Tev šķiet, ka mani pazīsti. BEIGAS.21

Pārsteigumiem pilns rīts.

Es neko neatceros no vakardienas, izņemot to, ka man briesmīgi tagad sāpēja galva. Oskars gulēja uz pufa, saliecies, kā vien varēja, un man atlika tikai uzmest skatienu istabas sienai, lai saprastu, ka esmu Kristiāna istabā. Bildes mani atgrieza realitātē, un es tramīgi izkāpu no gultas, pieiedama pie Oskara. Viegli sapurināju puisi un asarām acīs lūdzos, kaut viss būtu bijis tikai ļauns murgs.

Oskars tramīgi atvēra acis, nebūdams īsti pamodies,- Kas notiek? Kur deg?!

-Lūdzu, saki, ka tas viss bija tikai sapnis, saki, ka tas viss bija tikai sapnis,- es histēriski lūdzos, nokrizdama ceļos viņam blakus,- Saki, ka es to tikai nosapņoju.

-Katrīna, kas tev lēcies?- puisis mīļi jautāja mani apskaujot,- Nomierinies, tu kaitē bērnam.

-Kāds bērns?!-

-Tu esi trešajā grūtniecības nedēļā,- puisis klusi teica,- Vakar tu atslēdzies pie dežūrārsta, un es visu noorganizēju. Tu esi stāvoklī.

-Un Kristiāns?!- viņa vārdi mani nesasniedza. Man vajadzēja atbildi.

-Mazā, viņš neatgriezīsies,- Oskars skumji teica. Mana sirds nošļuka zemāk krūškurvī un tumsā. ar tukšu skatienu es skatījos uz atmiņu pilno sienu. Tas nebija īslaicīgs sapnis, no kura varēju vienkārši pamosties. Tas solīja murgu visa mana mūža garumā. Un nu manam sapnim un stāstam pievienojas vēl kas. Mazs cilvēciņš, kurš būs manī un ar mani visu mūžu, atgādinot par mīļotā cilvēka zaudējumu. Sasodīts, vienīgais cilvēks, kuru es mīlēju, bija prom un nekad neatgriezīsies. Viņš nekad neredzēs savu bērnu un neturēs viņu rokās. Viņš neredzēs, kā mūsu bērns sper pirmos soļus, kā izrunā pirmos vārdus.

Un es vienmēr būšu viena.

-Nāc šurp,- Oskars mani ievilka apskāvienā. Es jutos kā lelle. Mans ķermenis bija te, bet prāts bija tālu, tālu prom. Kristiāna brālis glaudīja man matus un muguru, un mierināja ar vārdiem, kurus es nedzirdēju. Es negribēju to bērnu, bet vienlaikus gribēju. Viņš mūžam būs daļa viņa. Mans bērniņš. Mūsu mazulis. Ja es iepriekš negribēju bērnus, tad šo bērnu es gaidīšu ar atplestām rokām. Pat ja man nāksies būt stiprai. Galu galā, neviens mani tā īsti nepazina. Es pati arī ne. Un nu man nāksies sagrābt spēkus, lai celtos no likteņa raidītiem triecieniem.

Kaut kā es iemigu, un neredzēju nekādus sapņus. Vismaz sākumā nē. Es gribēju nepamosties. Tomēr sapnis kļuva ciešams, kad redzēju Kristiānu. Viņš mani atkal turēja rokās, un mēs sēdējām šūpolēs. Man tik ļoti gribējās uzdot viņam tik daudz jautājumu, bet vismaz šobrīd man pietika ar to, ka mans mīļotais smaida. Pat sapnī. Es jutu, ka viņš mani nepamet.

-Piedod, ka biju muļķis,- mīļais sacīja, uzlikdams roku man uz vēdera,- Es esmu tepat. Kamēr esi tu, esmu es. Un viņš..- Kristiāns sapnī uzlika roku man uz vēdera,- Mazulīt, tev jābūt stiprai vēl dažus gadus. Kad viss beigsies, mēs atkal redzēsimies. Es tevi te gaidīšu. Vienmēr.

-Lūdzu, paņem mani līdzi,- es sapnī raudāju.- Paņem mūs līdzi, un mēs būsim laimīgi.

-Nē,- Kristiāns papurināja galvu,- Es šeit esmu laimīgs. Es redzu tevi un mūsu mazo. Es redzu dzīvi, kas tev ir priekšā. Mazā, tev ir tik daudz kas jāizdara. Kopš pirmās reizes, kad tevi satiku, es redzēju brīnumu, gaismiņu tuneļa galā.- mīļotais sacīja.- Dzīvo manis dēļ. Jo, kamēr dzīvosi tu, dzīvošu es. Es apsolos jūs sargāt. Bet man vajag tikai tavu palīdzību..

-Kā man tev palīdzēt?- šņukstot jautāju.

-Dzīvo par mums visiem,- draugs sapnī mani uzrunāja. Mana apziņa biju viņu saglabājusi visās niansēs.- Tu nomirsi kā veca vecenīte, kad mūsu bērnam jau būs sava ģimene. Un tad tu atgriezīsies pie manis,- viņš ciešāk mani apskāva- Piedod, ka tevi neklausīju. Es nepaspēju tev pat pateikt, ka tevi mīlu, Katrīna.-

-Es arī tevi mīlu,- es atbildēju,- Ja tu mani mīli, tad kāpēc liec man ciest?

-Jo tāda ir dzīve, maziņā. Dzīvē viss ir svara kausos. Laimi atsver ciešanas un otrādi..

-Kristiān.. man tevi vajag. Es bez tevis nevaru.-

-Ieliec mani šeit,- draugs uzlika roku man uz sirds,- Un nelaid prom.

-Kristiān...-

-Man tagad jādodas prom,- puisis skumji noteica,- Bet es atgriezīšos. Es tev palīdzēšu.

-Kristiān..- es saucu, kad mana roka atlaida viņējo.

-AK MANS DIEVS, NĒ!- kāds reāli kliedza un es atvēru acis. Lejā skanēja briesmīga kņada, un es nedomājot metos lejup pa kāpnēm, lai pamanītu cilvēku bariņu, kuri bija apstājušies vannas istabā ap augumu, kas bija asiņains. Daira roka karājās pāri vannas malai un viņam rokā bija papīriņš. Ziņkāres mākta, pagāju visiem garām un izņēmu lapu no rokām un sāku lasīt.

“Kad jūs šo atradīsiet. Manis vairs nebūs, cerams. Vakarnakt es neapjautu, cik viss ir nopietni līdz atžirgu no alkohola. Viņa nav un es pie tā esmu vainīgs. Piedodiet, ka atņēmu jums brāli, draugu un bērna tēvu. Es zinu, ka mana nāve nav nekas, bet es gribu, lai zinat, ka es to nevēlējos. Kristiāns bija man kā brālis līdz pēdējam elpas vilcienam. Ceru, ka šis kaut mazliet remdēs to, ko esmu nodarījis. Lūdzu, piedodiet man. Tiksimies otrā pusē, bračņ.

-Vienmēr jūsu, Dairis.”

Dzirdēju, ka apkārtējie zvana policijai un drīz vien es tualetē paliku viena pati. Ap-sēdos uz vannas malas blakus aukstajam ķermenim un ieliku lapiņu viņa rokā,- Es tev piedodu,- klusi noteicu un izgāju no vannas istabas, izslēgdama gaismu aiz sevis.

-Es pildīšu savu solījumu,- klusi teicu, atspiezdamās pret tualetes durvīm,- Tevis dēļ. Jūsu dēļ. Tu apsolījies mūs nepamest.- es pacēlu skatienu uz augšu,- Un es savu solījumu pildīšu.

 Kamēr tu pildīsi savējo.

Beigas.