Iepriekšējā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Vardulens-66-/752822
-Viņa ir viena? – jautāju viegli trīcošā balsī. – Viņa ir droši savažota?
-Viss ir izdarīts, kā nākas, - brālis mani mierina, pārlaižot plaukstu pāri mugurai.
-Viņa nespēj pārvietoties?
-Lorena, tu mani dzirdi? Viņa ir mums rokā! Viņai ir uzlikti jauni lāsti, kas mūs sargā no viņas visatļautības, - Mets ieskatās man sejā, bet es vairāk uztraucos no tā, ko viņa vēl var nodarīt, baidos, ka man atkal sāpēs, kad ieiešu telpā pie viņas. Viss sākās ar Kristofīni, es būtu varējusi vienkārši nomirt ar parastas Nāves palīdzību, nevis ar Sargu mednieces spīdzināšanu.
-Es būšu ar tevi, - Mets jau tur roku uz parastā skolas durvju roktura. Nekas man neievieš ticību tam, ka Kristofīne ir droši ieslēgta. Nekas. Vai viņi ir iedomājušies, ka TO Nāvi apturēs parastas durvis, tām vajag būt nezin kāda sasodīta metāla durvīm pārdesmit metru biezumā ar iekaltām lāsta zīmēm viscaur biezumā, lai tās skrāpējot nost, tās nenoietu, lai paietu gadu miljoni, mēģinot kaut centimetru izkasīt ar nagiem.
-Nē, Met, paldies, bet es vēlos parunāt ar viņu divatā, - klusi nosaku, bet iztaisnoju plecus, pūloties saņemt drosmi un spēkus par spīti sāpošajai galvai. Pēc tā, kad brālis paziņoja jaunumus, pat aizmirsu par tabletēm.
-Tu tiešām zini? – brālis ir nobažījies un noglāsta manu vaigu.
-Viņa ir visu manu problēmu sakne, - papurinu galvu, nodabūjot nost meta plaukstu, - man ir jautājumi.
-Ja tā vēlies, - Mets atbild un piemetina, lai es būtu droša, ka varu ar viņu rēķināties, - tikai pakliedz un tai maitai ripos galva bez tiesām un pratināšanas. Es būšu tepat aiz durvīm.
Neko nesakot, pamāju un pagriežu rokturi, pagrūžot durvis. Gaiss telpā liek saslieties matiņiem uz skausta. Tā ož trūdi un vecums.
-Ak, sveika, dārgā, - Kristofīne iesaucas, kad aizveru aiz sevis durvis, turēdama ciet acis, īsti nevēloties viņu redzēt, - ja es varētu, tad sasistu plaukstas, bet tavi biedri ir parūpējušies, lai manas vārgās rociņas būtu sakaltas ar maģijā lietām važām speciāli man.
Paveru acis, un telpai pa vidu savažots atrodas viens pats Kristofīnes īstais ķermenis, kauli un āda, stūraina seja, kurā rēgojas melni stiklainās acis un šaurais deguns, tās mati ir vien pāris saķepušas šķipsnas uz tās galvas. Tās spārni ir sasieti tāpat kā viņa pati. Priecājos, ka tas ir parastais, neērtais, bet izturīgais skolas krēsls. Nāves acīs gail mežonīgs izaicinājums un dusmas, bet arī savāds prieks un tīksmināšanās. Pūlos izskatīties pēc iespējas stiprāka un neievainojamāka, sev iegalvojot, ka viņa man pāri nedarīs. Tās rokas ir savažotas tāpat kā kājas, viņa visa ir notīta ar tāda paša lējuma ķēdi, kas mirgo zilganā nokrāsā.
Man prātā ir tikai viens jautājums, - Kāpēc es?
-Mīļā, e... – es pārtraucu Kristofīni pusvārdā ar pieliktu dunci pie sažuvušās rīkles, kur tas iegriežas milimetra dziļumā. Viņa ir ievainojama tāpat kā tajā ugunsgrēka naktī, kad parāvu Nāvi tās vājuma brīdī sev līdzi ugunī.
-Nesauc mani par mīļo, saprati, kuce! – šņācu viņas pretīgajā sejā, uzreiz atraujoties, jo smaka šķebina. Uzmācas jautājums, vai viņas bērna ķermenis joprojām ir mātē, jo Nāves vēders ir uzblīdis milzīgs.
-Labi, kā princese vēlas, - Nāve izsmejoši godbijīgi pieliec galvu.
Izdodu nopūtu, cenšoties koncentrēties, jo tieši to viņa vēlas – mani izsist no sliedēm, saniknot, -Es jautāšu vēlreiz. Kāpēc tieši es?
-Kā lai to pasaka? Viegls mērķis, kas vēlāk pārauga pat ĻOTI interesantā spēlē, - Kristofīne ieķiķinas.
-Es tev biju tikai spēle, - gurdeni novelku, pat neesmu īpaši pārsteigta, jo manis mocīšana sagādāja viņai īpašu baudījumu.
-Kāpēc biji? – Nāve ķiķina vēl sparīgāk. Tā balss nepiestāv viņai – tā meitenīgi skanīgā balss. No kroplās mutes, tā skan kā ņirgāšanās.
-Biju, jo tu esi notverta un drīz mirsi, bet es tev piespriestu mūžīgas mokas cietumā, kādas tu esi pelnījusi, bet tavā Haosā cietumu vairs nav, - nošņācu, nu jau juzdamās pārāka par viņu, viņa ir manās rokās, viņa ir bezspēcīga. Vajadzētu vēl tikai mutē ieliet verdošu svinu, lai tas sacietē, un viņa nevar izdvest ne skaņas.
-Mana pēcnāves dzīve jau ir vienas vienīgas mokas, bet attiecībā uz tevi... – Kristofīne gari stiepj vārdus, tos padarot vēl mākslīgi spalgus. Viņas smaids ir plats un ar naža asumu, griežot manā pārākumā robus.
-Kas?! – nikni izsperu.
Nāve ieķiķinas, - Pasauc Kalevu.
-Ko?! Kāds tam sakars ar viņu? – paceļu balsi, būdama pārsteigta par to, ka te tiek pieminēts Kalevs.
-Vienkārši pasauc, - Nāves balss skan mierīgi un klusi, - nekas jau nenotiks.
-Ja tā ir kārtējā tava viltība...
-Pasauc, - Kristofīne aizkaitināti pārbola acis, atklājot acu baltumus kā vien šauru svītriņu.
Nopūšos un domās vairākas reizes atkārtoju, - Kalev, lūdzu, ierodies pie manis, ja dzirdi. Kalev, tas ir steidzami.
-Nekā? – Kristofīnes sejā nav nozudis griezīgais smaids. Man no tā uzmetas zosāda, pat mēle šķiet pārklājamies ar to.
-Viņš mani nedzird, - sāji izmetu, būdama nedaudz sarūgtināta, ka Kalevs uzreiz neatsaucas manam aicinājumam.
-Varbūt tas ir tāpēc, ka es biju viņš, - pēkšņi Nāve izplūst garos, greizos smieklos, piepildot nelielo telpu, bet es vēl neesmu aptvērusi sacīto, lai smietos līdzi.
-Kārtējie meli, - atguvusies saku.
-Pasauc vēlreiz. Redzi, man ir uzlikti svaigi lāsti, kas neļauj darīt, visu, ko vien vēlos. Tāpēc netieku tavā mazajā galviņā. Zini, lāsta iededzināšana kaulā trakoti sāp, bet paies ilgs laiks, kamēr tos atkal izdabūšu laukā, - Nāve savelk plānās lūpas, mēģinot atdarināt bērnu ar uzmestu lūpu, kam nodarīts ļoti pāri.
-Tici man, tev nebūs pat iespējas mēģināt tos izdabūt laukā, - draudu, sažņaugusi rokās dūrēs, - par Haosa sākšanu, par melošanu un likumu neievērošanu.
-Pati baigi tos mīlētu, - Nāve iesprauslājas.
-Tie neizraisa pasaules iznīcību, - protestēju.
-Tavai zināšanai es nesāku Haosu. Biju tikai viena no daudziem, kas palīdzēja tam atdzimt un modināt aizmirstās radības, kam gadsimtiem liegtas baudas, - Kristofīne taisnojas, no jauna muti savelkot smīnā, - un Kaleva vairs nav, saulīt. Ir tikai kāds Elles dēmons, kas skraida apkārt, kārojot iznīcības.
-Meli, - skaļi saucu, cenšoties neklausīties viņas vārdos.
-Kā vēlies! Bet šīs ķēdes ir tiešām apsmiekls. Kas tās taisīja? - Kristofīne man par šausmām tās viegli nopurina. Ķēdes žvadzēdamas nokrīt uz grīdas kā ar izsmejošiem smiekliem par mani, par visiem.
Sažņaudzu pirkstus ap dunci ciešāk. Viņa viegli nopurina VISAS ķēdes it kā tie būtu parasti auklu gabali, Nāve pieceļas kājās un notrauš neredzamus putekļus no kailās, sažuvušās miesas. Liekas, ka no manām plaušām izspiests viss gaiss, locekļi šķiet nejūtīgi no spējajām izbailēm un pārsteiguma. Durvis taču ir tik plānas, Metam vajadzēja dzirdēt vismaz ķēžu žvadzoņu.
-Vēlējos tikai parunāties, mīļā, - Kristofīne uzsver pēdējo vārdu, izbaudot manu reakciju, kad ar dunci metos viņai virsū, bet gandrīz ieskrienu otrā sienā, jo Nāve veikli saplivina spārnus un aizlidina mani projām, ar gaisa spēku vien, - bet labāk došos projām, kad jau esi sākusi mani mēģināt nogalināt.
-Visu mūžu to kāroju, - izgrūžu cauri zobiem, jūtam mostamies zvēru mani, to radījumu, kas alkst cīņas, - Met, palīdzi!
-Ak, viena nevari, - Nāve izmēda mani. Reizēm liekas, ka viņa pārāk ilgi izmanto mazu bērnu ķermeņa aprises, tādējādi pati kļūstot bērnišķīga.
-Divatā ir vieglāk kādu saraut uz pusēm, - iekliedzos, ieķerdamās viņai kājās, viņa mēģina mani nopurināt, skaļi smiedamās, bet Mets ir jau Nāvi satvēris aiz pleciem.
Izburtoju, viņai acīs skatieties un vērojot, kā Kristofīnes sejā iegulstas šausmu izteiksme, - P-ā-r-r-a-u-t-u-z-p-u-s-ē-m.
Nāve laiž vaļā greizu kaucienu, kad spēcīgi parauju viņas vieglo ķermeni uz savu pusi. Dzirdu, kā plīst āda, viņas sažuvusī āda, kas skan kā plīstošs papīrs. Priecājos, ka viņai ir uzlikts lāsts, kas neļauj viņai pagaist tik viegli kā parasti.
Un tad atskan citāda veida skaļš brēciens, un Nāves melnais spārns ietriecas sejā, apdullinot mani, ka nejauši palaižu Kristofīni vaļā.
-Ko jūs darāt? – tēvs, dusmās šņākdams, ienesas telpā. Mets momentā atbrīvo Nāves rokas un atkāpjas. Kristofīne, nevis bēg, bet gan saraujas sēdus čokurā un šūpojas no vienas puses uz otru. Es īsti neredzu viņas seju, bet tā šķiet pilnīgi citādāka, nedabiska. Acis ir samiegtas un pilnas ar asarām, bet lūpas klusi veido citiem nedzirdamus vārdus.
Tikai brīdi vēlāk viņas rokās pamanu kaut ko nevainīgu, nesabojātu un šķīstu, tikai bērna āda ir pelēka un nespodra. Nāve viņu tur sargājošā tvērienā un šūpina. Viņa neko citu vairs neredz, nekas apkārt neeksistē. Zīdaiņa rociņas vaļīgi nokarājas, liekot domāt, ka tā ir tikai miesa, bet tad tas atver acis, un tās ir zilākās, kādas vien esmu redzējusi, pat Kalevam nebija tik debeszilu acu, kā šim bērnam. Vēroju skatu, līdz Nāve apkļauj ap sevi un izrauto bērnu spārnus.
Nākamā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Vardulens-68-/760318
