http://spoki.tvnet.lv/literatura/Viens-saviens-2/773922
/3/
Nekustīgi sēdēju un blenzu pa logu. Bija pagājušas jau divas stundas, bet es nebiju izkustējusies. Es prātoju kā labāk aizvākt Niku Usuju. Noskanēja zvans. Beidzās trešā stunda. Paskatījos uz savu blāvi melno pleca somu un nospriedu, ka man vajadzētu izpētīt kaut ko par šo puisi. Es viņu nevaru novākt tagad, kad tik daudzi zina, ka esam pazīstami. Aizdomas kritīs arī uz mani, un tas man ir vismazāk vajadzīgs.
-Lilē?- man blakus kāda balss uzsauca. Pagriezos pret viņu. Niks Usujs. Viņš staroja.
-Iesim ēst kopā pusdienas?- viņš laimīgi uzsauca un skatījās manī ar maza bērna acīm. Tik naivs puika. Tāds muļķis. Iespurdzos un sarkastiski noteicu:
-Protams,- novērsos. Viņš ir tik savāds... it nemaz neredz to, kāda esmu īstā es. Viņš mani pazīst vien pāris minūtes un jau ir pieķēries kā kucēns mammai.
-Tad labi, tiksimies pēc nākamās stundas!- viņš uzsauca un aizgāja uz savu vietu pirmajā rindā. Viņa gaita bija droša un pārliecināta, bet reizē tik atsperīga kā vardulēnam.
-K-ko?- samulsusi paskatījos uz viņu. Viņš jau runāja ar citiem cilvēkiem. Tas ir kāds joks vai tas puisis tiešām ir dumjš? Viņam jau sekoja bariņš meiteņu. Nav šaubu, ka rītdien viņš saņems daudz kartiņu ar atzīšanos mīlestībā. Pār lūpām man pārgāja viegla nopūta. Es laikam nekad nesapratīšu viņas, bet, ja tā padomā – kā tad ir man un Tedam? Nē. Mums ir vienkārši jautri tā, tur nekā īpaša nav. Man viņš it nemaz nepatīk. Mēģinādama turēties pie šīs domas, piecēlos un paņēmu somu. Ar lēniem soļiem izgāju no klases un devos uz tualeti. Pagāju garām pāris klasēm, un te nu bija – bleķa durvis ar virsū uzzīmētu meiteni. Iegāju, un ieslēdzos vienā no kabīnēm. Rakņājos somā un izvilku gaiši brūnu konvertu.
-Tas puisis ir tikai problēma,- nočukstēju. No konverta izvilku sniegbaltu lapu apdrukātu ar tumšiem melniem burtiem.
-Niks Usujs. 17 gadi.
Zodiaka zīme – zivs
Intereses – teātris, basketbols, balles.
Patīk atrasties cilvēku kompānijā,- tas viss. Vairs nekā.
-Ko tas puisis ir izdarījis...- nočukstēju un prātoju. Nē, tā nav mana daļa. Man ir darbs, kas jāizdara. Nekam citam nav nozīmes. Vienīgi viņš neizskatās pēc tāda, kas spētu pastrādāt kaut ko baigi ļauno. Diez ko lietderīga informācija arī te nebija. Ne adrese, ne skola, nekā. Nu jā.. tas ir jāuzzina man pašai. Nu, skolu jau tagad zinu, bet pārējais... varēja jau viņi arī nedaudz piepūlēties, dodot man šādu darbu. Paņēmu bildi un ieskatījos viņa zilajās acīs. Viņš bija nofotografēts no priekšas pie kāda bāra un no sāna, ejot gar kādu māju pa ceļu. Šis viss man neko nedod. Iekodu lūpā un ieliku atpakaļ visu somā. Man nez kāpēc patīk kodīt lūpu. Būs jāatmet šis ieradums. Taisījos slēgt vaļā kabīnes durtiņas, kad izdzirdēju meiteņu augsto papēžu soļus.
-Es jau teicu, ne?- viena no viņām, tā pati, kas toreiz bija Niku uzrunājusi klasē, iespurdzās. Viņas zemo, nopīpēto balsi nevar sajaukt ar nevienu citu. Pārsvarā meitenes turēja godā augstas, smalkas bērna balstiņas – modes kliedziens, bet viņa bija izlecēja. Un izlecēja ne tikai balss ziņā, bet vispār viņas būtībā! Manā galvā bija divas domas – es nemaz nevēlos šo visu zināt, bet reizē manī uzjundīja ierastā meiteņu ziņkāre visu uzzināt. Ko man darīt? Mēs visas trīs bijām vienīgās, kas ir tualetē, skaidrs, ka mani pamanīs, ja turpināšu šādi šeit stāvēt. Apskatīju kabīnīti un nolēmu rīkoties kā filmās. Pacēlu kājas uz poda malas, lai varētu noklausīties viņu sarunu... Ārprāts, ko es daru? Pati pasmaidīju par savu absurdo rīcību.
-Neņem viņu galvā, Bekij. Ja jau tev tas puisis tik ļoti patīk, nesatraucies, gan ātri vien dabūsi,- šo meitenes balsi nespēju atpazīt, bet zināju, ka ir dzirdēta. Interesanti gan... viņas laikam runā par Niku
-Ne jau tur tā problēma. Saproti, man ir Kleins
-Nu, kur problēma viņu nedaudz piekrāpt? Viņš taču arī nav nekāds eņģelītis
-Psc... Nezinu...-Rebekas jeb Bekijas balss kļuva ļoti nemīlīga (vēl nemīlīgāka nekā parasti) un bija dzirdamas dziļas pārdomas.
-Āāa... Lilē?- viņas sāka sarunāties čukstus, bet klusuma dēļ tualetē visu varēju dzirdēt. Pasmīnēju... tas kļūst tik interesanti
-Mhm..
-Un kur ir problēmas ar viņu? Ja maisās pa kājām pēc skolas varam viņu biškuc apslānīt, lai zina, kur ir viņas vieta,- meitenes balsī bija jūtams patīkams sapņainums... pretīgumā norīstījos.
-Ne jau par to, tu, aitas galva. Viņai nemaz viņš neinteresē, neredzi?- Oho... Rebeka nemaz nav tik neattapīga kā domāju
-Nikam viņa patīk?
-Tu esi tik aptaurēta! Protams!- Rebeka nokliedza
-Nu.... pāris puiši var viņam pastāstīt kaut ko. Piemēram, par to kā viņa piepelnās naudu...-
-Un kā tad viņa piepelnās naudu?- Jutu Rebekas balsī uzjundījam ziņkāri, kura mijās ar apmierinājumu
-Vai tad tu nezini?! Naktīs bordelī strādā vai arī klubos uz skatuves... reizēm privāti. Es dzirdēju, ka viņa reiz....- nu jau tas aiziet pārāk traki. Manī valdīja gan ziņkāre par turpinājumu, gan nežēlīgs niknums. Savilku rokas dūrēs, bet drīz vien smagi izpūtu gaisu. Atslēdzu vaļā tualetes durvis un izgāju no kabīnītes. Abas meitenes bija izbijušās kā spoku ieraudzījušas. Rebeka pēc īsa brīža savaldīja sejā izteiktās emocijas un norima, bet tā otra meitene.... kā viņu sauca.... Monika? Monna? Kaut kā bija... viņa izskatījās kā ķērusi sirds trieku. Visa bāla un drebēja. Tā nu notiek, ja pieķer, aprunājot aiz muguras.... it īpaši šādas lietas. Interesanti gan, kurš kaut ko tādu ir izdomājis par mani. Lai gan tālu no patiesības arī nav. Nomazgāju rokas, un smaidot skaļā balsī deklamēju:
-Atvainojiet mani, bet nedzirdēt to, ko sakāt bija ļoti grūti. Man ir pilnīgi vienalga, ko jūs par mani domājat, bet nu laikam būs derīgi piebilst, ka šim baumu avotam noteikti ir laba iztēle. Kā arī par Niku Usuju man ir vienalga. Prieks, Rebeka, ka saproti to
*Trrr* zvans.
-Protams, ja jūs vēlaties kaut ko uzzināt par mani vai no manis, varbūt vienkārši pajautājat,- viltīgi uzsmaidīju abām meitenēm. Godīgi sakot, es gaidīju kādu atbildi, lai varu likt lietā visas savas zināšanas un vienreiz parādīt viņām viņu vietu, bet diemžēl neviena no viņām pat nepavēra kaut nedaudz lūpas, lai uzsāktu sarunu.
-Ja vairs nav nekādu jautājumu, es labprāt došos,- vīlusies uzsmaidīju viņām un devos atpakaļ uz klasi. Pa ceļam uz klasi knapi spēju apvaldīt smieklus. Viņas abas bija tik izbijušās. Laikam gan, jo es runāju tik reti, bet toties tagad biju ļoti neraksturīga sev. Ak, mans Dievs, viņu lielās acu zīlītes un sašķobītās mutes izskatījās tik amizanti. Vienu brīdi klusu pie sevis noķiķināju, bet ātri vien to apvaldīju, lai tas neizvērstos lielā smieklu jūrā. Klasē visi jau sēdēja, izņemot abas tualetē iesprūdušās skuķes. Misis Freina nosodoši manī nolūkojās, bet es kā vienmēr viņu ignorēju. Apsēdos pie loga savā solā un noliku somu. Labi, atpakaļ pie Nika, ilgāk tas vairs nevar vilkties ar viņu. Viņš iegūs pārāk lielu ievērību skolā, un tad man no viņa tikt vaļā būs praktiski neiespējami. Viens šāviens pierē... miers. Nē, pārāk uzkrītoši. Uztaisīt to par negadījumu... nogrūst no jumta un tā, lai tas būtu negadījums. Tā varētu sanākt. Pašnāvība....hmm.... nē, tik dzīvespriecīgs puika nevarētu uztaisīt pašnāvību. Man kaut kas jāizdomā... klusu nožāvājos.
Pagriezos pret logu un miegaini samirkšķināju acis. Skaista diena. Skaidrs laiks. Ak, man žēl Nik, šī būs tava pēdējā diena...paņēmu burtnīcu un sāku zīmēt to, ko dvēsele vēlas. Tā stunda paiet ātrāk. Pēc trīsdesmit garlaicīgām un nolādētām minūtēm noskanēja zvans. Vēl piecas stundas šodien. Kā es to izturēšu... nakts bija pārāk nogurdinoša un ahh...
-Iesim?- Niks atkal savā bērnišķīgajā balstiņā mani uzrunāja, iztraucēdams no domām.
-Nē,- noskaldīju. Viņš kādu brīdi klusēja, bet tad sāka smieties -nesaprotu, kas te smieklīgs,- garlaikoti noteicu un noliku galvu uz galda. Aizvēru acis un centos iemigt.
-Tu jau piekriti iet, tad vairs nekā. Nāksies vien iet,- viņš paņēma mani aiz rokas un vilka sev līdzi.
-Hei!- uzkliedzu viņam, bet viņš turēdams mani pie rokas sāka skriet. Stulbenis. Nespēju izraut no viņa tvēriena roku, jo viņš to turēja ļoti cieši, man noteikti rokai locītava būs sarkana. Nu labi. Skrējām abi pa trepēm uz augšu. Cilvēki atskatījās uz mums jocīgi, bet drīz vien jo tālāk skrējām jo cilvēku skaits samazinājās. Bijām pie bēniņiem.
-Nāc, man tev kaut kas jāparāda,- viņš pateica un pielika pirkstu pie savām lūpām „kušs”
Viņš atvēra kādas durvis, uz kurām bija uzraksts „Tikai personālam” tā kā veikalos. Es te nekad nebiju bijusi. Man nesagādā diez ko lielu prieku slapstīšanās pa skolu. Pēc nelielas vilcināšanās, tomēr sekoju viņam. Te bija slotas, spaiņi, birstes un līdzekļi, piedevām šausmīgi smirdēja. Apkopējas piederumi.
-Jauki...- neapmierināti nomurmināju. Niks to laikam arī dzirdēja, jo viņš paskatījās pār plecu un viltīgi uzsmaidīja. Viņš gāja tālāk pa šauro palīgtelpu, līdz nonāca galā pie stāvām dzelzs trepēm.
-Kāp uzmanīgi,- viņš noteica, un uzrāpās augšā. Brīdi šaubījos, bet, tad nelielās ziņkāres vadīta, sekoju viņam. Uzrāpāmies augšā un es nedaudz apžilbu no zilā debesu toņa un spilgtās saules. Mēs bijām uz jumta. Vējš plivināja matus. Skolas jumts bija taisns. Es nekad neesmu te bijusi. Jumta malu nekas nenorobežoja, skolas ēka bija pietiekami augstu, lai labi pārredzētu visu, kas ir pāri mūrim. Veikali un mežs – tas arī viss. Nu jā, un vēl tas strautiņš, kurš šķērso arī skolu.
-Te paveras jauks skats. Pusdienosim te!- viņš uzsmaidīja man.
-Vai tas ir kāds joks?- jautāju, bet viņš mierīgi un noraidoši pamāja ar galvu.
-Un kā gan tev šķiet?
Niks apsēdās un izņēma no kabatas mazu maisiņu. Paraustīju plecus un apsēdos pretī. Aizvēru acis un izbaudīju svilinošo sauli. Mēs klusējām. Ziemas putni – nometnieki – dziedāja savas dziesmiņas un lēkāja vairāku metru nostāk. Vēsais vēlā rudens vējš brīžiem uzpūta, un es nodrebinājos. Te varētu ierīkot jauku atpūtas vietiņu – mazu dīvāniņu, galdiņu un segas... bet nē, ziemā tā nevarēs.
-Es laikam te tagad nākšu katrās pusdienās,- noteicu, un puisis iesmējās.
-Tad ēdīsim kopā,- viņš jautri noteica.
-Tu nu gan esi dīvains,- nospriedu. Bet es tā domāju ne tikai tāpēc, ka viņš pēkšņi nāk klajā ar tik savādām idejām, bet arī tas, ka viņš jau pirmajā dienā ir izslapstījies ap skolu. Atvēru acis un uzlūkoju viņu. Viņam maisiņā bija maza, saplacināta un sadrupusi maizīte. Viņš to neņēma ārā. Viņš visu laiku skatījās uz mani. Samirkšķināju acis un ielūkojos viņa acīs. Tās bija dzidri zilas. Saka, ka acis ir dvēseles spogulis. Ja tā patiešām ir, tad viņa dvēsele ir tīra, skaidra un dzidra. Viņa blondos matus vējš maigi glāstīja. Saulē tie atmirdzēja zeltaini. Viņš izskatījās, tā kā būtu no citas planētas. Tik pozitīvisma pilns, tik mierpilns, tik.... tik īpašs. Es nekad neesmu redzējusi kādu, kas kaut nedaudz būtu līdzīgs viņam.
-Ē-ēē, vai man kaut kas matos ieķēries?- Niks stomīgi novilka un nolaida skatienu.
-Ko?- neizprotoši jautāju, bet tad aptvēru, ka es tik uzkrītoši blenzu uz viņu... un viņš vēl skatījās uz mani. Cik neveikli.
-Ņem,- viņš izņēma maizīti un pārdalīja uz pusēm.
-Nē, paldies,- kautrīgi pasmaidīju un atgūlos uz muguras. Te bija tik labi. Dzirdēju, kā viņš čabina maisiņu. Paskatījos uz viņu. Viņš apēda maizītes pusi, bet otra stāvēja vēl rokās. Viņš atkal pasmaidīja un tad pieliecās man tuvāk
-Saki „Āāa,- viņš atvēra savu muti, rādīdams, kā man jādara, un lūdzoši vērās manī. Neapmierināti un negribīgi pavēru muti tikai, lai izpatiktu šim tipiņam. Viņš iebāza maizīti man mutē un sāka smieties. Sakošļāju un izbaudīju tās garšu. Tā bija pārsteidzoši garšīga!
-Ciešama,- noņurdēju. Protams, ka tie bija meli, jo patiesībā tā bija burvīga. Man vienkārši viņš jau sāk kaitināt. Toties Niks sāka vēl vairāk smieties.
-Kopš šīs dienas mēs ēdīsim vienmēr šeit. Kopā,- viņš kā mazs bērns iesaucās. Viņa smaids bija tik burvīgs, un es piespiedus pasmaidīju. Viņš apgūlās man blakus un skatījās debesīs. Mēs abi tā gulējām kādu laiku. Bija tik labi. Laiks, liekas, bija apstājies.
-Kad tu man toreiz uzskrēji virsū...- viņš klusu iesāka -Es domāju, ka manī ieskrējusi pati laime. Pats eņģelis. Šodien, kad ieraudzīju tevi skolā... un, ka tu vēl ej manā klasē, nespēju atraut acis no tevis. Tu esi tik skaista...- viņa balss brīžiem notrīsēja, un balss aizlūza. Viņš nemeloja. Vismaz viņaprāt viņš nemeloja. Viņš jau īsti nezināja, kāda es esmu. Cik nejauka ir šī pasaule!
Riebumā nokreksējos. Pierausos sēdus un devos prom.
-Kur tad tu?- Niks iesaucās, bet es neko neatbildēju un jau biju pie trepēm, kuras veda lejā. Nevēlējos vairs būt ar viņu vēl ilgāk. Es nezinu, kā man viņu nogalināt, viņš ir gluži kā mazs bērns, un es...es vēl nekad neesmu nogalinājusi bērnu. Iekrampējusies margās, kāpu lejā pa trepēm. Bija tik burvīgi šeit augšā, ja vien viņš te nebūtu. Skaistās debesis pazuda manam skatienam, un es jau atkal biju tumšajā, smacīgajā personāla telpā. Nopūtos un centos aizgaiņāt domas par Niku. Viņš ir tik kaitinošs. Aizgāju uz klasi un sapratu, ka vēl divdesmit minūtes līdz stundas sākumam. Kā parasti uzliku galvu uz galda un iemigu. Man vajadzēja izgulēties pēc negulētajām naktīm. Domās visu laiku bija Nika teiktais, tāpēc īsti atpūsties jau arī nesanāca. Kad noskanēja zvans, Niks iegāja, tā kā nekas nebūtu noticis.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Viens-saviens-4/774348
