Tev šķiet, ka mani pazīsti (74)30

Jādzīvo tālāk.

Mazās Lindas vārdi ne uz mirkli neatstāja manu apziņu. Kā gan mazs bērns, kurš mani redz pirmo reizi mūžā, var ko tādu pateikt? Turklāt mēs taču izsargājāmies. Un tomēr, ja nu Dievs ir devis laimi man saglabāt daļu Kristiāna sevī un uz mūžu? Ja nu tā ir zīme?

-Es zinu, ka tev ir grūti,- Elīza teica, kad devāmies uz mašīnu, lai brauktu mājās. Biju iedzērusi maķenīt par daudz, un baidījos lūgt kādam citam no klātesošajiem sēsties pie stūres. Kopš sapratu, ka nevaru lāgā paiet, nožēloju dzeršanu. Bet man bija vajadzīgs mierinājums.- Bet iebrauksim makdonaldā, apēdīsi kaut vai nieciņu. Kristiāns negribētu, ka...

Reakcija bija momentāna,- Beidz! Man ir apnicis, ka visu laiku tiek kladzināts, ko Kristiāns negribētu! Es viņu pazinu labāk par visiem, un zinu, ko viņš negribētu, man ir apnicis tajā visā klausīties. Man vienalga, ko jūs domājat. Viņš ir miris!

-Bet tu neesi,- Elīza mīļi sacīja,- Tu esi dzīva. Tev ir ģimene..

-Bet tuvākais cilvēks, kas man ir, nekad neatgriezīsies,- es gandrīz kliedzu.- būtu miljons reižu labāk, ja es būtu mirusi un viņš paliktu. Tu nebiji tajā telpā, tu nezini, kā ir būt tur, kur viņam ir tik daudz draugu, kuru dzīvēs viņš bijis. Tu to nesaproti, jo tev viss allažiņ ir padots uz sudraba paplātes – to sakot, es sabruku uz zemes. Asaras, ko centos slēpt alkoholā, un, skatoties zemē, uzpeldēja ar joni, izraujot manās krūtīs vēl vienu caurumu, ko neaizstās neviens un nekas.- Kāda tad jēga būt dzīvam, ja cilvēks, kas ir kā tavs spogulis, vairs nav?

Elīza apsēdās man blakus un gribēja mani apskaut, bet es izrāvos no viņas tvēriena. Apliku rokas ap ceļiem un paslēpu galvu klēpī.- Es gribu būt viena. Liec mani mierā.

-Māšuk, tu esi dzērusi, viena, un noskumusi, es tevi nepametīšu!-

-Es gribu viņu,- asarām acīs uzlūkoju māsu,- Es gribu Kristiānu atpakaļ. Es gribu, lai viņš mani vēlreiz samīļo un pasaka, ka būs viss labi... lūdzu...-

-Kate, Keridī...- māsa žēlabaini lūkojās manī,- Tu zini, ka es nespēju, es gribētu...

-Neviens to nevar,- es nomurmināju pie sevis, cenšoties tvert pēc gaisa. Šķita, ka manas krūtis dauza bokseris un man kļuva nelāgi,- Es, iespējams, gaidu viņa bērnu.

-Ko tu teici?!- māsa bija šokā,- Kā?

-Un kā tev šķiet?- es skarbi jautāju,- Mēs pārgulējām, un vienu reizi neizsargājāmies... Oskara, Kristiāna brāļa, mazā meitiņa man pienāca klāt, uzlika roku uz vēdera, un pateica, ka es gaidot meitenīti, kurai nepatīk, ka viņu sauc par bēbi...

-Keridī, negribu tevi sarūgtināt, bet tas ir tikai bērns...-

-Protams, ierunājās, svētule,-

-Es saprotu, ka tev sāp, bet es neesmu vainīga pie tā!

-Tu nekad nekur neesi vainīga!

-Zini ko?- Elīza piecēlās kājās,- Paliec arī te viena. Es gribēju būt laba māsa.

-Tavos sapņos. Skrej vien pie saviem bandubērniem.-

-Tu esi tik ļauna,- māsas acīs saskrēja asaras un viņa devās uz mašīnu. vēroju viņu aizejam.

-No tādas dzirdu!- es uzsaucu un piecēlos kājās. Kristiāna mājā vēl dega gaisma, tāpēc nolēmu doties atpakaļ. Tikko iegāju siltajā telpā, patvēru šņabja pudeli un izdzēru pa taisno no tās. Manu vietu neviens nebija aizņēmis, tāpēc apsēdos pie sevis un paķēru čipsu paku no galda, lai uzēstu ko tādu, kas nomāktu šņabja smaržu.

-Tev viss labi?- Oskars jautāja, skumji mani uzlūkodams. Atmāju ar roku un pamanīju Lindiņu saritinājušos guļam sava tēva klēpī. Mazajai bija medus krāsas mati un zilas acis kā tēvam.-Artūr, paņem mazo, es gribu iziet parunāt ar Katrīnu..

-Par ko?- es nesapratu un iedzēru vēl. Jutu, ka man mežģās mēle un es nespēju nofokusēt skatienu,- Ko tu gribi runāt?

Oskars jau taisījās atbildēt, kad telpā ienāca cilvēks ar platu smaidu.- Ko visiem gari ģīmji?- viņš jautāja ar platu smaidu sejā. Viņam neviens neatbildēja, jo visi šokā bija zaudējuši valodu.

-Ko tu te dari?- es izmocīju, un noslaucīju asaras, kas tecēja pāri vaigiem,pievēršot sev apkārtējo skatienus.  Atnācējs tikai smaidīja un vērās manī.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tev-skiet-ka-mani-pazisti-75/704633