http://spoki.tvnet.lv/literatura/Viena-nedela-Italija-15/644465
Adelīna sēdēja savā kabinetā un lūkojās ierāmētajā bildē, kur bija redzama viņa un Bendžamins apskāvušies uz Treviso fona. Sieviete bija tikko beigusi pārrakstīt seno Itālijas piedzīvojuma otrās dienas notikumus datorrakstā no savas personīgās dienasgrāmatiņas, kad atskanēja būkšķis ofisā, laikam kādam darbiniekam nokrita kāda papīru kaudze uz grīdas, bet viņa šim notikumam pateicās, vismaz tas izsita domas par Bendžaminu no viņas prāta. Ja sieviete nezinātu, ka tas ir galīgs absurds - paaugstināt šī darbinieka amatu tikai dēļ viņas uzmanības novēršanas no nevēlamām domām, viņa to noteikti izdarītu, par to sieviete bija pārliecināta.
Adelīna piecēlās un nolēma izvēdināt savu galvu ar glāzi kapučīno, tādēļ nogāja līdz kompānijas ieejai, kur stāvēja kafijas automāts, kas, pēc viņas domām, deva visgardāko un aromātiskāko kapučīno pasaulē. Viņa izņēma dažas kapeikas no sava maka un iemeta tos automātā. Nepagāja ne pusminūte, kad automāts nopīkstēja, liecinot, ka kapučīno ir gatavs.
Adelīna izņēma karsto kapučīno uzmanīgi no automāta un lēnām apgriezās, taču tad pamatīgi sabīdamās izmeta kapučīno no rokas. Plastmasas tasīte ar dullu skaņu noskanēja atsitoties pret grīdu un turpināja skanēt griežoties mazliet uz vienu pusi un mazliet uz otru pusi.
Adelīnas priekšā stāvēja bērns, kas ar savām zilganpelēkajām acīm vērās Adelīnā ar šokētu, skumju un, pat var teikt, ka niknu skatienu, it kā Adelīna viņam būtu nodarījusi pāri. Bet ne jau tādēļ viņa puisēnu ieraugot sabijās. Viņa sabijās, jo ar pirmo acu uzmetienu puisēns atgādināju kādu zēnu no sievietes pagātnes.
Sieviete pielika roku pie krūtīm, it kā cenzdamās apstādināt savu auļojošo sirdi, kas šķita, drīz izlēks pa muti un aizlēks tālāk. Adelīna ļoti labi apzinājās, ka tas nav tas pats mazais zēns, ko sieviete turēja rokās, apskāva un liekot gulēt sniedza skūpstu uz vaiga un lasīja vakara pasaciņas, tādēļ aši izmeta šīs domas no prāta, lai neuzplēstu pagātnes rētas.
- Nekad tā vairs nedari!! Nelavies svešiem cilvēkiem aiz muguras!! - Adelīna rājās.
Viņa piegāja pie Marijas - kompānijas dežurantes, kas pārsūtīja zvanus uz pareizajiem ofisiem un pieņēma jaunpienākušos klientus, lai pierakstītu vizītes vai parādītu tiem vietu, kur jāiet un pateica, lai izsauc apkopēju, jo viņai notikusi maza nelaime ar tasīti. Atgriezusies atpakaļ pie mazā zēna viņa lūkojās un appētīja mazo puisēnu.
- Es ļoti atvainojos.- viņš pēkšņi ierunājās.
- Par ko? - Adelīna vaicāja, mazliet pārsteigta, jo nebija domājusi, ka mazais puika ir tik pieklājīgs.
- Par to, ka tu izlēji savu kapučīno, tikai dēļ tā, ka tevi pārbiedēju. - viņš teica un tagad meitene nesaprata vai mazais puika bija pamatīgi meiteni apcēlis vai tiešām no sirds atvainojies, taču viņa šai domai atmeta ar roku un vēlreiz ielūkojās puisēna acīs.
- No kurienes tu vispār uzradies? - Adelīna vaicāja.
- Vai tad tu nezini kā rodas bērni?- puisēns nopietni atvaicāja un Adelīnai palika vaļā mute, taču tad viņš iesmējās un atbildēja. - Es atnācu ar savu onkuli.
- Un kur ir tavs onkulis? - Adelīna vaicāja atguvusies.
- Kaut kur apkārt. - puisēns atbildēja, taču laikam ieraudzīja, ka Adelīnai šī atbilde ne īpaši iet pie sirds, tādēļ šoreiz deva mazliet detalizētāku atbildi. - Viņš strādā.
- Un viņš tā vienkārši atstāja tevi vienu? - Adelīna pārsteigti vaicāja.
- Viņš mani nevar ciest, tādēļ arī atstāja mani vienu. Viņš uzskata, ka es traucēšu viņa svarīgo darbu, tādēļ cenšas no manis tikt prom. Pēc viņa domām, jo tālāk viņš no manis ir ticis, jo labāk. - puisēns atbildēja, bet pretstatā viņa uzvedībai to sakot, viņa balsī varēja just, ka patiesībā viņam šī doma tik ļoti nemaz neiepriecina, pat var teikt, ka sāpina.
- Vai viņš tā bieži dara? - Adelīna līdzjūtīgi vaicāja.
- Vai tad tu nezini labāk?! - zēns dusmīgi atcirta, it kā Adelīna būtu šī vīrieša sieva un, ka dēļ viņas puisēna onkulis bija kļuvis tik cietsirdīgs.
- Kā tad es to varu zināt? Ne es tavu onkuli zinu, ne arī pazīstu. - Adelīna centās mierīgi paskaidrot, jo, pēc viņas domām, nebija vērts saniknot bērnu, savādāk tas varētu beigties slikti.
Pēc Adelīnas teiktā bija iestājies neērts klusums, kurš pēkšņi tika pārtraukts ar bērna kurkšķošo vēderu. Mazais zēns nokautrējies nolieca galva, lai skaistā sieviete neredzētu viņa nosarkušos vaigus. Adelīna nevarēja nepasmaidīt par šo nevainīgo uzvedību un viņa pabužināja puisēna matus.
- Tu gribi ēst? - viņa vaicāja ar laipnu smaidu uz lūpām.
- Jā, - viņš atbildēja - es gribu kruasānu. - starp mazajiem matiem, kas bija sakrituši uz puisēna pieres viņš uzlūkoja Adelīnu it kā censtos, ko saskatīt, it kā gaidītu, ka pār Adelīnu nāks kāda atklāsme.
Adelīnai tā vien nācās kā iesmieties. Puisēns bija tik piemīlīgs un viņa atbilde lika arī sievietei atminēties Ediju, ko bija sastapusi Itālijā pirms pieciem gadiem.
- Labi, iesim kruasāna izlūkos! - viņa teica un saņēmusi puisēna roku izgāja no kompānijas.
Bija pagājušas kādas 20 min līdz abi kruasāna meklētāji atrada mazu stendu uz ielas, kas tirgoja gan karstos dzērienus, gan dažādas maizītes tajā skaitā ieskaitot kruasānus. Sieviete sev nopirka tasi kapučīno, tā, kā iepriekšējo bija izlējusi un mazajam puisēnam kruasānu ar pūdercukuru, ko zēns ejot atpakaļ uz kompāniju tiesāja nost it kā nebūtu ēdis vairākas dienas.
- Starp citu, kā tevi sauc? - kad abi jau bija gandrīz sasnieguši kompāniju, Adelīna vaicāja.
Atbilde, ko Adelīna saņēma tiešām nebija tā, ko viņa bija gaidījusi. Puisēns uz sievieti paskatījās ar tik neizprotamu skatienu, it kā viņa būtu ieradusies no citas planētas. Tad viņš nemanāmi pakratīja galvu un atbildēja ar aizkaitinātu toni balsī:
- Sauc mani par Edu.
- Prieks iepazīties Ed. - Adelīna pasmaidīja izmezdama no prāta puisēna skatienu. - Mani sauc..
- Ada. - zēns nobeidza Adelīnas teikumu sievieti samulsinot.
- Kā tu zini manu vārdu? - viņa nesaprašanā puisēnu uzlūkoja, taču atbildi nesaņēma.
Viss palika skaidrs kā diena tikai tad, kad sieviete ar bērnu iegāja kompānijā. Liels bija viņas pārsteigums, kad Adelīna uzzināja kādēļ tad bērns bija tā uzvedies.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Viena-nedela-Italija-17/644593
