Iepriekšējā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Vardulens-49-/739221
-Lūdzies pēc nāves, maita! Lūdzies, lai ļauju tev parakstīt līgumu! Lūdzies! – Nāve brēc pilnā rīklē, piepildot telpu ar savām dusmām. Skaņa ir raupja, spalga un griezīga reizē, kā plīstoša stikla, vilciena un tējkannas šņācošās svilpes apvienojums.
-Es nemēdzu lūgties, - izgrūžu caur zobiem, iztaisnodama kailos plecus un no jauna sarētoto muguru, brīnos, kā āda ir spējīga sadzīt no jauna pēc brūču brūcēm, - tev jau nu tas sen bija jāsaprot.
Nāve izslejas pilnīgā savā dabiskajā veidolā. Kā šajā radībā spēj sadzīvot eņģeļa grācija un dēmona ellišķība? Būtne izskatās apburoši pretīga, hipnotizējot skatītāju, ka nav iespējams novērsties, nav iespējams nejust žēlumu pret šo trauslo ķermeni, kas ir sakaltusi āda un kauli ar pāris lāsta zīmēm, kas ļauj tai pastāvēt. Nolādēta mūžīgi vākt dvēseles.
-Vai es tev esmu tik ļoti svarīga? – jautāju, sakopojusi visu gribasspēku, lai izklausītos mierīga. Es nevēlos šo būtni vēl vairāk satracināt kā bērnu, kas nav aplaimots ar vēl vienu konfekti.
-Tu smejies?! – Kristofīne skaļi un skarbi smejas, neslēpjot nicinājumu, jo es nezinu.
-Vai tu redzi kaut smaida atblāzmu man sejā? – es arī spēju nicinoši paņirgāties par Nāves neattapību.
-Es tev pateikšu, kāpēc šos mēnešus tā auklējos ar tevi, kāpēc pacietīgi gaidu, kad sapratīsi savas dzīves nevērtīgumu, - Nāve nedaudz nomierinās, pieklusinot balsi, bet tās plaukstas savelkas dūrēs, - Sarga dvēsele ir tūkstoš parasto dvēseļu vērta. Tā ir cena par brīvību. Manu brīvību. Tev nav ne jausmas, kā notiek cīņas par dvēselēm un parakstiem. Tu pašiznīcinājies, tu jau miri. Tā bija kā loterijas biļete. Cik gadu simti jau nav pavadīti vācot tās desmit tūkstoš dvēseles, lai šīs mocības beigtos.
-Vēl es, un tu esi brīva? – neticīgi jautāju, saprazdama, ka Nāvei arī ir kāds līgums, ko pildīt.
-Paiet tik daudz laika, mierinot mirstošos, sakot, ka līgums nodrošina ceļu tālāk, lai nav jāklejo pa pasauli, cik daudz reižu mani nepasūta, cik daudz reižu nāve iestājas pārāk ātri, bet paraksts ir derīgs tik ar dzīvā asinīm, - Kristofīne nopūšas, - tas ir tik kaitinoši un bezjēdzīgi. Bet Sargi ir īpaši, to dvēseles ir īpašas un jāsargā, lai varētu nodot tālāk citām paaudzēm pēc atpūtas debesīs, tas ir kā jaunajam iedot Sarga instinktus.
Tā nedrīkst! Es nedrīkstu būt viņas loterijas biļete, tad nav pareizi. Viņa nedrīkst izraisīt manī žēlumu pret sevi, lai es justos vainīga, kas arī patiesībā notiek. Es sāku justies slikti, jo viņa jau ilgi klejo pa pasauli, atbildot dvēselēm, kas sauc pēc Nāves.
-Bet man viss ir kārtībā, es vairs nemirstu, - iebilstu, - tu tik pat labi vari piesieties kādam citam Sargam un tam atņemt dzīvi.
-Šī lieta ar tevi ir jau pārāk ievilkusies, tu dzīvo pāri savam laikam, dvēsele sauca, - Nāve dusmīgi norūc.
-Tā sauca tāpēc, ka es pārakmeņojos, ka man nebija jēgas dzīvot.
-Un tagad tev ir? – viņa man dusmīgi uzsauc.
Es samulstu, meklējot atbildi uz viņas jautājumu. Vai man ir kāds mērķis?
-Man ir jāparūpējas par brāli, man ir tēvs, kas dēļ lāsta dzīvo sapņos, man ir jāatgriežas Vudas Apmācību centrā, man ir jāatpestī Grīnu stallis no dēmona, vēl jānoskaidro dažas lietas, - lēnām uzskaitu gan prātā, gan skaļi.
-Tie nav mērķi, - Nāve iebilst, - kāpēc tu nevari pieņemt, ka tava dzīve ir nožēlojama. Ļauj dvēselei atpūsties, iespējams, tā ir par ātru iemiesota tevī. Tā tur iekšā mokās.
-Dzīvāka es vēl neesmu jutusies, pateicoties tev un tavai sāpju terapijai, - strīdos pretī. Ko gan es spēšu panākt, ja jau viņai varu būt pēdējā dvēsele.
-Tu neko neesi izdarījusi! Tev ir sasodīts Sargeņģelis, kas glābj tavu pakaļu, citādāk tu jau sen būtu mana, un es būtu brīva, - Nāve auro, mētādama dūres pa gaisu. Bet es vēl vairāk saniknoju viņu, plati pasmaidot. Mani sajūsmina doma, ka man ir Sargeņģelis jeb būtne, kam neesmu vienaldzīga, kas mani sargā un nevēlas manu nāvi. Gluži pretēji – tas vēlas, lai es dzīvoju.
-Man ir Sargeņģelis, - svētlaimīgi pie sevis nočukstu, - tie pastāv.
Biju domājusi, ka ir tikai parasti eņģeļi, kas ar savām gudrajām metaforām kaitina sliktos, mēģinot tos labot. Gluži kā dēmoniem tiem patīk vazāties pa pasauli, bet vieni (dēmoni) nogalina, paņemot citu dzīves, otri (eņģeļi) – eiforiskā noskaņā māca dzīvot. Neko sliktu jau šie nedara, bet uz nerviem gan krīt. Nebiju pārliecināta par Sargeņģeļu eksistenci, jo par tiem mamma lasīja no pasaku grāmatām.
-Vai tu negribi piekāpties? – jautāju, ar žēlumu veroties Nāvē. Kropla būtne, kas krāj līgumus brīvībai. Tai vienkārši nav izvēles. Tāpat kā man... man ir jābūt Sargam, vēlos to vai nē. Un es pat esmu spiesta to vēlēties, nesaprotot vai es esmu es. Tagad zinu, ka vainojama ir dvēsele, to nevar nomainīt, tā ir manas esamības daļa. Sarga dvēsele, Sarga asinis un mans prāts. Divi pret vienu. Man arī ir jāpiekāpjas.
-Kāpēc man tas būtu jādara? Es nācu pēc tava sauciena! Es paņemtu to, kas pienākas man! – Kristofīne izmisusi sauc. – Vēl simts gadus es nepārcietīšu!
-Tev ir taisnība, ka mana dzīve ir nožēlojama, ka nevēlos būt Sargs, bet es to pieņemu kā likteni. Arī tavs liktenis tiek rakstīts uz priekšu, pieņem savu būtību, - klusi saku.
-Nesalīdzini! Es nevaru baudīt cilvēciskās baudas, kas ir dzīves pamats, man ir jādzīvo skumjās, īsti neatceroties, kas biju pirms šī visa, pāris atmiņas nav nekas. Ir tāda sajūta, it kā es visu mūžu būtu bijusi Nāve. Tā sliktā. Es vienmēr esmu ļaunais tēls, jo it kā nogalinu, - Nāve saviebj seju izteiksmē, kas varētu būt raudāšana, bet nenotek ne lāse, - nē! Es palīdzu doties tālāk, es parādu ceļu, kur iet. Bez Nāves dvēseles klīst pa pasauli, meklē to ceļu vienas.
-Mūsu pasaules darbu neviens nenovērtē, tu neesi vienīgā cietēja, - pārmetu viņai. Pēkšņi Kristofīne ir sākusi tēlot būtni, kas ir zem visu tupeles. Pasaulīgie redz tikai sevi un savas dzīves, bet tāpēc mēs esam tur, kur esam, lai viņus sargātu, lai tie varētu baudīt savu dzīvi, kā tam jābūt. Tiem ir jāzina tikai tas, kā dzīvot, nevis vēl, kas notiks pēc nāves, kurp tie dosies, tas būtu pārāk sarežģīti tām mazajām galviņām, tie vēl sāktu niekoties ar maģiju, neapzinoties tās spēku. Cilvēku mērķis ir dominēt, tie maģiju sāktu izmantot viens pret otru. Pasaule aizietu bojā.
-Noslēgsim vienošanos, - ieminos, vērodama viņas reakciju, - kad beigu beigās būs pienācis mans laiks, es neatdošu sevi nevienai citai Nāvei. Es būšu tava.
-Tavs laiks JAU ir pienācis, - Nāve ieķērcas, pilnībā pārvērtusies par sevi. Es Nav vairs ne miņas no manas bērnības tēla, - man jānodedzina arī šī māja līdz ar tevi, lai tu saprastu?
Apraujos no atraidījuma. Viņa grib dabūt mani tagad un tūlīt.
-Atceries, kas notika pagājušajā reizē, kad izdomāji kaut ko dedzināt? – draudu, mēģinot izskaust no sevis žēlumu pret šo būtni. Nāves greizā seja savelkas kroplās sāpēs. Viņa sen nebija jutusi sāpes, kādas jūt parastie mirstīgie.
-Vai nu pieņem manu piedāvājumu, vai arī nedabū mani nekad, jo es labāk tad klejoju pa pasauli, meklējot ceļu, nekā atdodos tik savtīgai būtnei, - šņācu, vērodama, kā Kristofīne kļūst drūma.
Viņa pēkšņi pārtop atpakaļ mazajā, tumšmatainajā meitenē un greizi pasmaida, - Otreiz degošā mājā iekšā nelīdīšu. Tu kvieksi kā cūka, lai paņemu tevi, izbeidzot ciešanas.
-Neuzdrošinies, te dzīvo nevainīgi cilvēki, kam vēl jādzīvo. Tās būs ar varu iegūtas dvēseles, - mēģinu Nāvi ietekmēt, minot, ka viņa nevar tāpat vien paņemt dvēseli. Viņa nedrīkst nodedzināt arī šo māju. Manis dēļ tiek bojātas citu dzīves.
Durvis aiz manis atsprāgst vaļā, un Kristofīne, iepletusi acis šausmās, pagaist, it kā nekas nebūtu noticis. Ar acs kaktiņu pamanu Vaijeta stāvu.
Pēkšņi sajūtos vārga un slābana, sarunas laikā būdama kā uzvilkta stiegra. Viņa mani pamatīgi iespaido, viņa liek man satraukties, viņa ir būtne, kas visizmisīgāk vēlas manu nāvi, viņa ir gandrīz neievainojama, un spēj sabojāt arī citu dzīves. Tagad man jāuztraucas pa Vaijetu un mazo Pīteru, viņiem draud briesmas, neskaitot to, ka Vaijetu pašu jau apciemojusi Nāve.
Saļimstu uz grīdas, apkļaujot sevi, reizē nosedzot kailās krūtis, jo Kristofīnes apciemojuma dēļ nepaspēju pienācīgi apģērbties. Jauni iegūtās vātis sāk atgādināt par sevi, spēcīgi smeldzot.
Kādas spēcīgas rokas mani iekļauj tvērienā, saudzējoši pievelkot pie platajām krūtīm un iesēdinot klēpī. Dzirdu, kā dobji, rimti un spēcīgi sitas sirds. Viena plauksta aptver manu galvu, jūtu lūpas piespiežamies deniņiem.
-Kas viņa bija? – Vaijets jautā, pielicis lūpas pie auss. Acumirklī atkal saspringstu, jo viņš nedrīkstēja... viņš nevarēja redzēt Kristofīni. Ko viņam teikt?
-Ja negribi nesaki. Es reizē baidos, bet nespēju satraukties par to, ka tikko maza meitenīte manā priekšā izgaisa. Un tu... atkal esi savainoja, - Vaijets mierpilnā balsī saka.
Pagriežos viņa skavās tā, lai redzētu vīrieša seju un spētu nolasīt emocijas. Jā, viņš ir apjucis, bet sasodīti mierīgs, kaut kas viņa izskatā nedod man miera.
Tās acis...
Vaijeta pelēkās acis mirdz zilas tā... it kā, viņam piedzimstot, tās būtu kā pirmo ieraudzījušas zilās vasaras debesis, pieņemot to toni.
-Kalev? - neticīgi čukstu, mēģinot izrausties no vīrieša klēpja.
Pēkšņi viņš uzliek savu lielo plaukstu man uz acīm, pirms paspēju, ko iebilst, viņš mierīgi nosaka, - Guli.
Es zaudēju kontroli pār sevi, nejūtot locekļus. Prāts sāk šķīst baltajā, mīkstajā miglā. Esmu gatava dusmās uzsprāgt, es gribu lamāties, ka tā nedrīkst darīt, bet es atkal palieku divatā ar sevi, nespējot neko padomāt. Ir domas, kas jāizdomā, zinu, ka tās ir, bet nevaru tās atrast.
Galvā san tikai viens vārds, - Kalevs.
Nākošā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Vardulens-51-/740009
