http://spoki.tvnet.lv/literatura/Viena-nedela-Italija-6/644170
Wow, nebiju domājusi, ka būs tik daudz labu atsaukšmu.. 
Happy.. Paldies.. ^^
P.S. Par Semu uzzinās vēlāk.. Man patīk stāstos turēt mazus noslēpumus, lai interesantāk.. hehe..
Abas skaistās sievietes iegāja mazajā ofisa virtuvītē, kur gar sienu atradās viss nepieciešamais - mazs ledusskapis, izlietne, mikroviļnu krāsns, kafijas automāts un protams brīva lete. Virtuves vidū atradās ovāls stikla galds ar četriem tāda paša stila krēsliem.
- Dod man savu roku. – Maija teica, kad bija sameklējusi aptieciņu vienā no plauktiņiem zem letes un abas meitenes bija apsēdušās viena otrai pretī pie stikla galda.
Maija sāka dezinficēt draudzenes roku ar ūdenradi, tad to rūpīgi tīrīja un sieviete saprata, ka Adelīnai sāp pēc tā, ka viņa ik pa brīdim no sāpēm sarāvas. Kad Maija bija beigusi draudzeni spīdzināt un sāka meitenes roku aptīt ar balto marli, Adelīna ierunājās:
- Zini kas šodien notika? Es šodien viņu atkal satiku.
- Ko tieši? – Maija nesaprata Adelīnas teikumu.
- Viņu.. – Adelīna skumji novilka un Maija apstājās tīt Adas rokas, taču tad atkal atsāka. Pēc Adelīnas skumjā toņa Maija saprata, ka uz pasaules pastāv tikai viens vīrietis dēļ kura draudzene kļuva skumja, lai cik ļoti to centās noslēpt. Un tā kā tas nevarēja būt Sems, tad tas varēju būt tikai viens kretīns.
- Un? – Maija centās savaldīt savu niknumu. – Vai uzzināji kā viņu sauc, cik gadu, kur dzīvo? – Maija vaicāja, bet ievērojusi Adelīnas vainīgās acis, saprata, kāda ir atbilde uz viņas uzdoto jautājumu.
- Man bija izdevība, viņš man sniedza vizītkarti, taču es biju nikna, tādēļ to saplēsu. – Adelīna skumji novilka.
- Tu viņu vēl joprojām mīli? – Maija vaicāja un pat pirms paspēja paskatīties uz Adelīnu zināja, ka šī atbilde būs pozitīva.
- Jā... – viņa klusi novilka. – Es viņu vēl joprojām mīlu. – Adelīna bezspēcīgi pasmaidīja.
- Un viņš joprojām tevi neatceras? – Maija vaicāja, taču arī uz šo jautājumu atbildi jau zināja.
- Nē, vēl joprojām neatceras. – Ada apstiprināja un Maija pabeigusi bintēt draudzenes roku, satvēra tās plaukstu un turēja savā cieši sažņaugtu, it kā mierinot.
- Vai tu domā, ka viņš šajā pilsētā ilgi paliks? – Maija vaicāja, vēl joprojām turot draudzenes roku un lūkojoties viņas zaļajās acīs ar līdzjūtīgu, bet nopietnu skatienu.
- Nezinu, bet, ja jā, tad mēs bieži saskriesimies. – meitene smagi nopūtās. – Laikam tas būs mans sods par to, ka nepateicu par.. – viņa teica, taču Maija sažņaudza sievietes roku vēl ciešāk, liekot viņai apstāties.
- Tā nebija tava vaina. Aizmirsti to gadījumu. Tev nebija nekas viņam jāpaskaidro, jo viņš savas domas skaidri un gaiši izteica, kad pateica, ka tevi neatceroties un negribot ar tevi neko darīt.
- Jā, bet vienalga, tas tomēr.. – Adelīna vēlējās iebilst.
- Nē!! – Maija pārtrauca draudzeni. – Nevaino sevi. Tā bija viņa vaina un tas arī viss!!
- Labi, Maija, es par to vairs nedomāšu. – Adelīna saņēmusies teica un atkal pavērsa pret draudzeni savu dzīvespriecīgo smaidu. – Nu ko.. Roka ir pabeigta, ejam? Savādāk Miks būs mūs pārgaidījies. – Adelīna teica un abas meitenes smejoties izgāja no virtuvītes un devās uz savu ofisu.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Viena-nedela-Italija-8/644239
