http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tumsas-nosturis-16/734165
Lejā būs dziesma, ko es klausījos rakstīdama šo daļu.
Tad viņa satvēra manus matus stipri un parāva uz leju. Es sāpēs iepīkstējos un padevos viņas kustībām.
“Klausies, māsiņ, es nevēlos nepatikšanas vienas mazgadīgas meitenes dēļ, tādēļ tu viņu atradīsi, un atvedīsi pie manis!”māsa novilka stindzinošā balsī, un parāva vēl manus matus.
“Es to nedarīšu!”nokliedzu, un jutu kā asaras saskrien acīs.
“Ja tu to nedarīsi, es nogalināšu Elzu, viņa ir parādā manam puisim, bet ja tu atradīsi un atvedīsi šurp to meiteni, es samazināšu viņas parādu.”māsa pa visam mierīgi to sacīja, un tad atlaida man vaļā matus.
Gribēju jau iekliegties kāda daļa man ir gar Elzu, bet tas sapratu, ka šī mēneša laikā viņa nav nemaz rādījusies skolā. Cik vien atceros skolotāja teica, ka viņa ir ļoti slima un sēž slimnīcā, bet varbūt tā nebija taisnība!
Un viņa bija atslēga uz manu māsu. Viņa noteikti zināja, kas viņa ir, un ko viņa dara precīzāk, bet pirms es piekritu māsas noteikumiem man bija jāuzin, ko viņa bija parādā tam puisim.
“Labi es piekrītu ar vienu noteikumu.”noteicu, un izslējos.
“Tu un man uzstādīsi kādus noteikumus! Nemaz neceri, tu atlaidi to meiteni vaļā, un tad arī atvedīsi to meiteni pie manis, un vēl lūgsies man pie kājām, lai vairs neko citu tev nedaru likt!”māsa ķērca man virsū, es pakāpos vienu soli atpakaļ.
Man nekad nav paticis, kad uz mani kliedz, pie tam par neko. Es biju izglābusī meitenes dzīvību, bet tādējādi pakļāvusi savējo briesmām. Pavērsu skatienu uz puišiem. Tie stāvēja nomaļus no mums, un uzmanīgi klausījās, gaidīdami nākošo pavēli no manas māsas.
Un tad es paskatījos uz māsu. Ap viņas acīm rēgojās tumši loki, un seju rotāja dažādi pušumi gan arī zilumi. Bet vienalga par spīti šim visam viņa izskatījās satriecoši, bet tā nebija vairs mana māsa. Manas māsas šajā ķermenī nebija, tā bija izgaisusi kopā ar viņas velmi dzīvot parastu dzīvi, kopā ar cilvēkiem, kuriem viņa patīk.
“Man ir vienalga.”nočukstēju un skatien man noslīdēja uz leju.
“Ko?”māsa jautāja, un sajutu kā viņa ar skatienu urbjas manī.
“Man ir vienalga!”tagad jau nokliedzu, pacēlu galvu un ieskatījos viņas acīs.
Tās šajā tumsā šķita ļaunas un nelaimi nesošas, bet man bija vienalga. Man nu bija vienalga, lai viņa dara ko grib ar Elzu, bet es gribu atpakaļ savu māsu!
“Tev nav vienalga, un nekad nav bijis vienalga. Cilvēkiem reti kuram viss ir vienalga, vienmēr atrodas kaut kas tāds, kas viņus aizskar, un tiem sašķoba dvēseli.”māsa noteica, un pasmaidīja.
“Bet es vairs neesmu parasts cilvēks.”pateicu māsai un uzsmaidīju.
Tā bija taisnība, es dzirdēju balsis, kuras neviens nedzirdēja, un pie tam arī pēc tam, kad tas puisis man iesita pa galvu un es pamodos uz ieliņas blakus kaķim es spēju redzēt daudzas lietas savādāk.
Vienīgais, kas šajā faktā mani skumdināja, bija tas, ka šis kaķis nozuda uz reiz pēc tās reizes, kad redzēju, ka spogulis smaida man pretim, un runā, bet varbūt es esmu šis kaķis? Visu laiku šis kaķis ir slēpies manī iekšā, un tas visu izskaidrotu man.
“Es tevi nesaprotu.”māsa neveikli iesmējās.
“Es esmu kaķis!”iekliedzos apskaidrībā, un paskatījos uz debesīm.
Pēkšņi pāri manai sejai noripoja dažas lietus piles. Bija sācis līt, un tas bija kā mans apskaidrības simbols.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tumsas-nosturis-17/734299
