[2]
Es pārskatīju puiša facebook profilu, bet, laikam jau, viņš vēlējās ka varu redzēt viņa info tikai tad, ja esam draugi. No divām profila bildēm es spēju tikai saprast, ka nepazīstu viņu. Man tajā brīdī iespēra ziņkārība un es akceptēju viņa draudzības uzaicinājumu. Nekas slikts taču nevar notikt. Tikai pēc draudzības apstiprināšanas es pamanīju ka kopīgajos draugos mums ir Ģirts. Tas lika man palikt uzmanīgākai, kaut arī tas varēja būt jebkurš no cilvēkiem kurus šodien redzēju.
Viņa profilā nekas jauns neatklājās, vienīgi skola kurā viņš mācās. Iespējams ka viņš tur pat nemācās.
Manu ziņķāri iztraucēja paziņojums par jaunu ziņu. Es atvēru mazo čata logu lapas stūrī, un redzēju ziņu no tikko akceptētā "drauga". Protams, ka tur bija parastais "čau"
"Čau," es viņam atbildēju. Es negaidīju neko daudz no šīs sarakstes, es tiešām negaidīju neko daudz.
"Tu mani laikam nemaz tā nepazīsti..." viņš iesāka un es redzēju ka viņš raksta jaunu ziņu. "Mēs dzīvojam netālu viens no otra :)"
Es izlasīju ziņu un man likās ka mana sirds uz brīdi apstājas. Es negribēju ķert paniku, tādēļ es centos sevi pārliecināt, ka tik pat labi viņš nav zēns, kas man sekoja.
"Kā tu zini kur es dzīvoju?" es viņam pajautāju. Mani pirksti nedaudz drebēja, bet es turpināju sevi mierināt.
Pagāja kāds laiks līdz viņš man atbildēja.
"Es esmu tevi pamanījis staigājot pa to pašu rajonu."
Es nevarēju pateikt vai tās bija tikai stulbas domas, vai arī tām bija pamats, bet man likās ka viņš slēpj kadu noteiktu faktu.
"Es gribētu evi iepazīt tuvāk. :)" viņš uzrakstīja kamēr es nezināju ko atbildēt.
"Protams," es uzrakstīju, kaut gan es ļoti gribēju tikt vaļā no šīs neērtās sarakstes.
"Vai tu rīt esi brīva?" viņš paprasīja, un es jutu kā manas rokas dreb. Es nevēlējos satikt svešinieku no interneta. Man likās ka vienīgā iespēja pašlaik, būtu melot.
"Nē, man rītdiena visa ir pilna ar darbiem," es centos maigi paziņot ka nevēlos ar viņu rīt tikties.
"Žēl :(" viņš uzrakstīja, "Bet ja es tei rīt redzēšu ārā, es ar tevi aprunāšos :)"
Man likās ka viss mans ķermenis ir nosēts ar zosādu. Es uzrakstīju ātru "Man jāiet" un izslēdzu facebook. Es paliku tur pat sēžot pie datora un es nesapratu ko darīt. Man bija ļoti bail. Viņš zin kur es dzīvoju, un man ir jāuzmanās no ta ko es viņam saku. Vismaz man tā lika domāt manas iekšas. Ja šis puisis, kas sevi facebook ir nosaucis par Juri, bija tas pats čalis, kurš man sekoja līdz mājām, man taču vajadzēja uzmanīties un paziņot par to policijai. Tāču man nebija ne pierādījumu ka tas ir viņš, ne arī pierādījumu ka tas nav viņš. Viss bija iespējams un es nevēlējos par to domāt, bet tā tikai sanāk.
Pulkstenis rādīja tikai pus-vienpadsmit, bet es nevēlējos pavadīt vairāk laika pie datora. Es labāk vēlējos apgulties savā gultā un par to nedomājot aizmigt, taču man ar to diez cik labi neveicās. Pirmkārt - bija diezgann agrs un vasarā es biju pieradusi iet gulēt vēlāk, otrkārt - mani nepameta nevajadzīgais stress. Man nekas neliedza rītdienu pavadīt mājās, es tikai negribu visu dienu pavadīt iekštelpās. Īpaši vasarās tas ir mokoši.
Kamēr es centos aizmigt, es dzirdēju kā kāds atslēdz dzīvokļa durvis. Es zināju ka ap šo laiku mājās nāk tētis. Tāpēc ka es tā pat nevareju aizmigt, es izskrēju gaitenī, lai viņu pasveicinātu.
