Iepriekšējā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Vardulens-35-/735246
Jūtos uzvilkta un nervoza, man negribas kāpt ārā no mašīnas, lai stātos pretī šim visam. Manas iekšējās dažādās personības cīnās, liedzot man būt noteiktai un konkrētai. Es šaudos starp bēgšanu un palikšanu, starp bailēm un drosmi, starp pelēko Lorenu un melno Lorenu.
Pelēkā vēlas vienkāršu dzīvi, esot starp cilvēkiem, mīlot vienkāršu vīrieti, audzināt bērnus, mazbēnus un nomirt, tiekot apglabāta parastos kapos, bet ir problēma – pārvēršanās akmenī un sūtīšana uz VAC katru reizi, kad tas notiek. Melnā Lorena ir īstā mana būtība, kādai man vajadzētu būt, metoties cīņās, kaistošiem locekļiem medījot nepaklausīgos dēmonus, mīlot savas sugas pārstāvi, nododot bērniem savu lāstu tālāk, mirstot kādā no cīņām, tiekot apglabāta mājas dārza pagalmā. Problēma? Es to nekad neesmu gribējusi. Mani instinkti vienmēr ņem virsroku, liekot domāt, ka tā tam vajadzētu būt.
Tagad... tagad esmu pa vidu, esot tādai, kādai man vajadzētu būt ārēji, bet iekšēji ir tik daudz pretrunu, nesaprotamu lietu, jautājumu, nereālu sapņu un iedomu, baiļu. Iekšēji es vēlos būt vienkāršs cilvēks. Kaut man būtu kāds, kas spētu pateikt, ko man darīt, lai tas būtu pareizs lēmums. Bet man nav neviena. Visi ir iesaistīti šai pasaulē un, ja var teikt, arī spēlē. Visi vēlētos, lai esmu melnā Lorena jeb īsts Sargs, kas dara savu darbu ar visu atdevi un degsmi. Un tad esmu es pati – sīka un maziņa pret visiem.
-Khm, - jaunais vīrietis ieklepojas, veltot man domīgu skatienu, viņa lūpas savelkas, it kā viņš gribētu vēl kaut ko teikt, bet tad tās atslābst.
-Jā, - pārāk žirgti atsaucos, izkāpdama no pikapa, - paldies, ka atvedi.
-Nav par ko, - svešinieks pasmaida, laikam atslābis, ka ticis no manis vaļā, - ja tevi tas interesē, mani sauc Vaijets jeb Vaits.
Pasmaidu, aiztaisīdama mašīnas durvis. Sākumā nesaprotu, kāpēc viņš izskatās nedaudz apmulsis, bet, kad atjēdzos svešinieks brauc projām, pamādams man ar roku. Atmāju pretī.
Vai atkal tas ir sācies, ka melnā Lorena meklē cilvēcīgumu? Vai tas ir manā dabā, kādam nodarīt pāri? Man jāturas no Vaijeta pa gabalu. Šī, cerams, bija pirmā un pēdējā reize, kad viņu redzēju. Savādāk... savādāk būs tā kā ar Kalevu. Mana sirdsapziņa gaudo, liekot man vēlēties, kaut tāda nemitinātos man krūtīs.
Laiks pievērsties esošajām lietām jeb manam atriebes plānam, kas iznīcinātu viņu tējas klubiņu iestādē.
Aplūkoju skolu no malas. Tā ir iespaidīga, bet izskatās arī noplukusi. Vairākas ēkas kopā veido noslēgtu apli, aiz kura atrodas stadions. Celtnē tiešām varētu būt narkomānu rehabilitācijas centrs, cilvēki tāpēc arī tur nelien tuvumā, daudzi eksemplāri skolā arī attaisno cilvēku doto nosaukumu iestādei.
***
Laikam šis ir ģeniālākais plāns, ko esmu izdomājusi – rēgoties gaiteņos. Smalki. Tomēr esmu nolēmusi, ka sākumam derēs. Mana istaba bija vēl neskarta, kad tajā iekļuvu ar atslēgšanas lāsta palīdzību. Daudz maz pārģērbos normālās drānās. Un tagad vienkārši kā rēgs blandos pa skolas gaiteņiem, ko iepriekš nebiju izpētījusi, jo man bija paredzēti tikai treniņi, mācības tika atliktas vēlākam laikam.
Pats labākais izrādījās tas, ka man noņemta izsekošanas ierīce no potītes, kas domāta, lai mēs neaizbēgtu. Es atkal esmu brīva! Beidzot atkal ir sajūta, ka varu iet, kurp vēlos, nedomādama, ka esmu iesprostota VAC teritorijā. Teorētiski es skaitos mirusi un man nav nekādu pienākumu, un tad atskāršu, ka esmu laidusi garām ideālu iespēju pazust, kļūstot brīva. Es varēju palikt zārkā, savaldot sevi, lai nenogalinātu to veci, kas vadīja busu, brīvības cena būtu nepatīkama. Varētu ļaut sevi apbērēt, cerot, ka mani necenstos pārģērbt, vai arī varētu attdzimt ģimenes priekšā. Es lietotu maģiju minimālā līmenī, lai nepārvērstos akmenī, pieņemtu citu identitāti, pārceltos, un dzīvotu cilvēka dzīvi, par mani neviens neko nezinātu, es būtu tikai kārtējais nenozīmīgais cilvēciņš pasaulē.
Es to varu darīt arī tagad, bet man nav ne jausmas, ko busa vadītājs ir pateicis citiem. Varbūt nospriedīs, ka viņš ir traks un līķi pats nobēdzinājis? Lai, nu, kā – man nav daudz laika.
Pārvietojos pa gaiteņiem, ik pa laikam nomaldīdamās, bet man izdodas sasniegt mērķi. Es samulsinu Kastoru. Tā ir lieliska sajūta, redzot viņa acis izbrīnā ieplešamies, kad paeju garām viņam vienā no gaiteņiem, viņš apstājas kā iemiets zemē un plāta muti, bet es tikmēr pazūdu no šamā redzes loka. Ir bijuši vēl pāris izbrīnīti skatieni, bet izturos kā parasta skolniece, ka viņiem liksies, ka ir kaut ko sajaukuši, varbūt kādam radīsies vainas apziņa, varbūt pat rādīšos šiem murgos. Šāda doma mani priecē.
Gaiteņi pamazām paliek šķidrāki, ka tas sāk apdraudēt mani, jo laikus varu nepaslēpties, un tad, ja mani pamanītu, kurš spoks gan bēg. Tāpēc nolemju doties uz savu istabu, cerēdama, ka vēl pāris dienas tur neviens nelīdīs iekšā. Beidzot man būs iespēja padomāt. Brīvi apdomāties.
Laimīga nopūšos, atklājot, ka istabā neviena nav.
-Kā tev tas izdodas? – pēkšņi smalka balstiņa mani iztrūcina. Nomierinos, saprotot, ka tā ir Kristofīne.
-Beidzot nolēmi mani aplaimot ar savu klātbūtni? – indīgi jautāju, aizcirsdama durvis viņai degungalā, zinot, ka Nāve tāpat tiks iekšā. Nu jau viņa laiski zviln manā gultā, - tevis nebija klāt, kad to vajadzēja.
-Tā sanāca, - viņa manāmi sapīkst. Vai es redzu to, ko redzu? Mazā ir saīgusi.
-Lasies! – es viņai uzšņācu.
-Skaties! – nu jau atkak Kristofīne smaida, un es iegrimstu savā saldo murgu pasaulē.
***
Ir vasara. Siltums maigi pieskaras ādai, bet nav pārāk karsts. Es šūpojos uz tilta malas, gatava lēkt. Lēkt pretī bezdibenim. Manā sejā rotājas smaids, dziļas trīsas pārņem ķermeni, sajūtu adrenalīnu, kas ir manas dzīves narkotika. Kalevs nobālējis stāv blakus, bet vēl nav pārkāpis pāri margām. Viņš raugās uz mani, acīs redzams jautājums – vai tiešām mēs to darīsim?
Iedrošinoši pasmaidu vēl platāk, zinot, ka tas viņu nomierinās.
-Tu man uzticies? – jautāju, padodama puisim roku. Viņa zilajās acīs redzama piekrišana. Klusībā uzgavilēju, ka viņš nav aizlaidies no ķertās. Kalevs saņem manu plaukstu un pārliek džinsotās kājas pāri margām, atbalstoties pret to malu.
-Tu esi to kādreiz jau darījusi? – viņš jautā klabošiem zobiem. Noskūpstu puiša lūpas, jūtot, kā viņš pavisam nedaudz atslābst.
Bet tad lieku viņam neglābjami sastingt bailēs, atbildot, - Nē.
-Kā tu vari būt droša, ka mēs izdzīvosim? – viņš šokēts prasa.
-Es nekad nevaru būt droša, katra diena var mani nogalināt, tāpēc es dzīvoju katru dienu kā daudz maz pēdējo, - paraustu plecus, - tāpēc ļauj man tevi vēlreiz noskūpstīt.
-Ja mēs izdzīvosim, es nedēļu ar tevi nerunāšu, - viņš saka.
-Tikai nedēļu? Biju domājusi, ka nemaz nelēksi, kad uzzināsi, ka nekad to neesmu darījusi, - iespurdzos. Viņa klātbūtnē es jūtos kā maza meitene ar trakām domām galvā.
-Es to darīšu, neesmu mīkstais! – Kalevs laikam to saka pats sev.
-Dosi man skūpstu? – ķircinoši jautāju.
-Lai tas nav pēdējais, - Kalevs lūdzas, nedaudz pasmaidījis. Liecos puisim pretī, balansēdama uz pēdas vidusdaļām. Apkļauju plaukstas ap viņa seju, piespiezdama lūpas viņa mutei. Daļa manis saka, ka šis tiešām varētu būt pēdējais skūpsts, bet daļai ir vienkārši uzspļaut.
Kalevs atslābst, tāpēc izmantoju izdevību, raujot viņu uz leju, viņš nenoreaģē, un esmu vienīgais atbalsts pie kā pieķerties. Un mēs krītam pretī upes mierīgajam ūdenim, savijušies kopā. Tas mūs apņem no visām pusēm kā silts piens, un šķietami krītam bezgalībā, bet drīz vien nepieciešamība pēc skābekļa liek irties augšup. Un mēs smejamies kā mazi bērni – no visas sirds. Mēs esam dzīvi un kopā, skūpstīdamies upes vidū.
Bet tad aina krasi mainās.
Es vairs savā priekšā neredzu savu mīļo Kalevu. Es redzu briesmoni, kas tur rokās maza bērna līķi, kas cietis no Kaleva izteikta lāsta, kas bija vērsts pret kabatzagli. Labi mērķi neattaisno viņa izdarīto. Kalevs izkliedza lāstu skaļi, kas varēja skart arī mani vai pašu, bet viņš to uzsūtīja mazam, nevainīgam zēnam, kas ēda saldējumu.
Es klusēju, kad viņš policijai stāsta, ka to izdarīja zaglis. Visi viņam tic. Es? Es gribētu ticēt, bet nevaru, jo zinu, ko viņš izdarīja, to redzēju savām acīm. Kalevs neuzņemas vainu. Bet patiesībā sirdsapziņa grauž mani, jo es esmu vainīga, es parādīju vakar viņam to grāmatas lappusi. Mūža laikā neesmu iemācījusies lielāko daļu no lāstiem, bet Kalevs pa vakaru ir spējis iemācīties vairākus. Tas nav labi.
Mājup ejot, mēs nerunājam, un nav arī, ko sacīt. Nav vairs ne miņas no man mīļā cilvēka. Viņa āriene no maģijas lietošanas ir palikusi melna, ķermeni klāj rētas. Un mani visvairāk tracina tas, ka nespēju to novērst. Nespēju mainīt Kalevu atpakaļ, jo viņam patīk maģija, viņš to vēlas. Esmu parādījusi puisim nepareizu ceļu, pa kuru iet.
Mēs neatvadamies, nesaskūpstamies, tikai pārmijam mēmus skatienus, kas pauž dziļas skumjas un dusmas, pārmetumus reizē.
***
Kad beidzas atmiņu gūzmas, atjēdzos zemē, saķērusi galvu plaukstās, noraudājusies un izmisusi. Es tikko biju pārstājusi par to nepārtraukti domāt, bet Kristofīne spēlējas ar mani kā ar vecām klavierēm, pastiprināti deldējot vājākās stīgas, līdz tās vairs neskan un ir gatavas trūkt pušu.
-Lorena? – kāda pazīstama balss pēkšņi sauc manu vārdu. Pamanu, ka istabas durvis ir atvērtas un tajās stāv Mets.
Nākošā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Vardulens-37-/735537
