http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tumsas-nosturis-15/733924
Instinktīvi pakāpos soli atpakaļ, un paskatījos, ko tālāk darīs puiši, bet viņi nepārstāja man tuvoties. Viņu soļi bija lēni, bet pārliecinoši, tā tad viņiem bija mani jāaizbaida, pie tam aiz viņiem sekoja mana māsa, un veltīja man nicinošu smaidu, kas pilnīgi visu vēstīja, ko viņa par mani domā tagad.
“Un ja es neiešu prom, tu mani nogalināsi, tu nogalināsi savu māsu?”nicinoši teicu, un vēlreiz pievērsu skatienu meitenei, kas jau bezpalīdzīgi centās aizrāpot tālāk no šejienes.
“Ja tu nedarīsi muļķības, un uz reiz dosies projām, nenogalināšu, bet ja nē, tad nekas cits man neatliks!”māsa skarbi noteica, un paskatījās uz puišiem.
Ārēji gribējās tam neticēt, ka viņa mani nogalinās, bet viņa to varēja, un ja būs nepieciešams viņa pa tiešām mani nogalinās, viss nežēlīgākajā veidā.
“Jauki!”pēkšņi skaļi izdvesu un uzbruku vienam no puišiem.
No manas pēkšņās rīcības, biju puisi pārsteigusi, un jau ar pirmo sitienu viņš sagrīļojās, un atkāpās soli atpakaļ. Tagad man bija mazliet laika, kamēr viņi visi saprata, ko es daru, un es jau skrēju pie meitenes.
Ar dažiem soļiem biju jau klāt pie meitenes un parāvu viņu augšā. Pēkšņi sajutu spēcīgu sitienu no mugurpuses, un es vēl paspēju pagrūst meiteni uz priekšu, kad jau biju gar zemi. Sajutu mugurā iespiežamies apavu zoli, un saviebos nepatikā.
“Skrieniet tai meitenei pakaļ!”dzirdēju māsu iekliedzamies.
Pēc tam sekoja soļu dipoņa, un es iekšēji cerēju, ka tā meitene paspēs aizkariet vai paslēpties, nevis tikt noķerta, tad šis viss būs veltīs.
“Tu vispār saproti, ko tīko izdarīji?”māsa skaļi kliedza uz mani.
Es sakniebu lūpas kopā, jo nevēlējos viņai tagad atbildēt, ja nu man ir jāmirst no māsas rokas, tad vismaz tā, lai viņa atceras.
“Neatbildēsi viss?”māsa jau drusku klusāk sacīja, un noņēma no manas muguras nost kāju.
Tad pēkšņi satvēra mani aiz pleciem, un piecēla kājās. Tad cieši turēdama manus plecus ieskatījās man acīs.
“Beidz jaukties manā dzīvē, tev ir savējā un man ir savējā, saprati?”māsa nopietni sacīja.
“Un ko tu dari, man ir jautājums? Tu nogalini nevainīgus cilvēkus, un ko viņi tev ir izdarījusi, drošvien, ka neko, tā kā tas nav saistīts ar mani, bet gan ar šo cilvēku tuviniekiem.”noteicu, un centos atbrīvoties no māsas spēcīgā tvēriena.
Pēkšņi sadzirdēju soļu dipoņu atpakaļ, un tur jau skrēja tie divi puiši bez meitenes.
“Viņa paspēja aizlaisties!”viņi nokliedza, un sajutu kā māsa vēl vairāk saspiež manus plecus.
Bet es neizjutu stipras sāpes, es pat labsajūta pasmaidīju. Beidzot, kādam biju izglābusī dzīvību ne tikai sabojājusi to!
“Draņķa skuķis, un tu māsiņ par to atmaksāsi divkārši, ka palīdzēji viņai aizlaisties!”māsa nikni uzlūkoja mani un tad izspieda uz lūpām ļaunu smaidu.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tumsas-nosturis-17/734299
