http://spoki.tvnet.lv/literatura/Viena-nedela-Italija-5/644169
- Labīīīī.... – Maija iesaucās, lai tiktu ārā no šī mokošā klusuma, kas bija iestājies starp trīs draugiem. – Adelīn, ejam savākt tavu brūci, lai tu vari pienācīgi pildīt savu darbu, jo tas, ka Miks ir mūsu draugs, vēl nenozīmē, ka varam viņu izmantot.
- Okey.. – Adelīna iesaucās savā pacilātajā garstāvoklī.
Lūkojoties uz to kā Adelīna noslēpj savas sāpīgās jūtas dziļi sirdī, lai neviens no draugiem tās neredzētu, Maija Adelīnu apskauda. Ne jau tādēļ, ka meitene bija tik daudz cietusi, bet, ka viņa bija tik stipra. Viņa zināja, ka, ko Adelīna bija pārdzīvojusi, neviens cits nebūtu spējīgs izdarīt, vismaz ne tā, ka pēc tam spēja smaidīt no visas sirds it kā nekas ar viņu nebūtu noticis, vai vismaz izlikties, ka smaida.
No sākuma tas vīrietis, kas Adu piekrāpa un pēc tam izlikās, it kā sievieti nepazīst, tad tā autoavārija un tad ziņas par Semu. Maija atminējās to nakti, kad visi trīs ar Miku un Adelīnu sēdēja uz Adelīnas gultas un Ada raudāja uz Mika pleca, kamēr Maija glāstīja meitenes muguru. Tā bija vienīgā reize, kad Adelīna raudāja, jo jau nākošajā dienā viņa bija pielēkusi kājās un bija smējusies cik vēders vien ļāva, it kā nekas nebūtu noticis.
Maija sievieti apbrīnoja. Viņa brīnījās, ka Adelīna nav iekritusi depresijā. Maijai parasti jau nāca depresija, kad kāds puisis viņu pameta un nerunāsim, jau par to reizi, kad viņa grasījās izdarīt pašnāvību, jo viņas ”mūža” mīlestība, piekrāpa viņu ar citu sievieti. To nakti Maija bija pavadījusi Adelīnas apskāvienos un mierinājumos, ka viss būšot labi, nekas ļauns vairs ar meiteni nenotikšot un viņa atradīšot labāku puisi. Maija vienkārši nespēja saprast kādā veidā viņas draudzene spēj saglabāt cerību, ka viss būs labi, pat momentos, kad šķita nav izejas.
Kad Maija Adelīnai reiz bija pavaicājusi, kā viņa spēj dzīvot laimīgi it kā nekas nebūtu noticis, Adelīna atbildēja:
„Jo es pavadīju visskaistāko nedēļu vietā, ko mīlu ar vīrieti, kuru mīlu. Jo viņš man dāvāja visskaistākās atmiņas, kuras nespēs aizstāt neviens cits. Pat, ja tā ir nedēļa, ko viņš nevēlas atcerēties, man tā ir nedēļa, ko nevēlos aizmirst. Pluss, neaizmirsti par dāvanu, ko viņš man dāvāja, lai gan tas bija mirkļa moments, tā bija vislabākā dzimšanas dienas dāvana, ko jebkad biju dabūjusi. Turklāt tagad man ir Sems. Par ko tad man īsti bēdāties un krenķēties, Maija?”
Adelīna draudzenei bija atbildējusi ar tik skaistu smaidu sejā, ka tas bija apskaužams, bet kopš tās reizes, kad viņai vajadzēja šķirties no Sema, viņa vairs neticēja, ka Adelīna vēl joprojām jutās tā pat, par spīti viņas dzīvespriecīgajam smaidam un uzvedībai, jo, viņasprāt, Adelīnas sirds bija saplēsta miljons gabaliņos un to bija apliecinājusi tā nakts ar Adelīnas sāpju pilnajiem kliedzieniem un asarām.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Viena-nedela-Italija-7/644230
