Paldies par labiem vārdiem, tomēr gribējās vairāk ieteikumus un konstruktīvo kritiku kā komentārā no LasitajaNoMalas :) komentārs priecēja, jo tiešām tikai tādā veidā es spēju izzināt lasītāju vēlmes :)
Jauna daļa šim vakaram.
Iepriekšējā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Vardulens-45-/737917
Pārvelku kreklu pāri degunam, kas sācis asiņot. Reti esmu saelpojusies dūmus, bet, ja gadās, tad tā notiek. Pāris reizes spēcīgi noklepojos, bet rīkle ir nenormāli izkaltusi.
Kāda grāmata reiz mācīja, ja atrodies sliktā situācijā, iztēlojies sevi labākā. Šeit ir pagrūti iztēloties pludmali ar šalcošu jūru, lai gan... ja aizveru acis, tad var pieņemt, ka ir pasaules gals un saule visu pludmalē sadedzina, ieskaitot mani. Par ko es domāju?!
Man par nelaimi cirvis atrodas pie kamīna un jau deg zilās liesmās, kas rūkdamas tiecas pretī izsistajam logam. Man pēc iespējas ātrāk jātiek ārā, savādāk sadegšu. Man nekad nav patikuši apdegumi, jo tie ilgi smeldz pat pēc ilgas turēšanas aukstā ūdenī, vēl veidojas čūlas, kuras nedrīkst pārplēst, jo tad atkal brūce sūrstēs. Ja nomiršu šeit un tagad, tad labums būs tāds, ka nevajadzēs ārstēt apdegumus.
Krampjaini noriju nelielo siekalu daudzumu, kas neveldzē sūrstoņu kaklā, un raustu loga līstes, kas liedz tikt laukā no būdiņas. Stresa un šoka iespaidā pat nejūtu sāpes, ko rada stikla lauskas manās plaukstās. Galvenais ir tikt laukā, rētas laizīšu vēlāk, kad būšu dzīva.
Es gandrīz no priekiem iespiedzos, kad viena līste ar padevīgu krakšķi nolūst, paliekot asiņainajā plaukstā, bet liesmas tikai turpina izplatīties. Kuņģis krampjaini savelkas, liekot man izvemties, notašķu sienu un džemperi, jo nepaspēju pieliekties. Kad atkal laužu logu, pretī parādās Kristofīnes ģīmis ar Češīras kaķa cienīgu smaidu uz lūpām.
-Izklaidējies? – uzrūcu viņai.
-Pat ļoti! – Nāve atsaucas, pavicinādama man degungalā līgumu, - asinis tev jau ir, tikai paraksties. Esmu žēlsirdīga, jo nelieku tev vēl lūgties.
-Ja tā ir žēlsirdība, tad es esmu mats uz pāvesta galvas, - attraucu, neskatīdamās uz būtni. Viņa domā, ka ir sasodīti laba darba veicēja. Jā, tas IR viņas darbs, bet, ja man liktenis būtu lēmis mirt, tad tas jau būtu noticis, tāpēc es vienkārši daru, kas ienāk prātā, jo tā tam ir jābūt. Katrs solis, ko speru, jau ir mans liktenis, tātad – man bija lemts izdzīvot visas šīs reizes. Ceru, ļoti ceru, ka šī nebūs izņēmums, jo vēl vēlos izdarīt tik daudzas lietas.
-Kā vēlies, - Kristofīne parausta plecus un sadrūmst, savelkot lūpu kaktiņus uz leju un piemiedzot acis. Pēkšņi viņa pašauj rokas uz priekšu un iegrūž mani taisni liesmu alkatīgajās mutēs, piezemējos uz cietās grīdas, labajam gurnam un elkonim uztverot visu triecienu. Sāpes izstrāvo cauri, uz brīdi mani apdullinot, bet uguns liek man kā atsperei šauties projām.
Jūtu, kā es... DEGU! Sasodīts! Nē! Visa mājiņa ir liesmās. Es esmu liesmās kā degoša lāpa. Ar plaukstām apsitu uguni uz biksēm, bet tā jau laizās pa džemperi, ko momentā norauju, nodzēšot liesmas matos. Ir tik grūti koncentrēties uz tikšanu laukā, ja zinu, ka degu, jūtu, kā smird gruzdošie mati, kas kuru katru mirkli var uzliesmot par jaunu. Daudz maz noslāpēju liesmas no džempera un aptinu to ap galvu. Saņēmušas karstumu, par sevi atgādina dēmonu radītās brūces.
-Lūdzies! – man ausī skan ellišķīgi smiekli, kas trīsuļo cauri kauliem, liekot bailēs ļodzīties ceļgaliem, bet es nebaidos, viņa mani nedabūs, Kristofīne neuzvarēs.
-Tikai pār manu līķi, - ironiski atsaucos, vārdi knapi izlaužas no rīkles, bet zinu, ka viņa to dzirdēja. Nāve atkal smejas, kā sējot ļaunumu apkārt.
Piekliboju pie izsistā loga un atkal laužu sev ceļu uz brīvību. Kristofīne piegrūž man savu seju pavisam tuvu un izelpo smirdošu elpu, skaļi smejoties. Viņa mani apzināti kavē. Roka kārtējo reizi iziet cauri viņai, kad to grūžu Nāves ģīmī.
Brīdī, kad viņa atkal mani grūž projām, paspēju pieķerties viņas rokām, ieraujot Nāvi līdz ar sevi ugunī. Pirmo reizi dzirdu viņas izbaiļu pilno kaucienu. Tā brēc viņa jeb īstais radījums, viņas īstais iemiesojums, ne manas bērnības pieņemtais tēls. Tas izklausās pēc ievainota vilka un dēmona sāpju gaudām. Uz brīdi pat redzu Nāves kailo, kaulaino, tetovējumiem klāto augumu, stūraino ģīmi ar melni stiklainām acīm un šauro, smalko degunu, lūpas ir tik plānas kā grāmatu lappuses. Uzblīdušais vēders izskatās, it kā radība būtu gaidībās. Nāves melnais un baltais spārns savēcina uguns liesmas, un viņa pagaist, atstājot savu gaudu dziesmu atbalsojamies degošās telpas sienās.
Liesmas atkal ieauž savas stīgas manās drēbēs, sāpīgi dzeļot ādā, tāpēc piemetos kājās un tveru pēc kāda gaisa malka pie loga. Atkal daudzu ar rokam pa margām. Tās nepadodas, un es raudu gan aiz izmisuma, gan tādēļ, ka dūmi kož acīs, it kā uguns tās dedzinātu. Man nav siekalu, ar ko saslapināt kaistošo rīkli.
Uguns kāri nolaiza manu sarētoto muguru. Tik tuvu... es brēcu kā ievainots zvērs, bet pat adrenalīns nespēj palīdzēt izraut līstes no loga, lai tiktu laukā. Es vairs neesmu tā visspēcīgā, pēkšņi uguns ieskauj mani no visām pusēm kā sega, rēcot ausīs, kā to darīja Kristofīne.
Nekad nebūtu ticējusi, ka uguns var smieties. Tā smejas, ak, kā tā smejas, raisot manī tikai bailes un šausmu apziņu. Baudot brīvību, liesmas laiski virpuļo apkārt. Tās ir tikušas laukā no mūžīgā sprosta, atdarot par visām sāpēm, ko cilvēks nodarījis ugunij cauri gadsimtiem. Viņš pakļāvis to savai visspēcīgajai varai, ieslogot liesmas metālā un mālā, liekot vergot. Mūžīgi uguni atdzīvina, turot ieslodzītu, tai dod barību tik maz, lai tā neaugtu, to mērdē badā, beigu beigās cilvēks nogalina šo dabas spēku, kad to vairs nevajag, kā parādot savu valdonību pār uguns elementu.
Un uguns visas šīs gadsimtos krātās sāpes spļauj virsū man, kā atriebjoties. Tā ir tikusi brīvībā un ēdīs, kamēr vairs nebūs, ko ēst, tā iznīcinās, kamēr paliks melni izdeguši lauki, kas putēs, kad uzpūtīs vējš. Es jūtu uguns spēku, es jūtu tās neremdināmās slāpes un svētlaimi, ko tā sajūt, izgaršojot mani, manas tagadējās sāpes un kliedzienus.
Pēkšņi rēkoņa apklust. Vai jau esmu mirusi? Vai uguns jau mani aprija? Man nav spēka domāt un bezspēkā saļimstu uz grīdas, kas ir pārvērtusies gailošās oglēs un vietām vēl deg. Au! Zeme ir karsta. Kur liktenis mani šoreiz nesīs? Kā muļķe pasmaidu. Varbūt tas par mani apžēlosies. Kas notika ar uguni? Kur tā pazuda? Vai Kristofīnei apnika ar mani spēlēties? Varbūt viņa saprata, ka ar mani tikai pati dabūs galu.
Dzirdu soļus, redzu basas pēdas. Dzirdu maigus čukstus, bet neatšķiru vārdus vienu no otra. Ķermenis kaist uz karstajām oglēm. Nespēju pacelt galvu, lai redzētu nācēju. Man to gribās, bet nespēju.
Nācējs pieliecas, un uz vienu brīdi redzu baltumu un gaišumu, bet jau nākošajā brīdī kājas ir ieautas gumijas zābakos. Rokas vienu brīdi ir kailas un glāstoši sniedzas pēc manis, bet jau otru brīdi diezgan rupji paceļ mani. Es iekunkstos, un rokas paliek maigākas, saudzējot apdegušo ādu.
Acu plakstiņi ir smagi kā pielijuši ar svinu, pār lūpām izlaužas tikai vārgi kunkstieni, kas izklausās pēc šņāciena.
-Guli, - man atbild divas balsis vienlaicīgi.
Nākošā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Vardulens-47-/738352
