http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tumsas-nosturis-4/732166
Skolā nekas īpašs nenotika par laimi vai arī par nelaimi. Jo ja vismaz kāds apstiprinātu manas domas, būtu labāk, bet tagad vienīgais kas atlika, bija doties atkal uz to māju, un paprasīt mājas īpašniekam par vakardienu. Bet varēja būt tā ka viņi bija sarunājuši klusēt, un tad es izgāztos vai arī, kāds jaunietis ir uzrīkojis ballīti bez vecāku ziņas, un tad vecāki ver vaļā durvis, ko es viņiem teiktu!
Vēl jau viens variants bija piekāpties māsai, un pateikt, ka es pa tiešām vakardien to visu sapnī redzēju, bet ko tad viņa domātu par mani!
Kad beidzot noskanēja pēdējās stundas zvans, es biju izlēmusi, ka došos uz to māju, un noskaidrošu visu. Nekas jau man nenotiks, ja pieklauvēšu durvis un pa tām iznāks kāds pieaudzis cilvēks, pateikšu, ka esmu sajauksi mājas, un ar to viss beigsies.
Ātri aizskrēju līdz skolas garderobei uzvilku virsū jaku, un devos ārā no skolas, līdz saskrējos ar vienu meiteni. Pirmajā brīdi gribēju rupji nolamāties, bet pamanīju, ka tā meitene ir no manas klases.
Viņu saucu Elza, un klasē viņu ignorēja, jo visu laiku šķita, ka viņa nav tagadnē, bet gan pagātnē vai nākotnē. Nu nekad viņa nevarēja skaidri atbildēt uz jautājumiem, bieži arī varētu tā teikt sarunājas ar sevi.
Protams tas varbūt kādam šķistu nekas, bet šādu vietu klasē viņa arī ieguva ar to, ka sakāvās ar vienu no meitenēm. To meiteni viņa ievainoja diezgan stipri, un pēc tam cik vien zinu viņa pārcēlās pilnīgi uz citu skolu, bet Elza šeit palika.
Varbūt pat varētu teikt, ka visi no viņas baidās! Bet es laikam vienīgā, kas dažreiz uzturēja ar viņu kontaktus, jo vienkārši dažreiz viņa šķita pārāk ieslīgstam sevī. Man bija bail, ka viņa varētu izdarīt pašnāvību, tādēļ centos uzmundrināt viņu, kad sajutu, ka viņa netiek ārā no sevis.
“Piedod, es vienkārši biju aizdomājusies.”meitene noteica, un uzlūkoja mani.
Pēkšņi es atcerējos, ka viņa dzīvo tuvumā tai vietai, uz kuru man bija jādodas. Man īpaši nepatika staigāt vienai, un arī nekad es īpaši arī nestaigāju viena. Biju klasē diezgan labā vietā, neviens mani neaizvainoja, un pie tam arī ņēma mani vērā. Tādēļ draugu man arī netrūka!
“Sveika, negribi ar mani kopā iet? Man ir vienā vietā jānokļūst, un tā vieta ir tuvu tavām mājām.”jautājoši uzlūkoju viņu, un meitene šķita pārsteigtā.
“A labi, protams!”viņa priecīgi sacīja, un uzsmaidīja man.
Man vienmēr viņa ir patikusi, vismaz viņas izskats. Viņai bija gaiši brūni mati, un acis viņai bija zilas. Pie tam domāju, ka daudzi puiši vien pēc viņas uzmanības tvīka, līdz uzzināja viņas pagātni, pēc tam jau sākas viss pa vecam.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tumsas-nosturis-6/732438
