Iepriekšējā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Vardulens-37-/735537
Esmu atpakaļ uz braucamā ceļa, pa kuru mani atveda izpalīdzīgais svešinieks, bet nu man jāsoļo pašai. Mans tuvākais mērķis ir atrast kādu patvērumu, jo skolā nav vēlmes slapstīties, gādājot par pārtiku, ūdeni, guļamvietu, dušām. Varbūt kādi cilvēki iežēlosies par mani, kad klauvēšu pie viņu nama durvīm, meklējot pajumti apmaiņā pret darbu.
Atkal jau neko nezinu par savu nākotni, ir nepieciešams laiks pārdomām. Laiks...
Eju pret saulrieta izraibināto horizontu, un aiz manis plešas nakts debesis, ir tik klusi un mierīgi, ka sen neko tādu nav nācies baudīt. Ir labi sajust, ka skaustā nemitīgi neskrien tirpas, vēstot par nepatikšanām, jo šeit neviena nav. Koki apkārt slienas pret debesīm, un ceļš ved tālumā.
Gandrīz vai metos zemē, skūpstīdama to, kad redzu piebraucamo ceļu, kas aizvijas mežā, bet tālāk ir klajums ar mirdzošām uguntiņām. Neesmu gājusi pat stundu. Mani pārņem prieks, kas liek gaitai būt raitākai. Nevilcinoties eju pa iebraukātajām sliedēm, un man atklājas saimniecība, ko no vienas puses apņem mežs, bet otrā pusē plešas ganības.
Ir jau tumšs un neviens vairs ārā nestrādā, bet mājā deg gaismas, staļļos iebubinās zirgi, kaut kur mežos ūjina pūces, šeit ir tiešām patīkami.
Vai tiešām es viņiem to prasīšu? Pirms paspēju apdomāties, mana roka jau atrodas uz durvīm un pieklauvē. Mājā atskan momentāna rosība, kaut kas apgāžas, seko pāris nolamāšanās un atvainošanās vārdi.
Durvis atver ļoti jauna sieviete. Mani apbur viņas zilās acis un viesmīlīgais smaids, kas rosina uzticību un vēlmi veidot sarunu. Viņas tumši brūnie mati ir sasieti augstā astē, kas slīgst pār muguru.
-Sveika, - viņa sveicina pirmā, ka es mazliet nokaunos.
-Labs vakars, - atņemu sveicienu un jautāju, - vai es varētu lūgt naktsmājas?
Jaunās sievietes acīs iezogas uzmanība, aplūkojot mani pilnībā.
-Laid tak meiteni iekšā! – kāda balss sauc no mājas iekšienes, - mums ir bise!
Ak, vai šadi te uzņem visus? Nav pirmā reize, kad, mani uzņemot, tiek pieminēts ierocis. Apmulstu, vai es izskatos tik bīstama?
-Nāc vien iekšā, - sieviete pasmaida platāk, ieaicinot mani iekšā, - mums ir divas viesu istabas, palūgšu, lai māsa tev sagatavo vannu.
-Nē, tas tiešām nav nepieciešams, man vajadzigas tikai naktsmājas, lūdzu, - klusītēm bilstu.
Sievietes balsī jūtu brīdinājumu, - Es nevēlētos, lai jūs šāda pavadāt laiku pie mums.
-Es atvainojos, - saku, iedomādamās sevi viņu tīrajā gultā. No rīta veļa vairs nebūtu atmazgājama.
-Ak, manu nepieklājību, Elizabete, - sieviete pasniedz man roku, ko es satveru, iepazīstinādama ar sevi.
-Lorena.
Vēlos noskaidrot nākošo jautājumu, pirms iejūtos viņu mājās, - Man nav naudas, bet es redzu, ka jums ir saimniecība, tāpēc atstrādāšu visu.
-Meitēn, - ierunājas vecas sievietes mīlīgā balss man aiz muguras, - šeit tik ilgi nav bijuši ciemiņi, ka tu esi kā svētība.
-Vai piedzīvojums, - Elizabete pasmīn, - gatavojies, Lorena. Šī ir Rozija.
Izteikumā nesajūtu draudus, drīzāk kādu sev nezināmu joku.
-Anna! – Elizabete skaļi iekliedzas.
-Nu!
-Kas, nu!? Nāc šurp! Tūliņ!
Gandrīz momentā atskan soļu dipoņa pa kāpnēm, un manā priekšā nostājas Elizabetes mazais klons, kas varētu būt mana vecuma. Tās pašas skaistās acis un smaids. Tikai mati spurojas uz visām pusēm, būdami nesavākti.
-Ielaid vannā ūdeni mūsu viešņai, - Elizabete pavēl, norādīdama uz mani, ka sajūtos vēl neērtāk, saceļot šīs ģimenes vakara gaitu kājām gaisā.
-Par to viens čarts! – Anna jestri uzsauc māsai.
-Dabūsi, kad būs astoņpadsmit, - Elizabete labsirdīgi parāda mēli, - pie darba!
-Labi, bet čarts paliek spēkā, - Anna aši nober un atkal pazūd, pirms māsa paspēj iebilst.
-Kas ir čarts? – jautāju, kad man ar žestu norāda, ka apavi jānovelk pie durvīm. Ko arī izdaru, būdama pateicīga, ka man ir zeķes, kas arī ir visai netīras, bet nav cauras.
-Alkaholiskais kokteilis, - Elizabete paskaidro, - taisni vēlējos šovakar pagatavot. Vēlēsies?
-Es labprāt nomazgātos un dotos pie miera, tad rīt atstrādāšu šo vakaru, - saku.
-Es pieņemšu tavu piedāvājumu, jo šobrīd divi strādnieki ir apkrituši ar gripu, ka varēsi palīdzēt, paldies par piedāvājumu, - Elizabete diskrēti, bet laipni paziņo, - tomēr šovakar drīksti pavadīt vakaru ar mums.
-Vanna ir gatava, - Anna sauc kaut kur no augšstāva.
-Nāc, nomazgājies un pievienojies mums uz vakariņām, - Elizabete norāda ar roku, lai sekoju viņai. Mājā ir silti, kaut kur dzirdamas sprakšķošas liesmas kamīnā, ēka ir samērā maza, bet mājīga, iespaidu paspilgtina interjerā izmantotais kokmateriāls un siltās krāsas, gar sienām dažviet izkārtotas krāsainas seģenes un lauku zāļu slotiņas.
-Jums ir skaista māja, - saku ar apbrīnu balsī.
-Paldies, - Elizabete klusi atbild, sajūtu, ka mainās viņas noskaņojums, bet sejā to nevar redzēt.
Viņa pa kāpnēm mani uzved otrajā stāvā, kur norāda uz koka durvīm ar mazu metāla pelīti acu augstumā.
-Es ceru, ka tev ir kādas tīras drēbes, - viņa iejautājas.
-Gan jau somā atradīšu, palides, - atbildu un ieeju vannas istabā, kurā mutuļo tvaiks no karstā ūdens baltajā vannā. Telpa ir neliela un gaišā krēmkrāsā, bet tik pat mājīga kā pārējā māja.
Nometu somu pie kājām, labpatīkā noraujot netīrās drēbes. Priecājos, ka no tām nebirst ārā kādi kukaiņi, jo man negribētos šeit visu sacūkot. Es šeit jūtos kā viens liels, netīrs pleķis, bet ir jauki apziāties, ka mani nemet laukā. Jo viņiem ir ierocis – zemapziņa atgādina.
Ieslīgstu ūdenī, sajūtot to, cik tas ir karsts, bet tā ir dievišķīga sajūta, beidzot būt siltumā. Putainajā vannā peld pāris rožu lapiņas un sajūtu lavandas un medus smaržu. Mani muskuļi uzreiz atslābst, ir sajūta kā... nomirstot, kad beidzot pārņem atvieglojums, milzu vilnim gāžoties pāri.
Kad esmu pilnībā iegremdējusies ūdenī, vannas istabas durvis atveras bez jeb kādiem klauvējieniem. Ienāk vecā kundze, kuras galvu klāj balti mati kā sniegs, bet acis ir tik pat siltas kā Elizabetei un Annai.
-Bērns, kas gan ar tevi noticis, - vecenīte klusi bubina pie sevis, nākdama man tuvāk.
Durvīs parādā smaidošā Elizabetes seja, viņa ar rokām māj, lai neko nesaku, bet es sēžu vannā ar viegli paplestu muti. Durvis atkal aizveras.
-Ļauj, es tevi nomazgāšu, - Rozija jau ir pavilkusi ķeblīti un rokās paņēmusi sūkli, kurā bagātīgi iespiež dušas želeju.
Tagad saprotu, par ko pirmīt runāja jaunā sieviete, tāpēc vienkārši pasmaidu, ļaudama, lai vecenīte man nomazgā muguru un matus, viņa stāsta savus jaunības dienu stāstus. Viņa reiz dienējusi armijā, izliekoties par puisi, arī staigājusi apkārt netīra, lai neredzētu viņas rožainos vaigus. Man atliek tikai klausīties sirmās kundzes stāstos. Tas neļauj man domāt pašai un ir sasodīti atslābinoši klausīties maigajā balsī.
Nākošā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Vardulens-39-/735891
