Vardulēns -69-3

Iepriekšējā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Vardulens-68-/760318

Debesis ir koši sarkanas, melni mākoņi gausi slīd, spļaudami zibens šautras. Viss ir tik nereāls, bet reizē arī skaists un pievelkošs, neskaitot nāves smārdu. Šķiet, ka visa zeme ņudz no kustības, melni radījumi lodā gan zem Elles augiem, gan vēl dzīvajiem. No pakalna, kas atrodas netālu no skolas, labi pārskatāma apkārtne, dēmoni snaikstās grupiņās pa trijiem un četriem, bet debesīs lidinās... pūķis....

Pūķis???

Apstulbusi skatos uz tālumā esošo radību, kas lēnām, rimtām kustībām vēcina milzīgos, plēvainos spārnus. Virs meža tas met lokus un izdveš skaļu gārdzienu, pieskandinot apkārtni. Nekad mūžā nebūtu domājusi, ka redzēšu pūķi. Mets nogāzīsies no kātiem, man smaids uzplaukst līdz ausīm, jo esmu gatava gavilēt kā bērns, sirdij satraukti dauzoties pret krūtīm. Protams, Mets vispirms nolamās mani par to, ka atkal dodos viena pati izlūkos vai medībās, kā nu to var nosaukt. Bet viss aizkaitinājums pazudīs, kad izstāstīšu brālim par pūķi. Mēs bērnībā tā fanojām par tiem, ka bijām izlasījuši visas pasakas un teiksmas par tiem, ko vien spējām atrast, vecākiem izdīcām pat pūķu tetovējumus uz labās rokas pleca, lai arī tiem nebija nekādas īpašas vērtības kā citām zīmēm, kas rotā ķermeni aizsardzībai.

Viss apkārt notiekošais ir kā pasaka – nereāls un aizraujošs ar saviem labajiem tēliem un ļaunajiem. Varbūt agri vai vēlu tas būtu noticis, vajadzēja tikai kādus, kas to visu tikai bīda uz priekšu, rezultātā atdzima tas, kas gulējis daudzus gadu tūkstošus. Guļošie taču kādreiz mostas, ne? Neviens tā īsti arī vairs neatceras, kas ir īsti un kas izdomāti tēli no grāmatām. Teorētiski man būtu tāpēc jāuzmanās, jo tagad jebkurā stūrī var sēdēt nezināmas briesmas, bet kājas jau nesas virzienā, kur ir pūķis. Es gribu to aplūkot tuvāk.

Klusi lieku soļus, uzmanīdamās no dēmoniem, jo pašlaik te to ir pārāk daudz man vienai. Tie mūždien saceļ troksni, sasaucot pārējos, tad tie kopā rada vēl lielāku troksni. Pagaidām ēdamā vēl ir daudz jeb cilvēku un dzīvnieku ir padaudz, bet drīz rijamo vairs nevarēs dabūt tik viegli kā tagad, jo paliks gudrākie un spēcīgākie izdzīvotāji. Pēc laika dēmoni sadalīsies, tie pārvietosies vēl savrupāk, lai nebūtu jādalās ar pārējiem, kad notverts kāds nelaimīgais upuris, notiks cīniņi viņu starpā pat par uzblīdušiem līķiem un arī par kauliem vien.

Pārāk bieži skatos uz augšu, lai redzētu pūķi, ka gandrīz uzskrienu virsū dēmoniem, kas kāda mājas pagalmā mielojas ar suni, viens arī ar to ņemas. Pretīgi. Saviebjos un apeju mājai riņķi. Tai lielākā daļa no stikliem ir izdauzīti, un logi raugās tālumā kā tukšas acis, bet pagalmā mētājas divi pusapēsti cilvēki. Te tev nu bija romantiskā pasaku pasaules noskaņa! Tā jau ir, ka kopumā viss parasti izskatās ļoti skaisti un labi, bet, pieejot tuvāk, viss ir totālākajā tūtā, ka gribas ātrāk novērsties.

Pielieku soli, turpinādama uzmanīt gan pūķi, kuram varu jau saskatīt zaigojošo vēderu. Nākas uzmanīties, no dēmoniem, tāpēc lavierēju starp mājām, to drupām un koku stumbriem.

Satraukums iekšā ņirb kā strāva, bet pamazām sāku atgūties no tā, ko teica Kristofīne. Kaleva nav...

...un krīt kāds no bara noklīdis dēmons, kas pirmais trāpās man ceļā, snaikstīdamies ap kādas mājas logiem. Uzreiz sajūtos labāk, iedomājoties, ka tas bija Nāves kakls, ko pārcirtu. Nopurinos un pasmaidu, domādama par pūķi.

Pēc pusstundas lavierēšanas un pāris nokautiem dēmoniem, esmu izkļuvusi cauri visai pilsētelei, nonākot pie meža robežas, virs, kuras tad nu riņķo pūķis. Dodos dziļāk mežā. Adrenalīns un satraukums kūsā visā ķermenī, jo būtībā tas ir lielākais idiotisms, ko tagad daru, metoties mežā, kur aiz katra koka var būt pa dēmonam, raganai ar saviem eksperimentālajiem brūvējumiem, ko liet rīklē, vai kādam citam izsalkušam ērmam. Bet man tas ir pie vienas vietas, jo gribu redzēt pūķi. Zinu, ka tas ir bērnišķīgi, bet beidzot jūtos dzīva, kaut ko darot un tiecoties pēc kaut kā, savādāk mirstu vai nost uzlūkojot ciešanas un mokas skolas telpās, un gulšņāt starp kartona kastēm arī man nevelk.

Daļa no kokiem ir izdeguši, kas ļauj ik pa laikam ieraudzīt asinssarkanās debesis, kas reizēm maina savu nokrāsu pat uz zaļu vai okerīgi krēmīgu. Pūķis laidelējas ar vien zemāk un zemāk, ka gandrīz sāku spiegt no priekiem, lai arī nemēdzu spiegt.

Brītiņiem redzu pūķa spēcīgās kājas, kuru galos ir milzīgi pirksti ar asiem un līkiem nagiem, kas spētu satvert bez piepūles divus pieaugušus zirgus. Āda tam ir noklāta ar spīguļojošām zvīņām manas plaukstas lielumā, muguru un spēcīgo asti klāj asi durkļi, ko ietriekt pretiniekā.

Nonāku pie paliela klajuma, kura vidū ir vien pāris krūmi. Zinu, ka pūķis šeit nolaidīsies, jo tas met lokus vēl zemāk, biežāk parādoties virs šī laukuma. Tādēļ aizslēpjos aiz krūmu pudura un nepacietīgi gaidu.

Bam.

Pirmās zemē ietriecas pūķa ķetnas, dziļi ielaižot nagus augsnē, tad tas inerces pēc atspiežas pret zemi ar krūtīm, atliecot atpakaļ garo kaklu. Pūķis izmanto salocītos spārnus kā atbalstu, lai izslietos staltāk. Mani momentā savaldzina radības lielās zilās acis. Paceļu jaku, piekļūstot plecam, aplūkoju tetovējumu, saprotot, ka tas ir laika gaitā izbalējis un zaudējis visu spozmi, ko attēlo radība manā priekšā, iespējams, tetovējums nekad nav spējis parādīt, cik cēla ir šī būtne.

Pūķis iegārdzas, izspļaujot uguni un atklājot virkni asu un pērļubaltu zobu.

Tikai tagad pamanu, ka uz tā, kāds sēž.

Es zināju! Uz pūķa var arī jāt! Brālis ir man parādā zemesriekstu krēma burku, uz ko mēs bērnībā saderējām, viņš kategoriski noliedza to, ka uz pūķa var lidot, bet es par to vien sapņoju. Citas meitenes ilgojās pēc izjādes ar poniju, bet es gribēju pūķi – lielu un negantu. Gadi, protams, darīja savu, liekot aizmirst bērnības sapņus, taču tagad mana sirds gavilē.

Tomēr lietas iegulstas citās gultnēs, jo atpazīstu vīrieti, kas graciozi noslīd no milzīgā pūķa muguras. Viņš ir VAC direktors. Markss, kura meita sarētoja manu muguru un atstāja bedrē nomirt. Kāpēc viņam ir pūķis? Un ko viņš vispār te meklē?

No meža, ieloka pretējā pusē, iznāk vēl pāris vīrieši melnās drānās. Viņi sarokojas, un atnākušie godbijīgi novērtē pūķa aprises un grāciju. Pēkšņi pūķis pieliec galvu uz leju un sakampj mutē vienu no atnākušajiem, pamet to gaisā un norij. Aizspiežu roku mutei priekšā, jo tie izskatās pēc augstiem vīriem Haosa laikā, bet pūķis to vienkārši notiesā.

Markss dusmās paliek sarkans un kaut ko kliedz, viņš laikam uzvelk lāsta zīmi un izrunā vārdus, liekot pūķim sarauties un pieplakt pie zemes, bet varu apzvērēt, ka radība smaida.

Pārējie atnākušie vēl stāv ar ieplestām mutēm. Varbūt viņi tēlo beigtus?

Markss viņus uzrunā, it kā nekas nebūtu noticis. Četri vīri atjēdzas un sparīgi māj ar galvām. Izmisīgi vēlos dzirdēt, ko tie runā, bet zinu, ka pūķiem ir sasodīti laba dzirde, ka baidos pat elpot.

Atnākušie vīrieši izskatās pēc parastiem cilvēkiem, jo tiem nav raksturīgā Sargu izskata vai arī kādu citu būtņu auras. Bet viens uzvelk gaisā loku, plātot muti. Mēģinu saprast, ko viņi dara, bet, kad to saprotu, ir jau par vēlu...

Spoža gaisma triecas man virsū kā vilnis, kam nav skaņas vai garšas, ir tikai spoži balta gaisma. Tā ielaužas manī un paņem mani visu savā varā, dedzinot ķermeni, ietinot visu spiedīgā klusumā, kas ir skaļš. Klusums var būt arī skaļš. Mēģinu aizspiest ausis, bet jūtu tikai to, kā gaisma vij savus pirkstus apkārt. Pat nevaru aizvērt acis, kas sāp no spožuma.

Gaisma izdedzina visas domas un sajūtas, līdz krītu tās dziļumā.

Nākamā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Vardulens-70-/761538