Iepriekšējā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Vardulens-47-/738352
Laiks velkas bezgalīgi ilgi, un es sāku redzēt sapņus. Pirmo reizi es redzu tajos Metu, parasti Kalevs ir mana lielākā laime un reizē sāpes, jo viņš ir kā narkotika, gribas vēl un vēl, zini, ka tas ir slikti, bet sajūta ir sasodīti laba. Zini visus iemeslus, kāpēc nevajadzētu krist kārdinājumā, bet neviens nav pietiekoši labs, lai atteiktos no baudas.
Bet šoreiz sapnis liek man domāt, nevis atcerēties un vienkārši baudīt mirkli no tālas pagātnes. Beidzot es drīkstu domāt, šķiet, ka man ir bezgalība. Atmiņas raisās tik viegli kā pūkas.
Redzu Metu, kad viņš ir ieradies pēc manām mantām. Kārns un nomocīts, taukainiem matiem, skumjš un sagumis. Viņa acīs ir bailes, jo es taču esmu mirusi, bet līķis pazudis, tomēr slēdziens ir – pašnāvība. Bailes un neizmērojamas sāpes. Nožēla par nespēju nosargāt mīļos. Divi dārgākie cilvēki nomiruši viņa dēļ. Es un mamma. Sāpes un apjukums par manu spējo atraidījumu, jo nespēju pieņemt to, ka brālis ir vienmēr bijis stingrs, spēcīgs un kārtīgs. Cik reizes viņš jau nav mani zaudējis vai gandrīz zaudējis.
Es nekad neesmu spējusi novērtēt brāļa mīlestību, klusībā alkstot, lai mani iemīl citi. Mets dzīvē vienmēr ir bijis man blakus, rūpējies, mācījis. Un iedomājos sevi vienu pašu tajā lielajā mājā ar vārtiem uz Elli. Neviena nav. Tikai šaušalīgs tukšums u zudušo dvēseļu lūgšanās.
Redzu vēl kādu ainu, kā viņš sēž savā postenī pie galda, kas novietots netālu no Elles vārtiem. Esmu sagrauta un noraudājusies, iznākdama no Elles, es smaržoju pēc nekurienes, pēc bezgalīgiem meklējumiem, pēc tukšuma, pēc tumsas, pēc nāves. Esmu tikko nogalinājusi Kalevu, savu mūža mīlestību, nežēlīgi saplēšot viņa sirdi un iemetot to Elles vulkāna krāterī, kur pazūd viss. Brālis zina, ko esmu izdarījusi, viņš mani nekad nenosodīja par mīlestību, kas bija starp mani un cilvēku. Protams, viņš zināja, ka tas ir liegts, bet es darīju savu darbu, biju laimīga un smējos. Viņš domāja, ka ar laiku tas pāries, ka būšu gudrāka un nerādīšu viņam savu pasauli. Bet Mets mani nestrostēja arī pēc tam, jo zināja, ka jebkurš sods nestāvētu ne tuvu tam, ko pārciešu sirdī.
Tajā dienā viņš piecēlās no galda, apķēra mani un nelaida vaļā no apskāviena. Visu nakti brālis pavadīja mani apskāvis, kad gulējām manā gultā, viņš pat neko neteica, tikai mēģināja remdēt sāpes, lai man nav jābūt vienai.
Tad ir simtiem ainu, kā viņš ārstē manas brūces, pat tad, kad bijām vien bērni. Mets uzlīmē man plāksteri uz nobrāzta ceļgala un uzspiež uz tā buču... Mets pūš vēsu gaisu uz mana apdedzinātā pirkstgala... Mets šuj milzīgu vāti uz mana augšstilba, ko iecirtis dēmons, kad biju jau pietiekoši liela, lai dotos viena pati dēmona izsekošanā... Mets tīra manu asiņaino pieri, kad viņš pārāk spēcīgi grūda durvis, un tās trāpīja man pa pieri... Mets dzied man dziesmu, kad esam palikuši mājās pilnīgi vieni. Man bija deviņi gadi, brālim divpadsmit. Bija ieradušies nepazīstami Sargi, paziņojot par vecāku neveiksmīgo misiju. Viņi mēģinās noņemt lāstu, bet neko nesola. Parasti arī gadījās, ka mājās palikām vieni, bet mēs zinājām, ka vecāki parasti ilgi nekavējas, vismaz viens bija mājās. Un māja šķiet tukša un auksta. Tāda tā laikam vienmēr bijusi. Atliek tikai pazust cilvēkiem, lai tā sasaltu, pārtopot par neko.
Es gribu mājās, apskaut Metu, sacīt, ka kopā visu pārvarēsim, ka būšu pie viņa, kamēr laizīsim rētas, kamēr tās dzīst. Viņš ir vienīgais cilvēks, kam vēl es rūpu, kas gaida mani...
Šoreiz pamošanās ir vieglāka, nesāp, nav milzīgā sāpju kamola, nav smaguma vai smakšanas. Es vienkārši mostos no bezgalīga sapņa. Atkal atskan sīkā bērna balss, kliedzot pēc tēta. Viss ir tik kluss un mierpilns, gaisā jaušams vaniļas aromāts.
Paveru acis, pa logu redzama diena, gaisma blāvi laužas cauri mākoņiem, vietām vīd zili debesu laukumiņi. Istaba ir tā pati, ko atminos, mājīgās, zaļās tapetes, lielais dīvāns, televizors, žurnālu galdiņš, kas darināts no linu auklas perfekti precīza vijuma.
Pieceļos sēdus, un man nekas nesāp, tikai galvā ir viegls reibums. Vēderā jaušas milzīgs tukšums, tas skaļi ierūcas, liekot man minēt, cik ilgi esmu nogulējusi badā.
Tad mans skatiens tiek piekalts rokām, kas ir bālas kā parasti, redzamas tikai manis pašas blāvās rētas no cīņām. Nav ne miņas no apdegumiem. Kā? Jābūt sarkanai ādai vai vismaz rētām, bet nav nekā.
Durvju ailē parādās mazais, tumšmatainais puika, kas velk Vaijetu aiz rokas.
-Kāds ar nepacietību gaida, kad varēs ar tevi iepazīties, - Vaijets klusi nosaka, ar vieglu smaidu uz sejas.
Nezinu, vai spēju parunāt, tāpēc mēģinu pateikt, ko vienkāršu, - Sveiks. – Balss skan bez čērkstoņas vai sāpēm.
-Priecājos, ka esi atlabusi, - vīrietis saka, pasmaidīdams.
-Kāpēc tu mani nenošauj? – vārdi iznāk no mutes paši par sevi, es pat nepaspēju iedomāties par to, kad tas tiek pasacīts.
Vaijets izbrīnīts paceļ iepleš acis, bet tad viņa seja sadrūmst, viņš pārmetoši norāda uz puiku, kura acīs dzirkstī prieks. Bērns nepacietīgi mīņājas uz vietas un velk Vaijetu man tuvāk.
-Tagad beidzot tu man pateiksi, kas viņa ir?! – puika pilnā nopietnībā vēršas pie vīrieša, kas atplaukst smaidā. Šis bērns viņam ir viss, to es redzu Vaijeta sejā, kas izstaro bezierunu mīlestību.
-Tu viņam neko neesi teicis? – klusi jautāju.
Vaijets parausta plecus, - Tu biji meitene, kas guļ uz dīvāna un neļauj skatīties multenes. – Jūtos atkal vainīga pie tā, ka liedzu kaut ko šim bērnam. Virtuļi un tagad šis. –Domāju, ka ļaušu viņam pašam stādīties priekšā un tevi izprašņāt, jo es par tevi, svešiniec, neko nezinu.
-Kas tu esi? – bērns piebāž man pavisam tuvu savu ģīmīti un sazvērnieciski čukstus jautā, rādot nopietnu seju, ka gribot, negribot iesmejos.
-Man arī gribētos uzzināt tavu vārdu, - Vaijets piebilst.
-Lorena Hanta, - atbildu.
-Lorena, - zēns izgaršo vārdu, ko, iespējams, dzird pirmo reizi.
-Priecājos beidzot to dzirdēt, - vīrietis saka, piemetinādams, - tu noteikti esi izslāpusi un izsalkusi.
Par atbildi pamāju ar galvu, īsti negribēdama būt kādam uz kakla. Vai man ir izvēle? Vaijets ir nepierasti jauks. Un tad es atceros kaut ko, kas liek man koši piesarkt. Skūpsts. Vai esmu to nosapņojusi? Vai tā bija halucinācija?
-Iesākumam atnesīšu tev ūdeni, - Vaijets pamāj un aiziet. Zēns ieraušas man blakus dīvānā, tupot uz ceļgaliem.
-Un kā tevi sauc, - pievēršos zēnam, kura acīs dzirksteļo ziņkārība. Viņam mugurā tagad ir pidžama ar lidojošu vīrieti, kam uz krūtīm izšūts „S” burts.
-Pīters! – puika līksmi atsaucas, - cik tev gadu?
-Septiņpadsmit, - atbildu. „Man drīz būtu jāprecas, ja es tagad atrastos mājās” – nodomāju pie sevis.
-Parādi uz pirkstiem, - Pīters aizrāda, jo acīmredzot nezina vēl visus ciparus. Izpildu viņa lūgumu, un viņš apmulst, redzējis tik daudz pirkstus.
-Vēlreiz un lēnāk, - viņš izburto. Lēnām rādu izplestus abu plaukstu pirkstus un otro reizi trīs pirkstus vienai plaukstai paslēpju, puika tikai sarauc pieri, - Tēti!
-Kas noticis? – Vaijets iesoļo istabā un pasniedz man glāzi ar vēsu ūdeni, kurā peld citrona šķēle.
-Palīdzi! – Pīters izmisis lūdz, - cik ir šitik? – Viņš atkārto manas darbības ar pirkstiem, ka atkal nespēju valdīt plato smaidu, kas izlaužas pats no sevis par šo vienkāršību.
-Izskaiti līdz desmit. To taču tu māki? – Vaijets pamāca, notupies blakus zēnam, turot viņam pretī savas plaukstas ar izplestiem pirkstiem. Pīters, rādīdams uz katru pirkstu, skaļi skaita. Tad vīrietis parāda septiņus pirkstus, neticīgi palūrot uz mani.
-Un šitik jau arī vari izskaitīt? – viņš atkal pievēršas Pīteram.
-Septiņi! – bērns gavilē.
-Tātad, Lorena ir nodzīvojusi desmit un vēl septiņus gadus, - Vaijets paskaidro, un bērns priecīgs gavilē, izstiepdams roku ar pieciem pirkstiem, - man ir šitik.
Vīrietis noplaukšķina savu plaukstu pret bērna izstiepto, par ko Pīters protestē, ar bērna dusmās savilkto sejiņu, - Es tev nedevu pieci! Es rādu viņai, cik man gadu. – Vaijets padodamies paceļ rokas.
-Man uz tualeti! – puika pēkšņi iesaucas, aizmirsis par iepriekšējo strīdu.
-Tiksi galā? – Vaijets pajautā, un bērns veltī viņam skatienu, kas saka, ka Vaijets ir padumjš. Viņš iečukst tēvam ausī, - Te ir meitene. – Par ko Vaijets sirdīgi pasmaida, nenolaižot acis no manis.
Zēns aizjoņo projām, atstājot mūs divatā.
-Kā jūties? – Vaijets jautā, apsēžoties vietā, kur tupēja Pīters.
-Labāk, krietni labāk, - atbildu.
-Tavas rētas ātri dzīst, - viņš secina. Smaids ir pazudis, atstājot vīrieša sejā apjukumu. Viņa pelēkās acis domīgi klejo apkārt telpai, meklējot atbildes.
-Paldies par visu, - pasakos un pie reizes pār manām lūpām plūst jautājumi, - kā tu mani atradi? Cik ilgi es jau guļu? Kāpēc tu to dari? Kāpēc mani nenošauj, kā tiki solījis? Kas palika pāri no mājiņas? Vai tu uz mani nodusmojies? Vai Prū zina, kas noticis?
Vaijets mani apklusina, piespiedis savu pirkstu pie manas mutes, bet ātri atraujas, un es samanu sārtumu viņa vaigos. Kāpēc viņš reizē ir tik drošs un nedrošs? Kas viņā ir mainījies?
Viņš atbild uz jautājumiem, pievērsdamies saviem nagiem, šķiet, ka viņš pats īsti nesaprot, kas noticis, jo Vaijeta piere savelkas rievās, bet pirksti nervozi vijās viens ar otru, - Bija jau vēls vakars, un es devos mājup, braucot ierasto maršrutu, kad... es nespēju to izskaidrot, tiešām nespēju... es pariezu stūri nost no ceļa, braucot mežā pa pilnīgu bezceļu, knapi neuztriecoties kokiem. Darbojos reizē pēc savas gribas, bet reizē nē. Pēc ilgas lavierēšanas, es pamanīju degošo būdiņu, ko uzcēla Prū, reizēm viņš tur pazuda, sacīdams, ka vēlas vienatni. Mēs tur nedrīkstējām iet iekšā, šaubos, ka kāds vispār zināja, kur Prū pazūd pāris reizes mēnesī.
Viss bija liesmās, mēģināju sasaukt Prū, bet tad... liesmas mistiski apdzisa, to vairs nebija, un es metos iekšā, kur gulēji tu gandrīz bezsamaņā ar gruzdošām drēbēm mugurā. Man bija viens mērķis, dabūt tevi laukā un parūpēties. Viss. Man nebija vairs nekā cita domās. Es atvedu tevi uz māju, nomazgāju vēsā vannā, baidoties pat pieskarties, jo šķita, ka āda nolobīsies nost no tevis. Es spēju domāt tikai par to, ka tevi jādabū tīru. Apgriezu matus, lai izskatās līdzeni, jo uguns tos bija vietām izdedzinājusi. Ietērpu plānā drānā un noliku gulēt vēsākajā telpā mājā. Bija tā, it kā kāds teiktu, ko darīt, jo es būtu vedis tevi uz slimnīcu un tur atstājis.
Es neesmu aizmirsis, kas tu esi, ko tu esi nodarījusi manai ģimenei, bet šīs jūtas ir pagaisušas, viss naids ir nospiests prāta dziļākajos nostūros, ka es jūtu vienīgi vēlmi rūpēties par tevi. - Vaijets ir novērsies no saviem pirkstiem un lūdzoši skatās uz mani, it kā es varētu sniegt vīrietim atbildes.
-Un vēl es jūtu bezgalīgu mīlestību pret tevi, - viņš klusi atdzīstas biklā balsī, - es nesaprotu, kas notiek. Kāpēc manas jūtas nav manas? Man vajadzētu tevi ienīst, bet es to nespēju, visas šīs piecas dienas tikai lūkojos uz tavu mierpilno seju, kad gulēji, pat Pīters mani nespēja atsaukt realitātē. Vai es jūku prātā?
Piecas dienas? Es apmulsusi veros viņa izmisušajās acīs, tās ir pelēkas un baiļu pilnas. Viņš nespēj saprast sevi, tāpat, kā es nesaprotu, kas noticis. Man būtu jābūt atbildei, bet es nespēju to sniegt. Man ir jāzina viss, bet es neko nezinu. Mēs abi izmisuši raugāmies viens otrā.
Nākošā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Vardulens-49-/739221
