http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tumsas-nosturis-14/733758
Jau kādu brīdi gāju pa nobruģētu ieliņu tik uz priekšu. Pa šejieni es gāju pirmo reizi, tādēļ rūpīgi pētīju apkārtni. Man apkārt slējās daudzstāvu mājas, un nakts tumsā un laternu gaismā varēja redzēt ļoti labi, kas vēl ir nomodā, un jau sen ir aizgājis gulēt šādā nakts stundā.
Es sāku samazināt soli kādā es gāju, un sāku vērot arī apkārti, jo pēkšņi iekšā sajutu nelielu kņudoņu par briesmām. Jo uzmanīgāk vēroju sev apkārt, jo vairāk skaņu es sadzirdēju.
Pēkšņi no viena pagrieziena man priekšā izskanēja skaļš kliedziens un tad soļu dipoņa. Es salecos, un centos saskatīt sev kaut ko priekšā, bet priekšā vien rēgojās tukšums. Lēnām sāku atkāpties, un paskatījos sev aiz muguras.
Tad sekoja vēl viens kliedziens, un es jau instinktīvi metos skriet, bet kaut kas mani apturēja. Kādam varēja tagad draudēja briesmas, un es varētu palīdzēt!
Sāku lēnām iet uz priekšu klausoties no kurienes nāk skaņa.
Manas rokas pēkšņi sāka drebēt, un ķermenis vai lūdzās, lai es griežos apkārt, bet es to nevarēju tagad izdarīt.
Es sāku lēnām tuvoties skaņas avotiem, jo varēju sadzirdēt klusus kliedzienus, kas tika apturēti. Pēc šiem kliedzieniem mana galva iztēlojās, kas tur notiek, bet es nepatikā nodrebinājos un sāku skriet uz to vietu.
Pēc neliela skrējiena, es ļoti labi saklausīju vairāku vīriešu skaļus smieklus, un tam pa vidu iejaucās arī kādas sievietes smiekli, un tie atskanēja aiz stūra blakus mājai pie kuras jau es biju.
Manas kājas jau ļima, bet es pabeidzu skrējienu līdz mājas beigām, un tad aizelsusies piegāju galīgi klāt pie mājas, un paskatījos gar malu mājai.
Pēkšņi man aizrāvās elpa, šajā grupiņā bija mana māsa, un vēl blakus viņai stāvēja divi puiši. Kad novirzīju skatienu lejā no māsas pamanīju, ka tuvu pie viņas kājām atrodas meitene, kas bija izstiepusī rokas aizsargājoties no uzbrucējiem.
Šī situācija man atgādināja to vakaru, kad pie māsa kājām gulēja meitenes līķis. Bet šoreiz es varēju meiteni izglābt, bet ja nu māsa mani nepazīs, un uzbruks man? Vai arī nepaspēs, un mani noķers kāds no šiem puišiem, un uzbruks?
Kāpēc es biju tāda liekule? Es nevarēju tagad aiziet projām atstājot šo meiteni nomirstam! Saspiedu rokas dūrēs, un skaļi iekliedzoties sāku iet uz viņu pusi.
Pēkšņi visi pagriezās uz manu pusi, un pat meitene, kas gulēja uz zemes paskatījās uz mani. Ieraugot meiteni es nobālēju. Apspīdot laternai meitenes seja bija vienos zilumos un asinīs. Pie tam meitene vaibsti cik vien varēju saredzēt vēstīja par to, ka viņa ir diezgan jauna.
“Ko tu šeit meklē?”māsa man nikni jautāja.
“Atlaidiet to meiteni vaļā, jūs tā nedrīkst rīkoties!”nokliedzu, un drosmīgi paskatījos uz māsu.
Es redzēju, kā māsa aiz dusmām vai deg. Bet viņa nedrīkstēja tā darīt, viņa nedrīkstēja slepkavot, un pie tam šai meitenei noteikti ir draugi, mamma un tētis, kā viņi jutīsies, ja uzzinās ka šīs meitenes vairs nav?
“Ja tu tūlīt pat neaizvāksies projām, tu nokļūsi šīs meitenes vietā!”māsa izaicinoši nokliedza, un pamāja puišiem.
Uz reiz pēc viņas signāla viņi lēnām sāka man tuvoties.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tumsas-nosturis-16/734165
