http://spoki.tvnet.lv/literatura/Viena-nedela-Italija-16/644477
Atvainojos par drukas kļūdām jau iepriekš. Garš gan nav, bet nav laika rakstīt, jo jāgatavojas eksāmenam. ^^
Apsolos rīt ielikt vai nu garāku nodaļu vai divas.
- Ak, tad te tu esi! - Bendžamins ieraudzījis abus ienācējus nikni iesaucās. No sākuma Adelīna domāja, ka jau atkal kādā veidā ir paspējusi aizvainot vīrieti un tādēļ viņš bija tik ļoti pārskaities, taču šīs domas ātri pagaisa. Bendžamins nebija nikns uz sievieti. Viņš savas dusmas vērsa uz mazo zēnu, kas sievietei atradās līdzās. - Kas pie velna tev kaiš?! - vīrietis kliedza. - Es tev skaidri un gaiši pateicu, ka vari vazāties, kur gribi, bet paliec kompānijā! Ko es teiktu Medijai, ja tu būtu pazudis, Edij?
- Edijs? - Adelīna pie sevis klusi atkārtoja un nu viņai viss bija skaidrs.
Kāda gan sieviete bija muļķe. Tikai tagad? Tikai tagad viņa atminējās skaistās modeles - Bendžamina māsas dēlu, ko bija satikusi tajā pašā vakarā, kad pirmo reiz satika Bendžaminu? Puisēns tak nemaz nebija arī tik ļoti mainījies. Tās pašas skaistās, piemīlīgās actiņas un sarkstošie vaidziņi. Viss, kas bija noticis - viņš bija palicis garāks un nu viņam bija paaugušies matiņi.
Tak viņai bija jāsaprot bērna dotie mājieni. Eds - saīsinājums no Edija. Viņa teiktais - "Vai tad tu nezini labāk?", kad sieviete bija apvaicājusies par zēna onkuli. Viņas vārds, ko zēns zināja. Kruasāns, ko viņš vēlējās ēst. Viņa skatiens it kā viņa Ediju pazītu. Kā viņa varēja neredzēt šos dotos mājienus? Kā viņa varēja puisīti neatpazīt? Viņa tak zēnu bija dievinājusi.
Pēkšņi sievietes seja nobālēja. Viņa tikko bija ne tikai atminējusies puisēnu, bet arī to, ka Edijs varēja Bendžaminam pateikt, ka abi pieaugušie, kad bija Itālijā bija viens otru mīlējuši. Kāda būtu vīrieša reakcija sieviete nezināja, taču pat, ja viņai būtu bijis vieglāk, ja vīrietis visu atminētos, viņa to nevēlējās. Viņa zināja Bendžamina maigo pusi un, ja vīrietis uzzinātu, ka ir sievieti aizmirsis, viņš to nekad sev nepiedotu. Adelīna Bendžaminu pārāk traki mīlēja, lai nodarītu viņam tādas sāpes.
- Tu gribēji ēst un tas ir tavs attaisnojums, lai nepateiktu, kur tu esi?! - Adelīnu no domām bija izsitusi Bendžamina bargā balss, kas kliedza uz Ediju.
- Bendžamin, neizturies pret viņu tā, savādāk es lauzīšu mūsu vienošanos. - Adelīna attapusies iejaucās un pavilka Ediju sev aiz muguras, kurš kamēr sieviete bija iegrimusi domās, bija pietuvojies onkulim.
- Bet viņš nav mans darbinieks. - sieviete ievēroja, ka priekšnieku ir nokaitinājusi vairāk, bet Bendžamina atbilde viņu galīgi neapmierināja.
- Tieši tā! - Adelīna sašutusi kliedzot izmeta. - Viņš nav tavs darbinieks, viņš ir tavs māsas dēls!! Viņš ir tik pat kā tavs brālis, tavs dēls!
- Bet viņš nav mans dēls! - Bendžamins nikni atmeta.
- Un, ja būtu, tu pret viņu izturētos tāpat?! - arī Adelīna neatpalika.
- Nē, jo man tādu nebūs! Es tos nevēlos! Apmierināja atbilde? - viņš izmeta un pavērsās pret Ediju. - Nāc man līdz! - viņš pavēlēja mazajam bērnam.
- Es palikšu ar Adu! - Edijs atkliedza vēl joprojām slēpjoties aiz skaistās sievietes.
- Dari, kā zini! - Bendžamins izspļāva un nikni apgriezdamies aizgāja.
Adelīna lēnām un vārgi aizgāja līdz melnajiem ādas dīvāniem, kas bija novietoti netālu no ieejas durvīm un bezspēcīgi vienā no tiem iekrita. Viņai nebija spēka un vēlmes vairs neko darīt. "Man tādu nebūs", "es tos nevēlos", "man tādu nebūs", "es tos nevēlos". Atkal un atkal, un atkal Adelīnas galvā šie Bendžamina vārdi tika atkārtoti, liekot meitenes sirdij iesāpēties. Kas bija noticis ar viņas Bendžaminu?
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Viena-nedela-Italija-18/644814
