http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tumsas-nosturis-5/732297
Mēs jau kādu gabaliņu gājām kopā. Pārsvarā par ko mēs runājām bija skola, un vēl ko mēs darām, pēc skolas. Liels bija mans pārsteigums, kad uzzināju, ka Elza iet uz zīmēšanas kursiem papildus skolai.
Lai arī par ko mēs runātu, manas domas vienīgi klīda par to, kas vakardien notika, un par to, ko es domāju darīt. Un ja nu izrādīsies, ka māsa melo? Kā es tad jutīšos?
“Eu, es esmu šeit!”Elza skarbi noteica, un tad ieķiķinājās.
“Es vienkārši aizdomājos.”klusām noteicu, un tad pēkšņi pamanīju tuvumā māju, kurā tas viss bija noticis vakardien.
Apspiedu velmi izvemties. Es joprojām biju cerējusi arī, ka to visu nosapņoju, un tāda māja nemaz neeksistēs!
“Tev viss kārtībā?”Elza satraukti jautāja, un pēkšņi paskatījos uz to pašu māju uz kuru es skatījos.
“Es laikam esmu nonākusi galā. Paldies, ka sastādīji man kompāniju.”centos pēc iespējams skaļāk to pateikt, bet vārdi diezgan klusām iznāca ārā pa muti.
“Tu joko? Tu šeit devies tikai, lai nonāktu pie šīs mājas?”Elza skarbi sacīja un norādīja uz to māju, uz kuru es pašlaik taisījos doties.
Dīvaini paskatījos uz viņu. Varbūt viņa kaut ko zināja, bet ja es sāktu izklāstīt vakardienas visus notikumus pēc kārtas, tad noteikt viņa uzskatītu mani par jukušu.
“Jā, a kas ir?”es teicu, un ieskatījos viņā ciešāk.
“Ko tu tur meklē? Tev tur nav ko darīt, labāk nemaz neej tur tuvumā, tev vēl ir izvēle!”tagad jau Elza dusmīgi noteica, un nostājās man priekšā.
Laikam jau šādi viņa nikni izskatījās.
“Tu nevari mani nelaist tur, man vajag noskaidrot vienu lietu, tev to nesaprast!”es nikni norūcu, un iztaisnojos.
“Ko man nesaprast? Ja tu tur ieiesi atpakaļ ceļa vairs nebūs.”Elza centās to mierīgi noteikt, it kā pat mierinātu mani, ka man nekas nesanāks.
“Esmu jau bijusi, tā kā.”smejoši noteicu.
Pēkšņi Elzas sejas izteiksme mainījās, un viņa šķita nobijusies. Vai viņai būtu jābaidās no manis? Un ja viņa ir nobijusies no manis, tad ko es tādu pateicu?
“Kas tu esi?”viņa novilka, un atkāpās soli.
“Kam man vajadzētu būt?”es iesmējos, un tad pārsteigti skatījos uz viņu.
Ko viņa ar to bija domājusi?
“Tu esi parasts cilvēks, un tu esi vēl dzīva, ko tu tur meklēji vai dodies meklēt? Tev būtu jāpasakās, ka esi vēl dzīva, jo parasti uz šo māju uzaicina cilvēkus, kuri vairs nekad neatgriežas starp dzīvajiem!”Elza satraukti pateica.
Pēkšņi man sagriezās galva, atkal parādījās atmiņas uzplaiksnījums par meitenes līķi, kas gulēja zem manas māsas kājām.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tumsas-nosturis-7/732706
