Tev šķiet, ka mani pazīsti (75)5

Nepatīkams pārsteigums.

Es par šo cilvēku nezināju neko daudz. Vienīgais, ko zināju, ar ko man pietika, bija tas, ka viņš tonakt bija bijis blakus Kristiānam. Mans draugs bija mērojis tālu ceļu, lai izpalīdzētu draugam un nepadomātu par sevi. Viņš pārguris brauca ārpus pilsētas, tikai lai draugam nekas nebūtu kaiš, un tagad tas kretīns stāvēja manā acu priekšā.

Piebilst to, ka man prātā ienāca aptuveni seši miljoni dažādu ideju kā viņu nogalināt. Es jau cēlos kājās, lai mestos viņam virsū, bet Oskara un Artūra rokas apvijās ap manām, neļaujot man neko izdarīt. Dairis izskatījās pārlaimīgs, it kā nezinātu, ka te notiek viņa brālēna bēres. Man pietika ar vienu skatienu, vienu jautājumu un saspīlējumu gaisā, ko jutu, lai saprastu, ka šī cilvēka dēļ Kristiāna vairs nav un nekad nebūs.

Viņa dēļ mans bērns paliks bez tēva.- Laidiet mani, nolādēts?

-Kas šamai iekodis?- Dairis atkal bija iereibis, un šķiet nemaz neapjauta notikušā nopietnību. Izskatījās, ka viņam tie ir vieni vienīgi joki,- Beidzat skābt. Līķus neatgriezt!

Jutu, ka Oskars atlaiž savu tvērienu,- Manuprāt, mazliet pakauties viņa var,- Kristiāna brālis teica un es kā saniknots suns metos virsū Dainim, ieķeroties ar nagiem viņa sejā, un nogrūdu vīrieti zemē. Situ viņam cik spēju, un pie reizes centos valdīt asaras, kas ritēja pāri maniem vaigiem. Paņēmu no galda lampu un triecu viņam to pret galvaskausu. Dairis atslēdzās no sitiena un es tiku novilkta nost. Man nesāpēja sitieni, un man nebija žēl, ka es biju Dairim uzbrukusi. Bet viņa vārdi bija sāpīgāki. Es labprātāk tiktu piekauta, nekā to dzirdētu un sajustu vēlreiz. Tie vārdi iegrieza dvēselē.

Oskars mani izvilka ārā un nosēdināja uz šūpuļkrēsla, ko nebiju iepriekš pamanījusi. Puisis uzsedza man segu un apsēdās blakus uz taburetes.- Es tevi atlaidu viena iemesla dēļ. Un tas nebija tāpēc, ka gribēju redzēt, kā tu tam kroplim izdauzi ģīmi,- puisis pasmējās, cenšoties uzlabot omu. Zem segas apliku rokas ap vēderu un koncentrējos uz to, lai kaut ko sajustu.

Tas bija smieklīgi. Linda taču bija mazs bērns. Ko viņa varēja zināt?

-Katrīna?- Oskars mani mazliet papurināja, atsaucot atpakaļ realitātē,- Es vēlējos ar tevi parunāt. Es gribu, lai tu zini, ka zinu, kam tu ej cauri.-

-Kā tas ir iespējams?- es neticīgi vaicāju,- Vai tad jau iepriekš esi zaudējis brāļus?

-Nē, ne jau tā. Vaina ir tur, ka es zinu, kā ir zaudēt, savu labāko draugu, mīļoto un gandrīz miesīgu brāli vai māsu,- Oskara balss aizlūza,- Lindas mamma aizgāja mūžībā, dzemdējot mūsu meitu. Tāpēc es zinu, kā tu jūties. Es gribu, lai tu zini, ka vari man uzticēties..

Es skatījos vīrieša zilajās acīs, pamanīdama, cik tās bija skumjas. Protams, ja dzīvē jāzaudē tik daudz mīļo cilvēku, turklāt paša brālis... es apskāvu Oskaru un sāku nevaldāmi raudāt.

-Oskar, man viņa tik ļoti sasodīti pietrūkst,- es raudāju puisim uz pleca,- Es gribētu, lai viņš mani vēlreiz apskauj. Vēl tikai vienu niecīgu reizīti, tikai vienu un viss. Es gribētu atvadīties, bet es nevaru...-

-Kuš, kuš,- Oskars mierināja, aijādams mani savās rokās,- Viss būs labi.

-Nebūs gan,- es liedzos,- Jo tava meita pateica kaut ko, kas mani neliek mierā..

-Ko tad viņa pateica?- Oskars samulsa.

-Viņa teica to, ka manī augot mazulis,- es sacīju un saņēmu vīrieša roku, ko uzliku sev uz vēl plakanā vēdera,- Vienkārši uzliekot plaukstu.

-Evita juta, ka viņa bija stāvoklī,- puisis teica, un es jutu siltumu no viņa plaukstas,- Un ko jūti tu?

-Es nezinu,- godīgi atteicu,- Es negribu iznīcināt pēdējo, kas no viņa palicis, bet nezinu, vai spēšu ar to sadzīvot. Un ja nu tā nemaz nav? Tas mani padara traku?

-Keridī,- Oskars tēvišķi mani uzrunāja,- Tev tagad ir ģimene. Lielāka aizsardzība kā jebkad. Tu esi mūsu ģimene, tāpat kā iespējamais bērniņš, ko mans brālis pēc sevis atstājis.-

-Paldies, ka tu tā domā,- sirsnīgi atteicu. Oskars samiedza acis, it kā kaut ko prātodams. Tad viņš satvēra mani aiz rokas un uzrāva kājās,- Kurp mēs ejam?- es jautāju, kad vīrietis mani vilka uz priekšu.

-Brauksim noskaidrot, vai tu esi gaidībās, vai nē,- Oskars lietišķi teica, un iekāpa melnā audi, atverot man durvis. apsēdos viņam blakus un aizsprādzēju drošības siksnu. Oskars pievērsās ceļam un es pagriezu galvu pret logu. Domās es runāju ar Kristiānu.

“Tu pat nevari iedomāties, kā man tevis pietrūkst. Ir pagājušas tikai divas dienas, bet man jau šķiet, ka tu vairs neesi te. Piedod man par to, ka nespēju tevi nosargāt. Piedod, ka liku tev raizēties. Es ceru, ka tu mani dzirdi. Es zinu, ka ir dumji, bet joprojām ceru, ka tu atgriezīsies mājās. Mums, iespējams, būs bērniņš, Kristiān. Es gribu... es gribētu, kaut tu būtu te...”

-Laiks noskaidrot, kas notiek,- Oskars piemiedza man ar aci un izkāpa no mašīnas. Izdarīju to pašu un aizvēru durvis aiz sevis. Mans skatiens aizklīda līdz gara auguma stāvam, kam mugurā bija ādas jaka un galvā bija ķivere. Viņš nokāpa no melna motocikla un uzlūkoja mani. Pat cauri aizsargstiklam es jutu, ka viņš ieskatās man acīs.

Tas nevar būt.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tev-skiet-ka-mani-pazisti-BEIGAS/704641