Iepriekšējā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Vardulens-36-/735419
Brālis ir zaudējis savas runasspējas. Viņš stāv un plāta muti kā slāpstoša zivs, bet es vēl atrodos zemē. Atmiņas vēl smeldz pakrūtē, bet smacējošais kamols pamazām atlaižas.
-Aizver durvis, - klusi saku, nedaudz atjēgusies. Nevēlos, lai mani iztraucē vēl kāds, - aizslēdz arī.
Brālis paklausa, būdams bāls kā palags. Sargiem tā jau ir bāla āda, bet viņš izskatās tiešām bāls. Tomēr es redzu daudzas citas izmaiņas brāļa izskatā, kas nav saistītas ar manis sastapšanu. Zem Meta acīm iegūlušies zilgani riņķi, vairākas jaunas rētas klāj viņa seju un plaukstu virspuses. Mati ir atauguši, taukaini un izspūruši. Drēbes izskatās sen nemazgātas.
Es nenovaldos un, piecēlusies no grīdas, apskauju viņu. Sākumā brālis ir kā sastindzis sālsstabs, paiet kaiks un viņš arī apliek rokas man apkārt, ieslēpdams seju man matos, reizē čukstot manu vārdu. Nav jābūt ģēnijam, lai saprastu, ka Mets ir salūzis un sadragāts. Ieelpoju brāļa smaržu, bet viņš ož pēc sviedriem, asīnīm un cīņām gan ar dēmoniem, gan sevi. Nezināju, ka viņš spējīgs tik ļoti pārdzīvot par mani, jo vecāku sabrukšanu Mets uztvēra salīdzinoši savaldīgi, pārdomāti un mierīgi.
-Tu esi dzīva, - brālis saka, izklausīdamies kā sapnī vai murgā, viņš izgaršo vārdu, - Lorena.
-Es esmu dzīva, - apstiprinu, turēdama viņu sev klāt.
-Man pazvanīja un teica, ka esi mirusi, izdarījusi pašnāvību, - brāļa balss aizlūst, - it kā ar to vēl nepietiktu, kad atved tukšu zārku.
-Met, - uzrunāju viņu, ielūkodamās acīs, kurās vīd asaras, - to es pati nespēju izskaidrot, tāpēc – neprasi man. Bet, jā, šķiet, ka biju mirusi.
-Bet tu neesi viens no tiem mošķiem? – viņš jautā, neticēdams pats saviem vārdiem.
-Nē. Cik es zinu, - atbildu, saudzīgi piemetinādama, - un gribētu arī oficiāli palikt tāda.
-Kāpēc? Tu izskaties labāk, kusties, runā, - brālis sašutis jautā, vēl emocijām klāt jaucas izmisums. Viņš jau ir pāris reizes mani zaudējis. Pirmā – tad, kad nogalināju Kalevu un iekšēji sabruku, otrā – kad atteicos no Sarga dzīves, sākot iet parastā skolā, trešā – kad pārvērtos akmenī, ceturtā – kad mani atsūtīja šurp par slepkavību, piektā – kad paziņoja par manu pašnāvību.
-Aizmirsti, ko tev skolas vadība mēģināja par mani iestāstīt, jo mani nogalināja. Tas ir sasodīti garš stāsts, bet tev jāsaprot, ka man vēl šeit kārtojami rēķini. Mani var savest kārtībā ārēji, bet iekšēji to varu tikai es pati. Lūdzu, Met, man nepieciešams laiks, lai sakārtotu šo mezglu, - saku pieklusinātā un žēlā balsī. Ir tik daudz lietu, ko vēlos viņam izstāstīt, bet nevaru, jo pat viņam sāktu sāpēt galva no tik daudz neiespējamām lietām.
Viņš šķiet samierinājies, ievelkot dziļu ieelpu, - Tikko paziņo par tavu nāvi, bet, kad braucu pēc tavām mantām, atrodu tevi pašu.
-Tāpēc dod man pāris nedēļas laika, es atgriezīšos pēc tam mājās, kad būšu nokārtojusi lielāko daļu no problēmām, - lūdzos.
Un brālis atkal paslēpjas manās skavās. Viņš raud?
-Nē, nē, nē, Met, neraudi, lūdzu, - saku, saņemdama viņa seju plaukstās, ar īkšķiem noslaukot asaras. Man lūst tā jau salauztā sirds.
Nolemju paprasīt kaut ko ikdienišķāku, - Kā klājas mājās?
Iestājas ilga klusuma pauze, Mets notrauš asaras ar zaļā džempera piedurknēm, viņš negrib stāstīt. Izlocīdamies no manām rokām, brālis apsēžas uz gultas malas.
-Stāsti, - klusi pavēlu, nojauzdama, ka kaut kas nav labi.
-Mamma nomira, - viņš tik tikko izmoka, manāmi atkal saraujoties.
-Kā? – es šokēta jautāju, mana sirds vairs nelūst, tā vienkārši saraujas čokurā, kas izstrāvo sāpes visā krūšu kurvī.
Mets atliec galvu, dziļi ieelpodams tādējādi valdot asaras, - Dēmoni. Tie izlauzās manā vājuma brīdī, ducis... paspruka kur nu kurais, viens ieklīda pie vecākiem... es nepaspēju... es biju tik ļoti noguris... – Brālis ir sācis trīcēt un šūpoties gultā šurpu turpu. Es nespēju pat raudāt, mani pārņēmis izmisums.
-Piedod, man, Lorena, es vairs bez tevis nespēju dzīvot. Māja ir tik milzīga un tukša, kad tevis un mammas nav...
-Ārā, - es salti saku, - brauc mājās.
-Lorena, - viņš gluži vai iesmilkstas.
-Met, es nevēlos tevi redzēt. Uz redzēšanos, kad būšu nokārtojusi savas lietas, ieradīšos tevi apciemot, - mana balss ir nepierasti ledaina, mani pārņēmušas dusmas par iepriekš stingrā un spēcīga Meta drausmo vājumu, dusmas, ka mammas... vairs nav, tētis ir palicis viens ar lāsta nastu uz pleciem, un vēl brālis atstājis viņu vienu.
-Ko man teikt pārējiem?
-Kam? Kam pārējiem, Met? Man nav neviena! – izmisusi paceļu balsi, pūlēdamās nekliegt.
-Piedod. Es iešu, - viņš sērīgi pamāj ar galvu.
-Labi, - atmetu, - mantas es pati savākšu, viss salien vienā somā.
-Kur tu paliksi? – viņš jautā, vēlēdamies vēl uzkavēties.
-Gan izdomāšu, - atbildu, - bet tagad ej.
-Atā, Lorena, - viņš saka, iziedams pa istabas durvīm ar tukšo somu.
Man jāsavāc mantas, kamēr kāds nav ievācies tīrīt istabu. Šodien ir svētdiena – tātad esmu bijusi projām kādas trīs dienas, jo mani nogalināja trešdien. Drīz sāks pārrasties audzēkņi no nodarbībām, tas man tikai traucēs. Aši savācu vecajā sporta somā savas nedaudzās lietas, ka tā pat nav pilna.
Aši izlienu no istabas, pat nepapūlējusies to aizslēgt.
Atvieglota nopūšos, kad tieku vēsajā vakara gaisā neviena neaizkavēta. Ir labi radīt viņos trauksmes sajūtu, bet nevēlama uzmanība man nav nepieciešama.
Kad man jau atkal sāk uzmākties domas, jo esmu brīvībā, gaisu pāršķeļ greizīgi kliedzieni, es nekavējoties metos to virzienā. Piesardzīgi slēpjos ēnās, kliedzieni tiek ātri apklusināti ar dobju baukšķi. Zinu, kas notiek, zinu, kurp jādodas. Mani pašu tur reiz aizvilka.
Tātad mans dārgais Kastors ir uzņēmies vadību. Sīkais maitas gabals – nolamājos, kad esmu ieslēpusies krūmos netālu no viņiem. Grupā šoreiz ir kādi piecpadsmit indivīdi, kas attur mani no iejaukšanās. Es burtiski laužos turp, kad viņi graiza jaunas meitenes kailo miesu ar dunčiem. Visi. Toreiz mani spīdzināja pārsvarā tikai Viktorija Marksa, bet šeit katrs pieliek roku pie savas zīmes.
Ar asarām acīs es aizspiežu ausis, lai nedzirdētu viņas kliedzienus, ienīstu sevi par visu, par to, ka nepalīdzu viņai, ka esmu gļēvule, ka ienīstu Metu, ka padzinu viņu. Tomēr es nespēju likt sev kustēties.
Pēc pusstundas visi aiziet, atstādami meiteni zem restēm – kailu, sagraizītu, nosalušu un pazemotu.
Klusi lavos pie bedres, neviens neatgriežas, tāpēc drošāk speru soļus un noceļu restes, kas ir visai smagas. Tumšmatainā meitene atkal sāk šņukstēt, sadzirdēdama, ka kāds rosās pie malas, tāpēc saku, - Esmu nākusi palīdzēt.
Un viņa uzdrošinās palūkoties uz mani. Meitene ir augumā sīkāka par mani, viņa izskatās pēc Sarga, viņas acīs deg tā uguns, kas ir Sargiem, melnie tetovējumi, skaistais porcelāna bālums. Ķermenis tagad ir klāts ar neskaitāmām brūcēm un sarkaniem pleķiem, kas rīt būs zilumi. Viņa tup dubļos, iegremdējusies tajos līdz kaklam.
-Piedod, - es čukstu, nezinu, vai nemierinu arī pati sevi, attaisnojoties ar to, ka nepieveiktu visus piecpadsmit tējas dzērājus.
-Piecelies, - pavēlu meitenei. Bāc, malas pie bedres ir slidenas. Noguļos garšļaukus, stiepdama viņai pretī rokas. Mietene nedroši tās satver, jeziņ, viņas rokas ir tik aukstas! Meitene ir viegla, tāpēc man nesagādā īpašas grūtības to uzvilkt augšā. Man somā ir mans dvielis, ko iedodu viņai, atdodu arī savu otro komplektu skolas sporta drēbju, ko viņa ar pateicību pieņem, sākumā minstinādamās, bet es iedrošinoši pasmaidu.
-Kad esi skolā, nomazgājies karstā dušā, iztīri brūces, tās nav dziļas, - bezkaislīgi nosaku.
-Es tur atpakaļ neiešu, - meitene saka spalgā un baiļu pilnā balsī.
-Iesi, - pavēlu, - kā tevi sauc?
-Alija. Es nevēlos iet atpakaļ, - meitene krīt histērijā, skaļi raudot.
-Alija, klausies, šīs bija brutālas iesvētības, ja esi atpakaļ, tad esi izturējusi, - es saku nopietnā balsī, - es pati reiz te sēdēju.
-Tu?
-Jā, tu esi spēcīga un stipra, bet es jau tā biju tuvu nāvei, tāpēc tā noteikti bija arī skolas vadības vēlme mani te iemest, - skumji paskaidroju, - par ko tevi šeit iespundēja?
-Vecākiem nepatika, ka satiekos ar puisi, kas ir cilvēks, - meitene pasmaida, kavējoties atmiņās. Vēlos viņai aizrādīt, sacīt, lai neizposta savu un puiša dzīvi, bet paklusēju, jo ne jau mācīt es viņu vēlos.
-Alija, - uzrunāju meiteni, iztraucēdama no atmiņām, - šī skola nav nekāda paradīze. Dari, ko liek. Skaidrs?
Meitene pamāj.
-Kad rīt šie cilvēki tevi ieraudzīs, viņi noteikti prasīs, kā tiki laukā, nesaki neko citu kā vien manu vārdu. Hanta.
Meitene atkal pamāj, iegaumēdama manu vārdu.
-Viņi tiešām mani neaiztiks? – Alija bažīgi iejautājas.
-Mans vārds būs nodrošinājums, tikai, lūdzu, neko nestāsti par mani, par drēbēm, par to, ko runājām, nevienam to nestāsti. Kad tev, ko jautā par mani, nesaki neko, tikai atbildi – Hanta, - skaidroju.
-Labi, es sapratu, - viņa saka un pārsteidz mani, sniegdama man apskāvienu, - paldies.
-Lūdzu, - izvairīgi atbildu.
Kad viņa iet projām, vēl piebilstu, - Kad pirmo reizi pasaki manu vārdu, izbaudi šo sejas izteiksmes.
Šī doma mani priecē.
Nākošā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Vardulens-38-/735757
