local-stats-pixel fb-conv-api

Vasaras Dienas [3]1

21 0

[1]

[2]

[3]

Gaitenī stāvēju ļoti apmulsusi. Tēta tur nebija un kad pārbaudīju durvis, tās likās cieši aizslēgtas. Pulksteņa rādītāji norādīja ka ir pusnakts. Vai es dzirdu trokšņus? Iespējams ka manas smadzenes vienkārši bija nogurušas. Likās ka vislabākā ideja būtu aiziet un uzvārīt nomierinošu tēju, nevis censties saprast, kas tikko notika.

Es negaidīju ka virtuvē vēl ar vien būs mamma.

"Klau, tu neesi redzējusi manas atslēgas?" Viņa rakājās pa visām savām somām.

"Tev viņas ir pazudušas?"

"Es nesaprotu, vēl šorīt es viņas ieliku somiņā, kad gāju uz darbu, un kur viņas tagad ir, es nezinu," Izskatījās ka viņa vairāk dusmojas pati uz sevi.

"Klau, man likās ka es dzirdu kā kāds slēdz vaļā durvis," Es ieminējos pēc tam kad biju uzlikusi tējkannu uz plīts.

"Tev vienkārši vairāk jāguļ," viņa mierīgi atbildēa turpinot rakāties pa savu somu.

Es ignorēju viņu, kā jau parasti, un kā jau pusaudzis.

"Nē nu es nesaprotu, kur tās atslēgas varēja pazust? Neviens taču nezagtu mājas atslēgas," viņa izgāja no virtuves, meklēt tās citā istabā.

Mājā iestājās nosacīts klusums. Pulkstenis skaitīja sekundes, ūdens lēnām burbuļoja un ik pa brīdim varēja dzirdēt kā atveras un aizveras kāda atvilkne. Saule jau bija norietējusi un vienīgā gaisma, kas no ārpasaules iekļuva dzīvoklī, nāca no ielas lampām. Nosacīto klusumu pārtrauca skaļš tējkannas svilpiens. Pēc tā es diezgan ātri uzlēju kumelīšu tēju un devos atpakaļ uz savu istabu, atstājot manu mammu meklējot viņas atslēgas.

Mani nedaudz uztrauca, tas ka iespējams viņas atslēgas atradās pie kāda kurš spēs iekļūt mūsu dzīvoklī. Man bija bail ka tas varētu būt tas pats puisis kurš mani uzaicināja facebook, bet varbūt ne. Kā viņš vareja zināt ka tā ir mana mamma? Lai gan, viņš noteikti redzēja ka viņa iet uz to pašu dzīvokli kuru es.

Krūzē tējas vairāk nebija. Es jutos nedaudz vairāk miegaina, bet man bija sajūta, ka es nespēšu aizmigt. Neskatoties uz to, es ielīdu zem segas un cieši aizvēru acis, cenšoties nedomāt par jebko kas ir noticis. Mani nepameta sajūta ka pa manu vēderu rāpo tārpi. Es nespēju beigt domāt par to, kas varētu notikt.

***

Mamma no rīta steidzās uz darbu, un kā jau parasti es pamodos pēdējā brīdi, lai viņu redzētu.

"Labrīt, man jāskrien uz darbu, tu varēsi aizslēgt durvis aiz manis?" viņa man prasīja diezgan lielā steigā.

"Es... nu jā labi," es miegaini centos atrast pareizos vārdus. Pēc tam kad viņa jau bija aizgājusi uz darbu es devos uz virtuvi, lai paēstu brokastis. Pulkstenis rādīja vienpadsmit. Arā spīdēja rīta saule. Stari atspīdēja pret ledusskapi un, ja es apsēstos pie galda, tie man trāpītu sejā. Mamma bija atstājusi katlā mannā putru un ledusskapī stāvēja vecmāmiņas ievārījums. Man nebija iemesla doties ārā. Viss vajadzīgais bija mājās un es varēju mierīgi neuztraukties par it neko. Diena bija sākusies diezgan ideāli, ja neskaita to, ka mamma vēl ar vien nebija atradusi savas atslēgas.

21 0 1 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000

👌

0 0 atbildēt