaudz pacēlu balsi. Man diez ko nepatika šādi strīdi, kur jau sāk novēlēt otram nāvi, bet es arī netaisījos padoties bez cīņas.
-Ja tas kaut nedaudz sabojās tavu dzīvi, tad es labāk vilkšu kaut līdz simt piecdesmit gadiem! Un vai zini, meitenīt, tu man te labāk nesprēgā pretī! Tu neatšķiries itin nekā no ielas meitas, tā kā es droši varu tevi pasūtīt, kur vien vēlos! Pārguli ar Kristoferu, cik uziet, esi bezrūpīga cūka un nemaz nesaproti, ko tu nodari citiem! Es saprotu, ka esi stulbuma kalngals, bet tad sēdi savā kalna galā un neiepin tur citus!- Teds, paceldams balsi, teica visu, kas man žņaudza pakrūti. Viņš zināja vairāk par citiem, un viņš it nemaz nebaidījās to likt lietā. Katrs viņa vārds atbalsī tika izkropļots un atkārtojās neskaitāmas reizes. Tad laikam šāds ir Teds. Es patiesi nevienu nepazīstu... viss ir pīts tādos melos un maldos, ka es vairs nesaprotu, kas ir kas. Teds no dusmām un no pateiktā elsoja. Uzlūkoju viņu ciešāk. Tie ir tie paši kastaņbrūnie mati, kuri vienmēr ir tā savēlušies kā tikko no gultas izlīdušam bērnelim, viņa tumši brūnās acis joprojām ir tikpat tumšas, viņa krekls, kuram augšēja poga vienmēr ir vaļā... viss ir tā pat, bet reizē nekas vairs nav tā pat.
-Ted...- klusiņām iesāku, pati nesaprazdama, ko daru, bet bija kaut kas tāds, ko es vēlējos izdarīt, ko vēlējos pateikt, lai beidzot visi meli tiktu atpīti vaļā. Lai beidzot viss kļūtu skaidrs. Teds bija pārstājis nikni elsot, viņš bezrūpīgi skatījās uz mani. Viņš gaidīja turpinājumu, viņš netaisījās pārtraukt... Bet, patiesību sakot, man bija tik ļoti bail jautāt, jo es zināju atbildi. Ieķēros svārku daļas sānā, un sažņaudzu to tik stipri, ka pirkstu kauliņi kļuva balti, -Saki, kas es tev biju visu šo laiku...un vēl jo vairāk, kas es tev esmu pašlaik?- ar grūtībām pārdabūju pār zobiem. Novērsos no viņa. Teds brīdi klusēja, bet tad es izdzirdēju soļus, kuri attālinās. Ūdens krāns tika atgriezts, un ūdens strauji izšļācās. Pēc brīža ūdens šalts pārstāja tecēt un vairs nebija nekādu skaņu. Neuzdrošinājos paskatīties uz Tedu. Dziļi ieelpoju, un centos izbaudīt to brīdi, kad vēl nezinu atbildi.
-Tev gan patīk darīt sev pāri...-Teds mierīgi noteica, un es nemaz netaisījos viņu pārtraukt. Es zināju, ka tas, ko tagad daru, ir pilnīgākā sevis sāpināšana, bet man bija tas jādzird, - Tu zini, kas tu man biji un kas esi, vai ne? Un tas nekad nemainīsies, tu vienmēr biji un būsi mans pienākums, traucēklis...tu man esi nekas,- Teds to teica tik mierīgi, ka pilnīgi nespēju noticēt, kā viņš var pateikt kaut ko tik graujošu tādā balsī. Lai gan biju gaidījusi šādu atbildi, tas tik un tā bija trieciens. Manī bija mājojusi kāda neliela cerība, jo kā nekā mēs bijām blakus tik ilgi, mēs vēl šorīt jokojām... man viņš bija draugs.
-Paldies. Par atbildi. - Mierīgā balsī noteicu un piecēlos kājās, lai aizietu uz koridori apaut smagos kerziniekus.
-Tu nesaproti,- Teds klusu noteica, un uzlūkoju viņu. Viņš jutās tik vainīgs, un viņa skatiens bija aizslīdējis kaut kur tālumā. Viņš mani vairs nespēja uzlūkot pēc tādiem meliem...
-Nē, es saprotu. Tu nevarēji, jo tāds bija tavs uzdevums. Uzzināt visu par mani,- maigi pasmaidīju un jutu acīs sariešamies asaras.
-Lilē, man žēl,- Teds izklausījās tik skumjš... viņš savilka rokas dūrēs un pacēla savu galvu pret mani, bet tūlīt pat, sastopoties ar manām asaru pilnajām acīm, satrūkās un novērsās. Aizgāju līdz saviem zābakiem, uzvilku tos un atvēru durvis. Mirkli atskatījos vēl uz Tedu, bet viņš nemaz neskatījās uz šo pusi. Pagriezis muguru, viņš ar roku atspiedās pret sienu.
-Tev vajadzēja man pateikt. Tu esi gļēvulis,- noteicu un zināju, ka Teds dzird. Izgāju laukā no dzīvokļa, klusām pievērdama durvis. Devos uz ārdurvīm, bet pēkšņi man uznāca spējš reibonis un atstutējos pret sienu. Vairs pat nerūpēja tie visi briesmoņi, kas šeit mīt. Asaras, lai vai, cik ļoti centos tās aizturēt, pārritēja pār vaigiem.
-Nolāpīts,- nošņācu. Viņš bija vienīgais, kurš man bija...Bet beigās šī visa ir izlikšanās. Kristofers vienkārši norīkoja kādu, kurš varētu visu no manis izdabūt, un es vēl mierīgi ļāvos tam visam. Muļķe! Ar trīcošiem pirkstiem pieskāros vienam no auskariem. Maigi aptaustīju tā rūpīgi nopulētu virsmu. -Sasodītais dārgakmens!- nomurmināju un, kārtīgi neattaisīdama aizmetnīti, kurš neļāva izkrist auskaram, izrāvu to no auss, pārplēsdama ādu ausij, un aizsviedu piķa melnajā tumsā. Dzirdēju, kā, tam nokrītot, pa gaiteni atbalsojas smalka skaņa. Tāds viegls un gaisīgs *tink*. Izrāvu arī otru, bet šoreiz saudzīgāk pret savu auss ļipiņu, un aizsviedu to tur pat. Par šiem auskariem es dabūtu tādu naudu, kas godīgam cilvēkam strādājot pat sapņos nerādītos. Es spētu aizlaisties prom... bet, nē, tas dārgakmens ir pārāk netīrs ar meliem un nodevību. Es tam nevēlos vairs pieskarties. Saņēmu spēku kājās un iztaisnojos taisni. Man te vairs nav, ko meklēt. Bet, nē, tā nebija kļūda, ka ierados. Vismaz tagad es zinu, kāds viņš ir, kas es esmu viņam un visu pārējo. Atvēru galvenās durvis, kuras, man par brīnumu, atvērās tik viegli un bez jebkādas iečīkstēšanās. Izgāju uz celiņa un palūkojos uz debesīm. Ir oktobra beigas. Ievilku dziļi nāsis vēso gaisu, kas izskrēja cauri visiem maniem kauliņiem. Bija jau jūtams vēsums, kurš strauji apņēma plecus kā neredzama sega. Šķita, ka sals sastindzina arī kleitu, jo tā palika stīva, bet tās gan jau ir tikai manas iedomas. Nodrebinājos, bet tik un tā spēru drošus soļus uz priekšu. Man nav it nemazākās nojausmas, kur es atrodos, bet es vairs nekad savā mūžā nevēlos redzēt Tedu vai kādu citu, kurš vispār zina par manu eksistenci.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Viens-saviens-6/774825
