Sveiki Spoki! Pēdējo reizi spokos "stāstu" rakstīju ļoti, ļoti sen, bet mani vilināja vēlme atsākt un es tai ļāvos, tādēļ izbaudiet. 
[1]
Vasaras man vienmēr ir patikušas, jo laiks ir silts un patīkams. Arī tajā vakarā, kad viss sākās, gaiss bija silts un pēdējie saules stari sildīja manu ādu. Es biju devusies nopirkt saldējumu, jo es vēlējos uztaisīt saldējuma kokteili. Ielas bija trokšņainas, cilvēki mašīnās brauca no darba un jaunieši sāka meklēt sev atbilstošus klubus. Tas viss likās tik parasti. Tāds vakars kurā tu neiedomājies ka ar tevi kaut kas notiks.
Es jau biju nopirkusi saldējumu un sāku savu ceļu mājup, kad mani apstādinaja pazīstami cilvēki. Laigan dažus no viņiem es nepazinu, es tā pat aprunājos ar saviem draugiem.
"Negribi nākt ar mums tusēt?" Prasīja Ģirts, zēns kuru es pazīstu jau kādu laiku.
"Es tikko nopirku saldējumu, patiesībā gribēju šo vakaru pavadīt mājās." Es viņam atzinos.
"Ak, žēl. Varbūt izdomā atnākt pēc tam kad noliksi saldējumu?"
"Varbūt," es lēni atbildēju. Šis bija brīdis kad es pamanīju ka kāds zēns, kuru es nepazīstu, mani cieši vēro. Iespējams es viņam patiku, iespējams tas bija pieguļošais topiņš, kas izcēla manas krūtis, bet varbūt tas bija maybeline, taču es nemēdzu uzticēties cilvēkiem, kas ir ģērbušies tumšās, neizceļošās drēbēs. Es neskatījos uz viņu ilgāk nekā vajadzīgs un smaidot atvadījos no sava draugu pulka. Es atlikušo vakaru jutos tā itkā kāds man seko līdz pat mājām. Tikai kad es biju nonākusi dzīvoklī, es jutos droši.
Pēc tam, kad biju aizsllēgusi durvis, es skrēju pie loga, kura skats vērās uz pilsētas pusi. Pa ielu no kuras es nācu, atpakaļ gāja stāvs tumšā jakā. Es jutu ka mana sirds sāk sisties straujāk, un nevis tādēļ ka es iemīlējos. Es sapratu ka šis melnais stāvs tagad zin kur es dzīvoju. Ja tas bija tas pats dīvainais puisis no manu draugu bariņa... Es sevi, protams, centos nomierināt: "es neredzēju stāva seju, un tik pat labi tas bija tikai pusaudzis ar līdzīgu jaku." Es ieliku saldējumu saldētavā un devos paskatīties televizoru, lai nomierinātu savas domas.
Pašlaik raidīja kādu trilleri un es nebiju ieinteresēta. Es televizoru atstāju ieslēgtu tikai tādēļ, lai tas radītu vismaz kādu troksni. Likās ka būtu laba ideja uzrakstīt kādai draudzenei par to, kas atgadījās.
"Čau, man šķiet ka man kāds sekoja līdz majām," Es uzrakstīju savai labākajai draudzenei Lailai.
Pagāja kāds laiks līdz Laila man atbildēja. Iespējams viņa nespēja noticēt tam ko es biju uzrakstījusi.
"Vai tu vecākiem pateici?" bija rakstīts viņas atbildē
"Viņi vēl nav mājās. Es nezinu ko man tagad darīt."
"Varbūt izsauc policiju ja tu vēlreiz redzi to stalkeri."
Pēkšņi iezvanījās durvju zvans, kas man protams lika nobīties. Es lēnām devos uz durvju pusi. Šis bija viens no tiem brīžiem, kad tu vēlies ka tavām durvīm ir actiņa pa kuru redzēt, kas atrodas aiz durvīm. Lēnām tās atslēdzu un pavēru mazā spraugā. Par laimi tur bija tikai mana mamma.
"Tu mani nobiedēji. Vai tad tev nav atslēgas?"
"Es tās nevarēju atrast savā somiņā tādēļ es zvanīju pie durvīm," viņa pasmaidīja savu vienkāršo smaidu, "ko tu tur skaties?"
"Es tikai ieslēdzu, lai dzīvoklis nebūtu pilnīgi kluss," es izslēdzot televizoru teicu. Mamma tikai pamāja ar galvu un novilkusi mēteli devās uz virtuvi, lai noliktu savus iepirkumus.
Es jutos nedaudz apmulsusi un izlēmu ka labāk būtu doties uz savu istabu. Kā jau parasts pusaudzis, es kārtējo reizi pārbaudīju savus profilus visos sociālajos portālos. Kad atvēru Facebook cilni, mani pārsteidza draudzības uzaicinājums no sveša zēna.
