Iepriekšējā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Vardulens-48-/738586
Vaijets klusē, vairs neko nesacīdams. Vēlos pasacīt kādus vārdus, lai mazinātu juceklīgos prātus, vēlos kādu atklāsmi par savu dzīvi, kurā ierauju cilvēkus no malas, kas to nav pelnījuši, un sāpinu. Liktenim netrūkst izdomas, un ir sajūta, it kā tā lēmēji spēlētu Cirku. Augšā, lejā, augšā, lejā... ir tik neiespējami sasniegt finišu, jo pie pašām beigām kauliņi izkrīt tā, ka kāpnes ved mani lejā – atpakaļ sāpēs, skumjās un nezināšanā, kur esmu jau bijusi.
Man nav ģeniālas idejas, ko pateikt, tāpēc arī klusēju. Zinu, ka viņš gaida, lai sniedzu atbildi, bet man tās nav. Nav!
-Piedod, - izdvešu, jo nav jēgas izdomāt melus tā vietā, lai sacītu patiesību par sevi par pasauli. Pat šis viņam nesniegtu atbildi par to, ko viņš jūt. Vaijets atzīstas, ka mīl mani, bet iepriekš nicināja un solīja nogalināt.
Vīrietis pieliecas man tuvāk, ka mūsu sejas šķir vien pāris centimetri. Redzu viņa ataugušos bārdas rugājus, mati nekārtīgās cirtās krīt uz pieres, pelēkās acis mani cītīgi vēro, kavēdamās pie lūpām. Mana sirds sitas nenormālā ātrumā, bet es taču nejūtu pret Vaijetu neko, nav pat pieķeršanās. Ir tikai pateicība par glābšanu un žēlums.
-Nevajag atvainoties, - viņš čukst, tik tikko jaušami uzpūzdams man siltu elpu, kas smaržo pēc stipras kafijas. Mani locekļi ir kā paralizēti. Es zinu, ko viņš vēlas darīt. Kāpēc es to neapturu? Kāpēc nekustos?
Skūpsts ir maigs, bet prasa, ko vairāk kā iepriekš, kad tas bija tikai viegls tauriņa spārna pieskāriens. Aizveru acis, bet nespēju ļauties.
-Es jūtos kā tevī iemīlējies, - Vaijets sāpju piepildītā balsī klusi saka, - es esmu tevī iemīlējies. – Atveru acis, redzot, kā Vaijeta acis ir stiklainas. –Kāpēc? – viņš čukstus jautā. Vīrietis atkal tiecas pie manām lūpām, bet šoreiz man izdodas pacelt labo roku, rezultātā Vaijets noskūpsta manas plaukstas virpusi.
-Nevajag, lūdzu, tas neesi tu, - saku, noglāstīdama viņam vaigu, mazinot jauni radušās sāpes no atraidījuma. Viņš ar savu roku piespiež pie manējās un tur. Viņa plauksta ir liela un raupja no ikdienas laukos, bet tā ir arī silta un sargājoša.
-Fui! – dzirdu, kā Pīters iekliedzas, bet Vaijets, man par izbrīnu, neatraujas. Viņš tikai turpina jautājoši skatīties uz mani.
Puika turpina šausmināties, burtojot vārdus, - KĀ TU TĀ VARĒJI? Viņa pat neizmazgāja zobus! Tu zini, cik pretīgi ir otru bučot, kad TAJĀ OTRĀ mutē ir tik daudz baciļu? Tas ir pretīgākais, ko varu iedomāties? Tur čum un mudž zobgrauži! Zobārste dusmosies, jo tu bučo meiteni, kas nemazgā zobus! Tev kauna nemaz nav, tā ir bezatbildība! Tūlīt pat piezvani viņai un paprasi, ja man netici!
Es vēroju, kā Pīters bērnišķīgā sašutumā plāta rokas un veido grimases, kas pauž dziļu neapmierinātību ar tēva bezatbildīgo rīcību. Iesmejos par bērna reakciju, bet Vaijets turpina turēt plaukstu un vēro mani. Viss prieks pazūd kā nebijis. Man gribas uzkliegt viņam, lai beidz, bet nevēlos Vaijetam nodarīt vēl vairāk sāpju. Ja mani mīl, tad sāp. Tas ir kā sakāmvārds, ko var skandināt dienu un nakti, bet neviens tāpat neticēs kā tad, kad runa iet par lietus pareģošanu un visu pārējo.
Vaijets atraujas un izlaiž rokas caur gaišajiem matiem, mēģinot kaut ko saprast. Viņš pat nepievērš uzmanību dēlēnam, kas joprojām nikni glūn uz mums ar iespiestām dūrēm gurnos.
-Paēd, - Vaijets nevērīgi nosaka, iziedams no istabas. Man gribas teikt, ka viņš nav viņš pats, ka spēs tikt galā, ka tās nemaz nav īstas jūtas, vismaz mēģināt uzmundrināt, lai novērstu domas no atraidījuma. Dzirdu kā būkšķ soļi, atveras un aizveras vēl kādas durvis. Pa logu redzu kustību. Tas ir Vaijets, kas dodas pāri pļavai. Vai man doties viņam pakaļ?
Nolemju, ka jātiek laukā no gultas, bet problēma ir tāda, ka zem gandrīz caurspīdīgā naktskrekla esmu kaila. Ietinos segā un pamēģinu piecelties kājās. Tās ir stīvas, un pati sajūtos pēkšņi ļoti vārga, bet man izdodas nostāvēt, balstoties pret dīvāna atzveltni. Vairākas reizes dziļi ieelpoju un iztaisnojos.
Palūkojos uz Pīteru, kas nosodoši purina galvu, - Sievietes. Vienmēr skraidāt satinušās segās, bet tā tikai nosmērējat tās. Segai jāpaliek gultā, tāpēc ir silti jāsaģērbjas.
Cik prātīgs bērns – nodomāju, būdama pārsteigta. Te nedrīkst bučoties, lai nedabūtu baciļus, te sega paliks netīra, jo man esot auksti, te sievietes nedrīkst zināt, ka otrs palīdz nokārtoties.
-Varbūt iedosi kādu no savām pidžamām? Man pašai nav drēbju, - uzjautrināta saku, vērodama, kā zēns rāda garu ģīmi, it kā es būtu pateikusi nesmieklīgu joku.
-Kāpēc tu man to jautā, ja zini, ka manas drēbes tev nederēs? Un es tev tāpat nedotu pidžamu, jo tās man ir tikai divas, - Pīters viszinīgi paziņo.
-Labi, tad varbūt kādu tava tēta kreklu un bikses? – jautāju, būdama tēloti nopietna. Lai arī domas klīst pie Vaijeta, tomēr šis ir uzjautrinoši – vērot, kā bērns runā pieaugušo mēlē, un viss ir tik loģiski.
-Sieviete! Kāpēc tu neprasi sieviešu drēbes? – zēns niknāk man uzsauc, raukdams uzacis.
-Nezinu, vai jums tādas ir, - atbildu.
-Mēs tās nenēsājam, bet tēta skapī ir dažas tantes Elizas drēbes, - viņš paskaidro.
-Elizabetes? – pārjautāju.
-Jā, viņa neiebildīs, - Pīters atbild, ar roku rādīdams, ka jāiet viņam līdzi, - nāc.
-Skrienu, - ironiski izmetu, negribēdama domāt, ka šeit jebkurā mirklī var ierasties Elizabete. Es negribētu sastapties ar viņu divatā. Iespējams, viņa man neko nenodarītu, bet es nespētu pat ieskatīties sievietei acīs, jo tajās es esmu narkomāne un trakā.
-Tu nemaz nevari paskriet, - viņš nīgri izmet, būdams neapmierināts par manu dumjumu un neloģiskumu.
-Eju, - atbildu.
-Tas skan labāk, - viņš paslavē mani.
Vaijeta istaba ir mazāka par dzīvojamo istabu. Pa vidu loga sienai atrodas gulta, iespējams, viņam patīk skatīties laukā, kad nenāk miegs, istaba ir vēsos zaļajos toņos. Blakus gultai pret skapīti atstutēta ķiršsarkana ģitāra, bet uz grīdas izmētātas papīra lapas, kas varētu būt kādu dziesmu vārdi un akordi. Viss ir kārtīgs un minimāls. Nav lieku mantu, bet valda harmoniska nekārtība - kāds džemperis uzmests uz vienkārša rakstāmgalda, kāda kurpe viena pati klīst pa istabu. Pie sienām ir plaukti ar grāmatām, kas nav sarindotas pēc sējumu numuriem.
Pīters paziņo, - Skapī ir drēbes, es būšu virtuvē.
-Labi, boss, - pasmaidu, par ko viņš arī pasmaida platu smaidu, šoreiz iztiekot bez gudrībām. Puika lepni aiziet, būdams gandarīts, ka nosaucu viņu par priekšnieku.
Paveru skapi, atrodot uz pakaramajiem saliktus kreklus dažādās krāsās, salocītas drēbes plauktos. Nospriežu, ka džinsi ir Elizabetes, bet atskāršu, ka man nav apakšveļas, skapī neatrodu neko sievišķīgu, tāpēc uzvelku kādas no Vaijeta īsbiksēm, kas tikpat labi varētu būt īsie šorti vasarai.
Tas atsauc atmiņas par to, kā reiz uzvilku Kaleva apakšbikses, par ko viņš bija īpaši sajūsmināts. Aizgaiņāju atmiņas, jo nevēlos pagaidām tajās kavēties, atceroties, cik smieklīgs puisis izskatījās manās mežģīņu biksītēs. Negribot iespurdzos, bet izdodas vairs par to nedomāt, kad pievēršos pārējo apģērba gabalu meklēšanai. Izvēlos zilu krekliņu bez piedurknēm un rūtainu kreklu, ko pārvilkt pāri. Brīdī, kad pārvelku pāri galvai plāno naktskreklu, tieku ar spēku rauta aiz matiem, ka noveļos uz grīdas.
-Kuce! Maita! Stulbā aita, es tevi izbarošu dēmoniem, - auro sīkā balstiņa, kas piederēja man pirms daudziem gadiem.
-Es jau domāju, kur esi pazudusi, - izmetu, ātri pieceldamās kājās. Pakausī no rāviena dzeļ asas sāpes. Jūtu, ka man tā jau nav matu, kas izdeguši ugunsgrēkā.
Man pretī raugās Kristofīne manā bērnības tēlā.
-Kāpēc tu nevari vien nosprāgt, - viņa auro, metoties man virsū, pasprūku sānis, bet viņas pēkšņi izsprāgušie garie nagi pārslīd pār manu seju, šķeļot ādu. Sajūtu plūstam asinis no sāpīgajām brūcēm.
-Paņem atvaļinājumu, - šņācu, klupdama virsū radījumam, kas sastāv pa pusei no manis, pa pusei no Nāves īstā ķermeņa. Seja ir mana, rokas, bet viss pārējais jau ir viņas. Kristofīnes vēders izspīlē manu kleitu, līdz tā saplīst drumslās.
Izveļos viņai cauri, bet viņa apcērtas un uzreiz ievelk garas svītras man mugurā, izplūstot atriebes pilnos smieklos. Ievēroju nesen iegūtās apdegumu rētas, kas rotā viņas ķermeni. Arī spārni izskatās cietuši. Esmu pamatoti vainojama pie viņas dusmām, bet man ir bail no tā, uz ko Kristofīne ir spējīga atriebības iespaidā.
Nākošā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Vardulens-50-/739838
