Dari man, lūdzu, komentāros zināmu, vai tev patīk šis stāsts!
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tuksums-2/802155
-------------------
Melisa
Stundas jau sen ir beigušās, bet es joprojām atrodos savā mazajā, drošajā pasaulītē, ko dēvēju par klasi. Kaut kur tālumā saklausu vāju soļu dipoņu pret gaiteņa grīdu un bērnu smieklus, kas laimīgi traucas ārā no skolas. Arī man tā bija bērnībā, kad nevarēju vien sagaidīt zvana šķindoņu, kas liecināja, ka esmu brīva un varu traukties, kur vien gribu. Tagad es vēlos kaut spētu šeit palikt mūžīgi un nekad vairs nepamest šo telpu.
Palūkojos uz klases rotājumiem, kurus darinājuši mani mazie otrklasnieki un pasmaidu. Jau tagad zinu, ka mani pārņems skumjas, kad viņi uzsāks mācības pamatskolā un vairs nebūs manā pārraudzībā. Šie ir mani pirmie audzēkņi, un es viņus visus neizsakāmi mīlu, it kā tie būtu manis pašas bērni...
Sirdī ielaužas skaudra sāpe, kuru es uzreiz aizgaiņāju, pievēršoties burtnīcu kaudzei, kura gaida, kad starp teikumiem ielauzīsies sarkanā krāsa.
Kādu brīdi man izdodas koncentrēt uzmanību tikai uz diktātu, bet tas ir apnīkstoši, jo visu laiku nākas lasīt vienu un to pašu. Pēc desmitās burnīcas man šķiet, ka sajukšu prātā, tāpēc nolieku pildspalvu un pievēršos datoram, lai elektroniskajā sistēmā savadītu pāris esošās atzīmes... lai gan tomēr nē. Nevēlos kādai ģimenei sabojāt brīvdienas.
Kad esmu pārlūkojusi visu klasi, mans skatiens atduras pret rokām. Uz kreisās rokas zeltneša mirdz neliels, bet ārkārtīgi skaists gredzentiņš. Tā dimants atspīd pret spožo saules gaismu un nedaudz apžilbina mani.
Skaidri atceros to dienu un mirkli, kad Alekss nokrita uz ceļa, priekšā izstiepdams plaukstu ar samta kastīti sirds formā. Tajā brīdī es biju pati laimīgākā uz pasaules, bet daudz kas ir mainījies. Es esmu mainījusies.
Lēnām noslidinu bižutērijas izstrādājumu nost no pirksta un turpinu to uzlūkot. Tā iekšpusē smalkā, kaligrāfiskā rokrakstā ir iegravēts mans un Aleksa sākumburts, kurus savieno bezgalības zīme. Cenšos pasmaidīt, tomēr man nekas nesanāk
.
Tad es iemetu gredzenu somā. Kāda gan es esmu muļķe, atsakoties no dzīves kopā ar cilvēku, kurš beidzot mani mīl no sirds, neraugoties uz netīro pagātni, kas kā rēgs seko man ik uz soļa. Alekss tiešām ir lielisks cilvēks, tikai man šķiet, ka savā ziņā neesmu viņu pelnījusi.
Izlemju, ka tomēr došos uz vakariņām.
#
Restorāns, uz kuru esmu uzaicināta, ir brīnišķīgs. Lai gan līdz Ziemassvētkiem vēl tālu, gaismiņas vijas gan gar sienām, gan graciozi nokarājas no griestiem un vijas cauri ziedu kompozīcijām, kas novietotas uz galdiem, kuri pārklāti mežģīņotiem galdautiem. Alekss sēž man pretī un mirdzošām acīm lūkojas uz mani, kamēr es cenšos norīt smago emociju kunkuli, kurš ik brīdi arvien vairāk cenšas izlauzties uz āru.
Starp mums ir svečturis sudraba krāsā, kuru daiļo baltas sveces. Par godu šim vakaram esmu uzvilkusi savu labāko krēmkrāsas kleitu un parūpējusies par atbilstošu vakara grimmu. Alekss ir ietērpies tumši pelēkā uzvalkā. Man šodien viņam ir jāpasaka savs lēmums, bet jo ilgāk mēs tā sēžam un mēmi lūkojamies viens otram acīs, jo vairāk mana pārliecība izplēn. Paliek tikai mēms, neaizpildāms tukšums.
Iekožu lūpā un paņemu ēdienkarti, lai gan apetītes man nav. Tēloju, ka nopietni pārlasu piedāvājumi, nespēdama izlemt starp laša steiku vai teļa stilbu rozmarīna mērcē. Tie allaž ir bijuši divi mani mīļākie ēdieni, bet šobrīd es nevēlos nevienu no tiem.
-Es te tā padomāju.. - Alekss iesāk, bet es cenšos viņā neklausīties. Kamols kuņģī sažņaudzas vēl ciešāk, - Mēs varētu precēties decembrī. - Līgavainis paziņo, - Esmu jau visu saplānojis. Tu varēsi izvēlēties kāzu kleitu, bet par pārējo gādāšu es. - Viņš informē, nemaz neredzēdams manu satriekto sejas izteiksmi.
Vīrietis turpina mirdzošām acīm stāstīt par visu, ko ieplānojis, padarot to dienu neaizmirstamu. Viņš sola, ka tā būšot mana laimīgākā, kamēr es plātu muti kā zivs, nespēdama pār lūpām pārdabūt nevienu pašu vārdiņu.
-Melisa, kur ir tavs gredzens? - Vīrietis pēkšņi maina sarunas tēmu. Viņš sarauc uzacis un uzlūko te manu seju, te pirkstu. Dziļi ievelku un nolieku ēdienkarti malā. Šķiet, ka tūlīt paģībšu vai atvērsies zeme, un es pazūdīšu ar visu krēslu.
-Alekss. - Tas ir vienīgais, ko izdvešu un saņemu viņa siltās plaukstas savējās. Fonā skan pieklusināta klasiskā mūzika. Situācija atgādina kādu romantisku ainu no filmas, tomēr jāatzīst, ka beigas būs traģiskas.
Nespēju parunāt, tāpēc vienkārši somā atrodu nelielo gredzentiņu un iespiežu to nu jau bijušā līgavaiņa plaukstā. Viņa vietā sakļauju pirkstus kopā, izveidojot tādu kā kulaku.
-Piedod, lūdzu.. - Tas ir viss, kas nāv pār manām lūpām pirms es pielecu kājās, paķeru savu somiņu un pametu grezno vietu, atpakaļ neskatīdamās.
+
Olivers
Manu prātu neliek mierā doma par to sievieti, kas gozējās pie dienesta ieejas durvīm. Viņa tik ļoti līdzinājās Lorijai, tomēr tā taču nevar būt viņa. Šitai matie sniedzās tikai līdz zodam un tie bija melnā krāsā, bet Lorija ir blondīne ar gariem matiem.
Un tomēr... smadzenes atsakās pieņemt faktu, ka tā nebija viņa. Nevar taču būt, ka liktenis par mani ņirgātos tādā mērā. Pirmais vakars Rīgā pēc tik ilga laika, ko pavadīju svešumā un jau pirmajā klubā satieku savu pagātni.
Papurinu galvu, atcerēdamies visu, kas ar mums notika. Tā bija traģēdija – iemīlēties abās māsās, bet beigās neizvēlēties nevienu no tām. Tagad man ir Adriana, kas ir pilnīgs pretstats viņām, tomēr es neesmu laimīgs.
-Es neesmu laimīgs. - Izrunāju skaļi šos vārdus, mutē sajūtot vērmeļu rūgtumu. Vai tāda būs mana turpmākā dzīve? Vai man nāksies to pavadīt ar cilvēku, pret kuru es nejūtu itin neko?
Adrija nedaudz sagrozās gultā un tā žēlabi iečīkstas.
Atmiņā ataust tā reize, kad viņu ieraudzīju. Viņa dzīvoja nelielā provinciālā pilsētiņā turpat kur es. Mūsu mājas pat bija blakus. Meitene katru dienu veica vairāku kilometru garu ceļu līdz lielpilsētai, kur strādāja par šampinjonu lasītāju, kamēr es sevi nodarbināju celtniecībā.
Tobrīd viņa bija vienīgā latviete visā pilsētiņā un tā mēs reiz satikāmies vietējā krodziņā. Man tiešām viņa patika, bet kā draugs. Mums bija par ko runāt, ko apspriest, jo mēs ideāli sapratāmies. Varbūt tas bija izteikto ilgu pēc mājām dēļ, bet varbūt man vienkārši vajadzēja kādu citu, lai aizmirstu Loriju.
Kādu vakaru mēs abi par daudz iedzērām, es viņu noskūpstīju. Pēc tam sekoja karsta nakts manā dzīvoklītī, bet nākamajā rītā to visu aptverot, bija jau par vēlu. Adrijai šķita, ka viss mūsu starpā ir pa īstam, lai gan es to uztvēru kā vienkāršu izklaidi, tomēr meitenei tā arī nespēju paskaidrot, jo viņas acis burtiski mirdzēja un vaigi aiz prieka kaisa.
Es negribēju sāpināt vēl kādu. Bet beigu beigās vienīgais, kam nodarīju pāri, esmu es pats.
Nometu no auguma segu. Sīkas sviedru lāsītes ir noklājušas manu pieri, tāpēc pieceļos kājās un dodos uz vannas istabu, lai no tām atbrīvotos.
Mati ir saslējušies gaisā uz visām pusēm, bet acābolus klāj asinsvadu tīklojums. Esmu neskuvies un neizgulējies, tomēr man ir jānoskaidro kaut kas, kas neliek mieru jau pāris dienas.
Cik vien klusu spēdams, uzvelku drēbes un pametu guļamistabu. Es nezinu, kā es viņai paskaidrošu savu prombūtni, tomēr ceru, ka man nenāksies to darīt.
Klusām, kā nemanām ēna, izlavos no mitekļa, saplūstot ar ļaužu masām, kas neraugoties uz darba dienas vakaru, nolēmuši vakaru pavadīt alkohola reibumā.
Taisnā ceļā dodos uz to pašu naktsklubu, cerot, ka spēšu apmierināt savu ziņkārību, lai gan sirdsapziņa čukst, ka tā nav laba doma.
Un es pats to apzinos, tikai nespēju pretoties notiekošajam.
