Iepriekšējā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Vardulens-46-/738039
Atkal mana eksistence lidinās kā miglā. Galvā dun pašas sirdspuksti, domas ir neskaidras un vijas kopā vienā lielā mezglā. Baidos, ka to neatšķetināšu, ka viss paliks kā čūsku perēklis. Šis īsti nav ne sapnis, ne arī reālitāte. Zinu, ka realitātē ir sāpes, bet tās nejūtu, un sapņos apkārt lodā dažādi tēli. Šeit un tagad nav nekā. Migla... Nekuriene... Klusums... Šalkoņa kā pie jūras, kad viļņi glāsta pludmales smiltis.
Man uzmācas mierpilna sajūta, taču es neesmu pie tās nekad radusi. Bailes pagaist, jo ir tik labi. Man jāpiespiež sevi baidīties no tā, kas notiek, parasti mana dzīve ir viena vienīga cīņa, strīdi, balets ar dēmoniem.
Piepeši sāku smieties. Tie ir dzidri un skaļi smiekli, kas atbalsojas visapkārt tukšumā. Biju domājusi, ka gaiss kā vate iesūks sevī skaņu. Reizē jūtu, kā smejos, bet reizē esmu tikai es, man pat nav mutes. Tik sen neesmu smējusies vienkārši tāpat. Man gribas smieties, lai arī nav iemesla. Visam dzīvē taču jābūt pamatojumam – kāpēc. Kāpēc mēs darām to, ko darām... kāpēc nepārtraukti dzimstam un mirstam... kāpēc dejojam vai dziedam... kāpēc iemīlamies... kāpēc sāpinām... kāpēc raudam... kāpēc tiecamies pēc mērķiem... kāpēc ceļamies pēc zaudējumiem...
...lai justu...
Smiekli kā zvaniņi ir iesvārstījuši eksistenci man apkārt. Gaiss viz un virmo kā tikko iemesta tējas paciņa karstā ūdenī, no kuras nāk ārā garšas buķetes. Un... viss sāk brukt. Sienas plaisā. Te ir sienas? Biju domājusi, ka tā ir bezgalība. Melna tumsa ielaužas baltajā un trīsošajā miglā. Tā sagrābj mani, iepinot sāpju kamolā. Pavedieni tinas ap mani vēl un vēl, līdz esmu sāpju un ciešanu kamola gandrīz pašā viducī. Sāpes nežēlīgi spiež mani no visām pusēm. Esmu sažņaugta un nespēju kustēties. Plaušās nav ne kripatas gaisa, lai izdvestu kādu skaņu, kaut pīkstienu pēc palīdzības.
Tveru pie rīkles, nezinādama, vai spēšu pakustināt rokas. To es varu, bet sāpju diegi stiepjas līdzi. Nespēju ievilkt gaisu, un mani atkal pārņem izmisums. Nē. Kas notiek? Kāpēc es nespēju neko kontrolēt? Es zūdu. Sāpes tikai pieņemas spēkā. Tās plēš mani, rauj mani, kož un dedzina. Beidzot man izlaužas kluss smilkstiens.
Gaiss... es tveru pēc tā, dzerot lieliem malkiem. Gaiss...
Es atkal sevi jūtu, esmu sēdus, apkļāvusi plaukstas ap rīkli. Mēģinu klepot, bet rīkle ir izkaltusi un smeldz. Gaiss ir spirdzinošs un labs. Es varu elpot! Prieku pārmāc tikai neciešamās sāpes visā ķermenī, no kurām sāk griezties galva.
-Tēēēētīīīīī!!!! – ausis pušu plēš kāda spiedziens, atskan rīboņa, it kā skrietu ziloņu bars. Visas skaņas pēkšņi duras ausīs kā naglas, aizspiežu tās, bet vēl skaļāki tagad ir pašas sirdspuksti. Atkal atskan soļu dipoņa, bet caur plaukstām, kas ir priekšā ausīm, tā liekas klusāka.
Piesardzīgi paveru acis. Pusdienas saule nedaudz iedzeļ, bet nav tik traki kā ar trokšņiem. Tā ir silta un patīkama gaisma, pat sāpes pierimst uz brīdi.
Uz mani raugās divas lielas, zaļas acis, kas zinātkāri urbjas manā sarētotajā iekšienē. Vēl redzu mazu, uzrautu degunu, lūpas, kas pavērtas izbrīnā, aiz tām slēpjas reta zobu rinda, vaigos deg sārtums vai arī satraukums. Mazā zēna tumšie mati spurojas uz visām pusēm. Viņam mugurā ir zirnekļu cilvēka pidžama. Viņš nekautrējoties blenž uz mani. Kādu laiku skatos viņam acīs, bet novēršos, pamanīdama, ka esmu uz dīvāna, apklāta ar baltu segu, kas ir no mīksta un viegla auduma. Man mugurā ir viegls naktskrekls ar lencītēm, kas berž sakaisušo ādu. Nomodā dedzināšana tikai pieņemas spēkā.
„Guli” galvā skan vārdi, tie atkārtojas atkal un atkal pazīstamā balsī. Guli, guli, guli... pēkšņi mani pārņem spējš nogurums un miegainība. Iesitu sev pliķi, lai to aizgaiņātu, mazais puika tikai nedaudz salecas, bet nebēg projām. Viņa stāvēšana mani mulsina un satrauc. Klātesamība ir tik uzstājīga un satraukuma pilna, ka aizveru acis, lai domās mēģinātu viņu izslēgt, pievēršoties klusajam čukstam galvā. Tas pierimstas.
Kad atkal atveru acis sastopos ar citām acīm, pelēkām acīm kā migla, kurā tikko mājoju. No mugurpuses viņam matos spīd saule, veidojot ap galvu oreolu un zeltainu apveidu ap ķermeni. Kādu brīdi man liekas, ka redzu sev priekšā stāvam kādu citu, bet viņš pakustas, un ilūzija izgaist, atstājot tikai Vaijetu ar ūdens glāzi rokās.
Viņš izskatās savādāks kā pēdējā reizē, kad redzēju vīrieti. Lai arī aiz biezajām skropstām slēpjas piesardzīgas un brīdinājuma pilnas acis, bet rokas pauž maigumu un rūpes. Viņš solīja mani nošaut, kad nākošajā reizē ieraudzīs, bet tagad tur kārdinošu ūdens glāzi.
Pārvarot sāpes, paceļu roku, stiepdamās pēc tās, bet spēji apraujos, ieraudzīdama ādu. Tā ir klāta ar koši sarkaniem pleķiem. Gar acīm sāk lēkāt liesmu mēles no atmiņām. Es degu, un, šķiet, ka tas notiek joprojām.
-Nepūlies, es palīdzēšu, - Vaijeta balss ir glāsmaina. Viņš reizē mani nomierina, reizē biedē.
Saraujos, kad viņš pietupjas, atcerēdamās draudu pilno solījumu.
-Es nedarīšu tev pāri. Apsolu. Kad atlabsi parunāsim. Pagaidām es nemaz nespēju tev nodarīt pāri, - vīrietis klusi saka. Vārdi manī ielej mieru un gaišumu. Beigās jūtos sasodīti apmulsusi. Vaijeta acis pauž vienu, bet mute otru.
-Es tev iedošu padzerties, - Vaijets apsēžas uz platā dīvāna malas, puika uzmanīgi seko viņa kustībām. Viņš stiepj man pretī glāzi, - vienu malciņu.
Es gribu sagrābt glāzi un iztempt visu uzreiz, jo jūtos iekšēji izdegusi un sausa kā tuksnesis. Tomēr nevēlos skatīties uz savu apdegušo ādu, tas palielina šausmas un sāpes, tāpēc ļauju, lai viņš man palīdz.
Vēsais stikls maigi skar lūpas, un ūdens glāsmaini noglāsta mēli. Tas veldzē ugunsgrēku kaklā. No nākošā malka pāris lāses notek man pār lūpu kaktiņiem. Dzeru, līdz glāze ir tukša. Pēkšņi Vaijeta acīs ir tik daudz maiguma un rūpju, ka man paliek bail.
Viņš liecas man pretī, - Apgulies, tev jāatpūšas.
Es paklausu šai glāsmainajai skaņai, kas nāk no viņa mutes. Mana mugura neatduras pret palagu, bet gan pret neticami mīkstu mākoni. Saprotu, ka atkal slīgstu miglas pilnajā pasaulē. Izmisusi mēģinu turēties pie nomoda, bet Vaijeta lūpas, kas šķīsti noglāsta manējās, iemidzina mani. Pēdējais, ko redzu ir Vaijeta pelēkās acis, kurās uzmirdz zils atspīdums.
Esmu atkal baltajā, mīkstajā miglā, vērpjoties savās neskaidrajās domās, kas pinas nebeidzamos mezglos.
Nākošā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Vardulens-48-/738586">http://spoki.tvnet.lv/literatura/Vardulens-48-/738586http://spoki.tvnet.lv/literatura/Vardulens-48-/738586">
