http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tuksums-3/802255
Olivers
Klubā gandrīz vai nemaz nav cilvēku, kas mani pārsteidz, jo ielās to tie ir krietni vairāk. Pie bāra letes stāv tas pats čalis, kas toreiz smēķēja pie ieejas, tāpēc ilgi nedomājot, dodos viņa virzienā.
Lai nejustos pārāk neveikli, pasūtu glāzi alus un atspiežu elkoņus pret koka letes, vērojoto, kā viņš veiklām kustībām veic manu pasūtījumu. Izlasu, ka viņa vārds ir Patriks un iekšēji pasmaidu. Vismaz kaut kas jau man ir zināms.
Pa to laiku ar acīm meklēju sievieti, bet viņas te nav. Tā vietā no virtuves iznāk rudmate ar koši sarkanām lūpām. Viņa apkalpo kādu vīrieti gados, kurš apsēžas man blakus un truli raugās priekšā esošajā sienā.
Man kaut kā ir jāuzsāk saruna, citādi manam apmeklējumam nebūs nekādas jēgas.
-Klau, te strādā tāda Lorija? - Ieminos, dzirdot, kā aizlūzt balss. Labrprāt sevi iepļaukātu par šādu uzvedību.
-Kāda tev daļa. - Bārmenis atmet, nicīgi nošņaukādmies manā virzienā.
-Tāpat vien. - Atbildu. Viņš vairs nebilst ne vārda, tikai man priekšā noliek alus glāzi un nosauc summu. Patrika seja ir pilnībā mainījusies — draudzīgo grimmasi ir nomainījušas dusmas un aizkaitinājums.
Sāku meklēt maku, lai no tā izvilktu banknoti, ko iesviest viņam ģīmī, tomēr to nekur nevaru atrast. Vēlreiz pārbaudu džinsu kabatu un jaku, tomēr maka nav.
Sajūtos kā pēdējais muļķis, cerot, ka to neievēros arī bārmenis. Viņš tikai jautājoši paceļ uzacis un velta man gandrīz nemanāmu smīniņu.
-Es tomēr nedzeršu. - Nomurminu, pieceldamies kājās.
-Par to vienalga ir jāsamaksā. - Patriks mani aptur ar balsi vien. Tā ir nosvērta un rupja.
-Man nav līdzi maka. - Nolemju atzīties, lai cik muļķīgi justos. Tas nu vismaz ir izdarīts.
-Labi. Es tev neprasīšu naudu, ja vien pastāstīsi, kāpēc meklē Loriju. - Bārmenis velta man neizteiksmīgu skatienu. Saminstinos, nezinot, vai šis bartelis novedīs pie kaut kā laba. Kāda gan viņam daļa gar mani un manu privāto dzīvi?!
Kādu mirkli šaubos, taču tad nolemju, ka man vairs nav, ko zaudēt. Apsēžos neērtajā ādas krēslā un ieņemu iepriekšējo pozu. Patriks pieliecas man nedaudz tuvāk un viņa vārdi ir tik tikko tverami.
-Ko tu vēlies zināt par manu draudzeni? - Viņš čukst. Vēderā briest milzīgs kamols, kas aizsit elpu. Noklepojos, meklēdams pēc balss. Es jau otro reizi sajūtos kā tāds nokaunējies skolnieks, kurš atsūtīts uz direktora kabinetu, lai paskaidrotu sastrādātos nedarbus.
-Viņa ir mana māsīca. - Tas ir pirmais, kas ienāk prātā, bet atbilde ir gaužām muļķīga. Pat vistai būtu par to jāsmejas. Cieši lūkojos viņa acīs, gūdams pārliecību par saviem vārdiem, - Mēs neesam tikušies veselu mūžību. - Piebilstu, vēlēdamies panākt lielāku ticamības efektu.
-Ak, tā. - Puisis tikai novelk un paņem kādu stikla glāzi, ko cītīgi sāk slaucīt. Viņš sarauc pieri un kādu brīsniņu nelūkojas uz mani.
-Vai tu varētu viņai pateikt, ka biju atnācis? Mums ir palikušas šādas tādas nenoskaidrotas lietas. - Saku, bet tā gan tā ir taisnība.
-Protams, brālēn. - Patriks uzsver pēdējo vārdu. Viņš atkal zobojas, - Savādi, ka es viņu pazīstu tik ilgi, bet par tevi viņa nav ierunājusies ne reiz. - Viņš saka, vērodams manu reakciju.
-Tā jau iet ar tiem radiniekiem, kurus nesatiec ikdienā. -Atmetu, - Kad viņa būs darbā? - Tas ir vienīgais, ko vēlos zināt.
-Sestdien, brālēn, bet šaubos, ka viņai būs laika, ko veltīt tev. - Viņš asi atbild, bet smīkņājošais smaids joprojām gulstas viņa sejā.
Sakožu zobus, ignorēdams viņa uzvedību un pieceļos kājās.
-Paldies. Visu labu. - Uzsaucu, atkāpdamies, viņš neko neatbild, tikai savāc manu neaizskarto dzērienu un izlej to izlietnē, uzgriezdams man muguru. Esmu pārliecināts, ka Lorija ar viņu satiekas. Viņš ir tāds tips, kas varētu viņai patikt. Pilnīgs pretmets man...
Viņš noteikti ir labs patēvs manai Sofijai.
Doma ir tik sāpīga, ka man gribas atgriezties uz nosist viņu, tomēr es to nedaru. Tā es sāpinātu gan Loriju, gan mūsu meitu.
Klusām aizveru kluba durvis un dodos atpakaļ mājās, nejuzdamies laimīgs vai pacilāts. Man nevajadzēta vispār šurp nākt.
^&*
Daniels
Esmu ieradies kādā nelielā pilsētiņā, tomēr te ir jauki. Savādi redzēt tik daudz cilvēku uz ielām pat vēlā nakts stundā. Izplešu rokas kā putn spārnus un ar pilnu krūti ieelpoju Latvijas gaisu.
Satveru savu koferi un dodos uz izeju, nezinādams, ko darīt tālāk. Man nav ne jausmas, ko es varēt te pasākt, tomēr mājās es arī nevēlos atgriezties. Tur man nāktos stāties pretī vecākiem un allaž atcerēties Kamillu.
Ticu, ka šeit būs daudz vieglāk ļauties nākotnei. Pasmaidu un palūkojos visapkārt, it kā būtu sajucis prātā.
Tad es nolemju rezervēt istabu kādā viesnīcā, jo tā būtu visprātīgāk.
Kad esmu nometis smago koferi uz grīdas kādu brīdi pārlūkoju nelielo, bet mājīgo istabiņu, tomēr saprotu, ka nevēlos te palikt viens.
Izeju ārā un dodos man nezināmā virzienā, kad ceļā gadās kāda gados jauna sieviete, kura sēž uz bankrotējoša veikala trepēm un smēķē, cieši lūkodamās zemē.
-Labvakar! - Sveicienu viņu, un meitene uzreiz paceļ skatienu. Viņa neizskatās raudājusi, tomēr grimms ir nedaudz izsmērējies.
-Kas tu tāds? - Viņa mazliet nikni uzrūc un nodzēsto izsmēķi aizmet prom.
-Tev nevajadzētu skumt. - Ignorēju viņas jautājumu. Spriežot pēc tā, kas viņai mugurā, var secināt, ka viņu ir pametis draugs, - Pasaulē vēl ir daudz vīriešu. - Nesaprotu, kāpēc kaut ko tādu saku.
-Un tu būtu viens no tiem? - Meitene nicīgi ierunājas, cītīgi nopētot mani.
-Diez vai. - Atbildu, pamīņādamies no vienas kājas uz otru. Mums paiet garām bariņš jauniešu, kas priecīgi čalo, izbaudot pēdējās siltās vasaras dienas, - Tu gaidīji, kad tevi kāds bildinās, vai ne? - Gribu iekost sev mēlē.
-Paklausies, kretīn. Domā, ko runā! Man tev nav nekas jāpaskaidro. - Viņa pielec kājās un aiztraucas man garām, uzgrūzdamās virsū ar plecu. Gaisā novirmo vaniļas un aplesīnu sajaukums. Promejot, meitene parāda vidējo pirkstu un nozūd aiz stūra.
Te nu gan ir nedraudzīgi cilvēki.
Paraustu plecus un dodos tālāk, lai gan vislaik atskatos uz to pusi, kur viņa aiztraucās.
Es jūtu, ka drīz vien mūsu ceļi atkal krustosies.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tuksums-5/802519
