Iepriekšējā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Vardulens-67-/753625
Ejot pa gaiteni manī pamazām pildās tukšuma sajūta, tā ir smacējoša kā bieza migla, pārklājoties man pāri, līdz iestiegu. Blakus slāj Mets, būdams tikpat norāts, cik es. Tas vēl būtu par maigu sacīts, jo tēvs dusmās auroja, vēl nedaudz un šķīstu ugunis no viņa mutes un acīm.
Man ir grūti padomāt, jo esmu izsista pamatīgi no sliedēm, lai gan vairākus mēnešus nemaz neesmu bijusi uz tām, drīzāk krustām šķērsām lodāju pa brikšņiem grāvmalēs blakus tām.
-Pirmās īstās sukas pēdējo gadu laikā, - Mets klusi secina, sabāzis rokas kabatās, izskatīdamies pēc vienkārša un noguruša puiša. Tomēr ar sviedriem un asinīm pievilkušās drānas parāda, ka viņš ir cīnītājs, nevis vienkāršs puisis. Gar viņa sāniem atdusas zobeni, rūpīgi notīrīti un ielikti makstīs, pie jostas ir vēl divi naži un visparastākais marķieris lāsta zīmēm. Zinu, ka brālis glabā vēl vienu nazi šņorējamā armijas tipa zābaka stulma iekšpusē bezizejas gadījumos, šo gudrību tagad esmu pārņēmusi no viņa, pēdējā laikā tas ir glābis man dzīvību vismaz pusduci reižu, jo dēmoni uzbrūk te pa vienam, te baros.
-Reizēm es ilgojos, lai kāds tā pa īstām mani salamātu par visām cūcībām, ko esmu ievārījusi, - prātoju.
-Ar mani nepietika? – brālis tēloti aizskarts novīpsnā.
-Tas nebija pa īstam. Saproti? Kurš gan māsu vai brāļu pamācības ņem nopietni? Vecāki ir vecāki, bet brāļi un māsas ir kā sabiedrotie cīņā ar vecākiem, lai vai kādi kašķi nebūtu savā starpā, esam komanda cīņā pret varu, - saku, paraustot plecus. Uzmācīgā tukšuma sajūta atkāpjas, domājot par vienkāršām lietām. Varbūt man labāk nepalikt vienatnē, lai par daudz nesāktu domāt, jo tad varu sabrukt.
-Zinu, jau zinu, - viņš novelk, - patiesībā, es vēl nekad nebiju tā norāts.
-Jaunas sajūtas? - iespurdzos. Nezinu kāpēc, bet tagad gribas smieties tā, ka sareibst galva, kad griežas uz riņķi, vērojot kā sajaucas pasaule visapkārt. Krāsas, skaņas, smaržas – viss vienā.
-Savādi.
-Kāpēc tētis tā metās aizstāvēt to elles kuci? – jautāju, lai gan zinu, ka brālim uz to diez vai ir atbilde. Varbūt bijām no naida kļuvuši pārāk zvērīgi un ļauni pat pret ļaunumu? Kristofīne ir pelnījusi ciest tāpat, kā likusi ciest citiem. Tāds ir mans uzskats. Tētis taču zina, ko viņa noziegusies. Varbūt viņa domas mainītos, ja būtu izjutis viņas nežēlību uz savas ādas. Teiktais par Kalevu bija pēdējais piliens. Kalevs... spēle... nē! Es nedrīkstu sākt domāt par to. Vēlāk. Būs jāiziet izlādēties, lai notrulinātu domas.
Mets pašūpo galvu. Esam atnākuši uz ēkas daļu, kur ierīkota ēstuve Sargiem. Pamājam pāris biedriem un ejam pie izdales galda. Vismaz brāļa kaitinošās sievas šeit nav, neizskatās, ka viņš pats baigi pēc viņas klātbūtnes kārotu.
Jauns Sargu puisis iešķiebj divas porcijas sautējuma, malā uztupinot pa maizes rikai. Viņam ir kādi trīspadsmit gadi, arī zēna dzīve ir mainījusies, spriežot pēc rūgtumā savilktās sejas un daudzajiem pārsējiem uz rokām. Viņš varētu būt varbūt vēl pat jaunāks, jo sodrēju kārta visus padara vecākus.
-Paldies, - pēc iespējas laipnāk un līdzjūtīgāk pasakos. Pēkšņi uzrodas vēlme viņu apskaut, jo viņš ir tikai bērns, bet apspiežu vēlmi, tā vietā pasmaidot. Par atbildi puika sērīgi paceļ vien lūpu kaktiņu. Mets viņam pamāj ar galvu, paņemdams karoti un kaut ko klusi iečukstēdams ausī. Zēns pamāj un viņa drūmajās acīs iedzirkstas dzīvība.
-Ko tu vēl gaidi? – Mets viņam uzsauc. – Skrien, nu, sautējumu veselie var ielikt arī paši.
Zēns norauj priekšautu tā, ka tā sprādze atsprāgst un pazūd zem galda, viņš tam pat nepievērš uzmanību un aiznesas projām kā apdedzinājies.
Apsēžamies pie viena no nelielajiem skolas soliem katrs savā pusē. Sautējuma siltums jau kairina kuņģi, ka tas badīgi ierūcas. Kāri lieku mutē karoti pēc karotes kartupeļu, burkānu, sīpolu un nedaudz gaļas maisījuma. Garša ir laba un prasās tikai vēl, jo atskāršu, ka kādu laiku neesmu neko tā īsti ēdusi. Pēc minūtes bļodiņa ir jau tukša, bet kuņģis ierūcas tā, it kā notiesāta būtu vien maizes garoziņa.
-Liec vēl, gan jau badā pagaidām neviens nenomirs, - brālis ieskatās manās nožēlas pilnajās acīs, jo negribas citiem laupīt kumosa.
Viņš pats pieceļas, paņem manu bļodu un piekrāmē to pilnu ar kūpošu sautējumu, - Tā. Ēd. Daudzas ēdienreizes esi izlaidusi, tāpēc nepārmet sev neko. Daudzi negrib ne pirkstiņa pakustināt, lai darītu kaut ko lietas labā, dzīvojot tikai uz mūsu rēķina.
-Paldies, - pasakos, šoreiz ēdot lēnāk, izbaudot siltumu, kas sasilda ķermeni. – Ko tu pateici tam puikam?
-Ir pamodies viņa mazais brālis, ko apstrādāja dēmoni, laupot puskāju. Sākumā likās, ka viņš neizķepurosies, jo bija zaudējis daudz asiņu, bet tomēr pamodās, saucot pēc brāļa, - Mets paskaidro.
-Kā tas notika?
-Džerija mājā bija neliels nocietinājums pret dēmoniem, kur slēpās saujiņa ļaužu un septiņi Sargi, ieskaitot zēna vecākus. Pēkšņi milzīgs dēmonu bars vienkārši visu nopostīja, bērnus noslēpa pagrabā, bet pieaugušie cīnījās, līdz zaudēja dzīvību. Džerijs no visiem bija vecākais un jau apguvis kādas Sargu prasmes un izlēma vadīt mazākos drošībā, jo pagrabā drīz vien izbeidzās pārtikas krājumi un ūdens. Viņš paņēma karti, pēdējās pārtikas un ūdens rezerves, dodoties ceļā ar desmit bērnu lielu pulku, mazākajam bija vien četri gadi. Viss bija nopostīts, tāpēc karte maz ko deva, viņi vienkārši gāja uz priekšu, slēpjoties pamestās vai izdemolētās lauku mājās. Viņus atradām pirms pāris stundām netālu no šejienes izlūku grupa. Bērniem tajā mirklī uzklupa pāris dēmoni, divi mazie jau mētājās saraustīti gabalos, trīs plosīja. Džerijs nespēja atvairīt visus dēmonus uzreiz un viņa desmitgadīgais brālis blakus noasiņoja, kamēr astoņgadīgā māsa lika viņam žņaugu. Ātri novācām dēmonus un atvedām uz šejieni viņus pārgurušus un izslāpušus pēc piecdesmit kilometrus garā ceļa.
-Smagi, - atbildu, kad Mets pārstāj runāt, - tas puika ir varonis.
-Tikai viņš pats tā neuzskata, jo viņam nu ir jākļūst bez maz vai pieaugušo, jo Sārai un Krisam vairs ir tikai vecākais brālis, kam ir vien divpadsmit, - brālis sērīgi atsaka.
-Tikai divpadsmit?
-Jā. Karā visi kļūst vecāki un nobriedušāki, jo nav prieka, bēdas sagrauž seju.
-Vismaz brāļa atlabšana deva viņam dzirksti acīs, - secinu.
-Tālab jau mēs dzīvojam un ceļamies.
-Savu tuvāko dēļ, lai viņiem būtu rītdiena, - pabeidzu brāļa teikto, - paldies, ka man esi.
-Nekļūsti nu sentimentāla, sīkā, - brālis iespurdzies izmet.
Mums ir jāpriecājas par sīkumiem, jo bēdu nasta ātri spēj salauzt pat stiprākos. Tā visu brucina no iekšienes, līdz nav pamatu, tad pietiek vien ar vieglu pūtienu, lai paliktu pāri gružu kaudze.
-Man vēders ir pilns, - atbildu, to izgāzdama.
-Tas labi, savādāk sāc izskatīties pēc viena no tiem ērmiem, - brālis ievelk vaigus, izbola acis un sakniebj lūpas.
Es smejos.
-Tā ir laba skaņa, - Mets nosaka, ar sirsnību uzlūkodams mani.
Durvīs parādās Džerijs, viņam uzreiz seko mazāks puika bez labās kājas zem ceļgala, balstoties uz kruķiem, viņam blakus stalti soļo sīciņa meitenīte, kas izskatās pēc mazas laumiņas.
Džerijs uzreiz metas pie Meta un apskauj viņu, ilgi nelaižot vaļā, tikmēr abi bērni iekārtojas uz krēsliem mums blakus. Kriss izskatās pamatīgi saguris, bet viņa acīs dzirkstī uguntiņas, un mazā māsa nespēj vien beigt smaidīt, uzlūkojot brāļuku.
Vecākais brālis aši atraujas un notrauš asaras, izsmērējot netīrumus sejā.
-Jūs esat kopā, - Mets viņam uzsit pa plecu, - tu viņus izglābi. Tu saturēji savu ģimeni kopā neatkarīgi no tā, cik tā liela vai maza.
Džerijs izslejas staltāk, bet žēli uzlūko mazo brāli, kas zaudējis kāju.
Es sasitu plaukstas te vienreiz, te otrreiz un tie pārvēršas par aplausiem. Mazā Sāra sparīgi sit plaukstiņas, Kriss vispirms atstutē kruķus un tad aplaudē, viņi abi ar neizmērāmu mīlestību raugās uz savu lielo brāli, un nav nozīmes tam, ka viņam ir vien divpadsmit. Neviļus aplausiem telpā piebiedrojas vēl daži Sargi, kas ieturējuši maltīti un dzirdējuši stāstu vai jau zinājuši visu.
Mēs dzīvojam, jo mums ir mērķis dzīvot, mēs priecājamies par spīti sāpēm, lai nesalūztu, mēs meklējam iemeslus priecāties, vismaz – mēģinām to darīt pat tad, ja nesanāk.
Nākamā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Vardulens-69-/760454
tiiiiik skaisti 
