http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tuksums-4/802278
Melisa
Atslēdzu dzīvokļa un durvis un ievelku plaušās saraustītu gaisu. Nāsīs iecērtas pēc koksriektiem smaržojoša vīraka aromāts, tomēr mājoklī valda kapu klusums. Pavisam nedzirdami speru soļus tālāk, aizturēdama elpu. Nonākot līdz nevainojami iekārtotajai dzīvojamai istabai, es pa īstam saprotu, ka Aleksa nemaz nav mājās. Mani pārņem tāda sajūta, it kā vesela tonna akmeņu būtu novēlusies no pleciem. Atļaujos apsēsties uz balta ādas dīvāna pašas maliņas un kādu brīdi neticīgi raudzīties uz pretējās sienas pusi, pret kuru novietota sekcija.
Aiz stikliem ir dažādas mūsu kopbildes. Tajās visās esam cieši apskāvuši viens otru un smaidīdami raugāmies kameras objektīvā. Aizturu asaras, kas draud izlauzties uz āru un noduru galvu, palūkodamās uz savām drebošajām rokām.
-Ko gan tu esi izdarījusi, muļķe tāda. - Saku sev, nepaceldama skatienu. Man bail, ka tad es nekad nespēšu pamest šo vietu, bet man tas ir jādara.
Lēnām pieceļos kājās un dodos uz mūsu guļamistabu, lai savāktu visas savas mantas. Es nevēlos, lai kaut kas paliktu, jo tas būtu atgādinājums Aleksam. Esmu jau tā viņu pietiekami sāpinājusi.
Iekožos lūpā un paeju garām kārtējai bildei, kas stāv pie gultas. Tur jau es esmu saderināta un lepni izslējusi pirkstu, uz kura mirdz gredzens. Alekss skūpsta manu roku un šķelmīgi smaida.
Ar viņu nebija tā, kā ar Robertu. Es tiešām vēlējos, lai mūsu likteņi savītos vienā un izveidotu kaut ko unikālu. Es biju gatava viņu mīlēt līdz mūža beigām un vēl, bet es nezinu... Es nespēju, zinot, cik netīra ir bijusi mana pagātne. Esmu nodarījusi pāri gandrīz visiem tuvajiem cilvēkiem un neesmu pelnījusi tādu dzīvi, kāda man ir tagad. Tā es sevi sodu, un ceru, ka Alekss to sapratīs, jo es viņu joprojām mīlu bez gala.
Aši koferī sametu savas drēbes un citus sīkumiņus, pārliecinoties, ka istaba paliek uz pusi tukšāka. Vēderā sažņaudzas kamols, tomēr man kaut kā izdodas to iznīcināt. Kad esmu pārliecināta, ka nekā vairs nav palicis, vēlreiz apstājos viesistabas vidū un neticīgi uzlūkoju katru centimetru.
Mēs to iekārtojām kopā. Gan izvēlējāmies neitrāli baltās tapetes, gan tumšu ozolkoka sekciju un pat nelielo stikla galdiņu, kas novietots pie ādas dīvāna. Pirmajā vakarā, kad beidzot šī istaba bija pabeigta, mēs atkorķējām šampanieša pudeli, nosēdāmies uz apsildāmās grīdas un baudījām viens otra klātbūtni un to burvīgo sajūtu, ka mums beidzot ir pašiem sava mājvieta. Tajā vakarā Alekss mani bildināja... un es nedomājot piekritu.
Atceros viņa skūpstu, kurš garšoja pēc salda šampanieša un vīnogām. Tā bija mana laimīgākā diena visā mūžā, jo neviens nekad agrāk nebija pret mani tā izturējies. Tik mīļi un saudzīgi, dāvājot svarīgāko, kas cilvēkam var būt – savu sirdi.
Aizgriežos no istabas, saprotot, ka jo ilgāk te atradīšos, jo depresīvāk tas būs. Satveru rokās kofera rokturi un lēniem soļiem dodos uz durvju pusi, ļaujot prātam mani pārpludināt ar visiem tiem skaistajiem mirkļiem, kas te notikuši. Satveru vēso metāla rokturi un palūkojos uz sevi milzīgajā spogulī. Es izskatos nožēlojami un tā arī jūtos.
Klusām aizveru smagās durvis, bet atslēdziņu iemetu pastkastītē. Man tā nekad vairs nebūs vajadzīga. Pēkšņi manas kājas sāk mani nest aizvien ātrāk un ātrāk uz priekšu un vienā mirklī no piektā stāva esmu jau pirmajā un sejā iecērtas vēsais gaiss.
Man ir tikai viena vieta, kur doties. Izsaucu taksometru, bet kamēr tas brauc, apsēžos uz nelielā soliņa, kas atrodas pie trepjutelpas un izvelku no somas cigareti.
Izpūšu dūmus, skatoties, kā tie virpuļodami paceļas pret zvaigžņotajām debesīm un lēnām izplēn, pazūdod skatienam. Atceros, ka agrāk mēdzām ar Oliveru doties nakts pastaigās, apgulties kādā parkā un lūkoties debesīs līdz pat saullēktam. Viņš vienmēr klāstīja, ka prot saskatīt zvaigžņājus un redzēt krītošas zvaigznes. Arī es tās redzēju un ievēlējos vēlēšanos.
Papurinu galvu, cenzdamās aizgaiņāt to sasodīto pagātni, tomēr man tas neizdodas. Es atceros Loriju un viņas sejas izteiksmi, kurā bija naids, dusmas un riebums. Viņa ilgi lūkojās uz mani, bet tad aizcirta durvis, un es zināju – viņa man nekad nepiedos, tāpēc arī nemēģināju vairs sazināties ar māsu. Es būtu sabrukusi pavisam, ja ne Alekss. Viņš bija mans glābējs, tomēr tagad pat uzspļauju viņam.
Mani izbiedē taksometra signāltaure. Salēcos, bet ātri vien atjēdzos un atkal satveru savu smago bagāžu, lai pēc iespējas ātrāk pamestu šo vietu un turpinātu savu eksistenci citur. Nosaucu šoferim adresi, neņemot vērā viņa izbrīnīto sejas izteiksmi.
Tad atlaižos mīkstajos sēdekļos un beidz ļauju sev atslābināties.
+ + +
Lorija
Esmu laimīga, ka atkal ir mana maiņa. Skatos, kā klubā sarodas cilvēki, lai kārtējo reizi bezjēdzīgi notriektu savu naudu, tomēr tā jau nav mana daļa. Patriks man uzsmaida un zem letes paceļ gaisā rādītājpirkstu, kad mums tuvojas iereibis jaunietis. Viņš knapi uzraušas uz beņķa un atspiežas pret leti.
Paceļu gaisā zeltnesi un parādu pāriniekam mēli, zinot, ka man būs taisnība.
-Divus pa 100 gramiem. - Viņš nošļupst, ļaujot pleciem sagumt pavisam. Jūtos priecīga, ka esmu uzminējusi pareizi viņa vēlmi.
Patriks tikai nošūpo galvu un uzmet jaunietiem bažīgu skatienu. Tomēr mēs neesam viņa vecāki, mums nav teikšanas par to, kādā veidā viņš nolemj aizmirsties.
Sagādāju vēlamo un noskatos, kā viņš visu izdzer vienā rāvienā. Pat nenovaikstoties..
Turpmākais vakars aizrit neierasti klusi, tomēr Patriks šķiet par kaut ko noraizējies.
-Kas tev šodien lēcies? - Pajautāju draugam, bet viņš tikai atmet ar roku, apgalvajot, ka esot vienkārši piekusis.
Mēs atkal ļoti ilgi nesarunājamies. Es ļauju viņam būt ar sevi, neuzspiežot savu klātbūtni. Dažubrīd pat viņš apzināti izvairās no manis vai nepaceļ skatienu, kad kaut ko jautāju. Ko gan es esmu nodarījusi?
Vakara izskaņā, kad pēdējie cilvēki pamet izklaides vietu un Patriks aizslēdz durvis, viņš beidzot uzlūko mani.
-Derētu kaut ko iedzert, ne? - Draugs piedāvā, un es piekrītu. Man jānoskaidro, kas viņam lēcies.
Viņš uzjauc martini kokteiļus, vienu pasniegdams man.
-Varbūt tagad pateiksi, kas tev lēcies? - Vēlreiz pajautāju, nobaudīdama gardo dzērienu.
-Tev ir kāds ar ko tu satiecies? - Patrika jautājums mani izsit no sliedēm. It kā es būtu dabūjusi pa krūškurvi ar kaut ko smagu.
-Ko, lūdzu? - Pārjautāju.
-Nu... vai tev tagad ir puisis? Varbūt kāds, ko tu mīlēji pagātnē.. - Viņš pamato.
-Protams, ne. Arī pagātnē neesmu nevienu mīlējusi patiesi no sirds. - Man nepatīk melot, bet dažreiz tā ir vieglāk.
-Labi. - Viņš domīgi lūkojas savā glāzē, bet tad pienāk man pāris soļus tuvāk.
Mūs šķir tikai kādi divi soļi. Jūtos tā, itkā atrastos uz skatuves, kur pār manu galvu krīt spodra gaisma, bet visa pārējā telpa ietīta tādā kā dūmakainā miglā.
-Lorij, es nezinu, kā tev to pateikt.. - Patrika lūpas atrodas gandrīz pie manas sejas. Sajūta viņa elpu, kura smaržo pēc alkohola un kā apburta lūkojos uz viņa lūpām.
Tad es ilgāk nedomāju, jo, ja ne tagad, tad nekad vairs.
Pieliecos tuvāk, pārvarot attālumu un ļauju, lai skūpsts mūs beidzot aizdedzina. Tas ir neticami maigs, bet kaislīgs. Pa roku galam noliekam glāzes un ļaujamies dzirkstelei uzliesmot līdz ugunsgrēkam.
Patriks satver manu augumu un piespiež sev cieši klāt, ļaudams aizmirst pilnīgi visu. Pat to, ka eksistēju.
Viņa lūpas no mutes pārlec uz kaklu, atstājot liesmojošu pēdu nospiedumu. Tā jutusies nebiju sen. Aizveru acis un pār lūpām izlaužas kluss vaids.
Es viņu gribu tepat. Viņš it kā nolasa manas domas un satver mani aiz kājām, nesdams uz atpūtas telpu. Mēs nerunājam, tikai skūpstamies.
Saudzīgi iekrītu dīvānā un atpogāju blūzi, redzot, ka Patriks to pašu dara ar savām biksēm.
Iekožos lūpā nepacietīgi gaidīdama to, kam bija jānotiek jau sen.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tuksums-6/802591
