Tev šķiet, ka mani pazīsti (54)6

Ar atgriešanos, Katrīna!

Devos atpakaļ uz Ēvalda māju, lai savāktu jebkādus pierādījumus, ka māsa bijusi pie viņa. Virtuvē atradu maisiņu, kurā saliku visas māsas mantas, un tad uz galdiņa pamanīju folija iepakojumu ar tabletēm apaļā formā. Ziņkārīgi nometu maisu zemē, un paņēmu paciņu rokās. Vai tās bija narkotikas?

 Tad lūk, kāpēc viņš nepievērsa uzmanību tam, ka man nebija vēdera. Viņš bija narkotisko vielu reibumā. Kaifa laikā cilvēks taču neapjēdz, ko dara, kas ir, un kas ir viņam blakus. Kā es uzreiz par to neiedomājos? Es nedrīkstēju atstāt šeit neko, jo tas varētu liecināt par manu klātesamību cilvēka pazušanā. Iebāzu paciņu kabatā, izmetu viņa alus pudeli pa atvērto logu, paņēmu maisiņu un gāju ārā. Laukā sniga, un sals koda vaigos. Man sūrstēja ikviena ķermeņa daļiņa, bet mani sildīja doma, ka esmu pilnvērtīgi atgriezusies. Brīvajā rokā nesu maisiņu, bet otru roku pieturēju pie ribām, kas šausmīgi smeldza.

Labi, ka manas mājas nebija tālu. Klusi atvēru durvis un ielavījos mājās, iedama uz savu istabu. Manas rokas bija pārsalušas zilas, un daļu ķermeņa vispār nejutu. Paslēpu maisu zem gultas, izģērbos un palīdu zem segas. Es nevaldāmi drebēju, tāpēc ietinos segā, un skatoties uz logu, centos aizmigt. Bet man prātā malās vairāki miljoni domu par to, kas varētu notikt. Es iespējams nupat biju nogalinājusi cilvēku. Ja to var uzskatīt par cilvēku.. un es biju nodevusi Kristiānu, aizstāvot māsu. Vai tas bija gana labs attaisnojums?

***

Pamodos sešos no rīta, un uzreiz devos uz vannas istabu. Pusmiegā uzmetu skatienu sev spogulī un pamanīju zilumu, kas stiepās pāri manam vaigam. Pieskāros tam, un samiedzu acis. Nemaz nemanīju mirkli, kad viņš bija man trāpījis pa seju. Sitienu bija tik daudz... un man bija bail skatīties, kas ir uz mana ķermeņa. Kā vien pratu, paslēpu zilumu aiz kosmētikas maskas, un izķemmēju matus. Atgriezusies istabā, no skapja paņēmu milzīgu, zaļu džemperi, kas noslēptu manas rokas un vēderu no manāmās zonas, un uzvilku kājās džinsus. Ātri apģērbos, un ieskatījos spogulī. pasmaidīju, redzot, ka atkal esmu savā vecajā imidžā. Vecie džinsi un milzīgs džemperis nebūt nedarīja manu augumu iekārojamu kā kleita. Tas mani paslēpa, un man ar to bija gana.

Sametu somā pirmās grāmatas, kas gadījās pa rokai, un tad istabā ienāca mana mamma, kas izskatījās samiegojusies.- Meitiņ, uz skolu..- viņa teica, un tad izberzējusi acis pamanīja, ka jau esmu gatava.- Jau gatava?

-Jā,- pārāk ātri atteicu,- Es jau daudz esmu kavējusi, un laikus pamodos.

-Brokastis ēdīsi?- mamma pavaicāja. Pamāju ar galvu, un viņa atnāca mani samīļot.- Tev viss kārtībā?- viņa noprasīja, noglāstot man matus. Mammas taču jūt, ka viņu bērniem kaut kas notiek. Es nespēju neko pateikt, jo viņas apskāviens spieda man ribas, kas iespējams bija lauztas, un tikai pamāju ar galvu,- Kristiāns ir te. Gaida tevi.-

-Jau?- spalgā balsī vaicāju. Mamma atplauka smaidā,- Tad man jāskrien.

-Es viņu pierunāju uz brokastīm,- mamma sazvērnieciski sacīja,- Viņš gan liedzās, ka ir paēdis, bet neviens nevar pretoties manai speciālajai omletei.

-Paldies, mammu,- sacīju un paslēpu seju viņas matos. No acīm draudēja izlauzties asaras. Ak mammu, ja tu zinātu, kas ir noticis.- Es nu došos..-

-Ej vien,- mamma iedrošinoši teica,- Bet, ja tevi kaut kas nomāc, mīļā, es un tētis, un māsa vienmēr būsim te, lai tev palīdzētu.

-Es zinu,- atteicu,- Bet tagad mammu, man tiešām jāiet.

-Skrej vien,-

Paķēru somu un saulesbrilles, ar ko aizklāt acis, kas paslēptu negulētās nakts sekas, un devos uz lejasstāvu, kur dzirdēju sarunas. Uzreiz atpazinu Kristiāna balsi, kas sarunājās ar manu tēvu. Atceroties vakardienu, man sametās nelabi ap dūšu, ka mani bija apgramstījis kāds cits, un no jauna sajutu to netīrības sajūtu, ko vakar. Uzliku uz sejas viltus smaidu un nokāpu pa trepēm.

Draugs smaidot sēdēja pie mūsu galda, un ieraudzījis mani, pasmaidīja vēl saulaināk.- Labrīt, princesīt,- puisis mīļi sacīja un piecēlās kājās, lai mani samīļotu. Paldies dievam, viņa apskāviens bija maigāks nekā mammas. Pāri plecam redzēju tēta nosodošo skatienu.

-Tēti, mēs nu iesim,-

-Un brokastis?-

-Paēdīšu skolā.- paraustot plecus atteicu un satvēru Kristiānu aiz rokas.

-Visu labu, Millera kungs,- Kristiāns atsveicinājās no tēta, un tētis atbildēja ar to pašu. Satvēru viņa plaukstu ciešāk un izgāju ārā no mājas. Domās sevi nošaustīju par to, kāda es biju. Kristiāns taču nebija vainīgs. Kāpēc es vispār tā rīkojos? Kāpēc? Kāpēc?

-Esi gatava doties uz skolu?- draugs vaicāja. Pamāju ar galvu un iekāpu viņa mašīnā- Kā jūties? Tu izskaties... citādi.

-Slikti?-

-Nē, vienkārši citādi.- puisis klusāk teica un iedarbināja mašīnu. ar brīvo roku viņš saņēma manējo un sāka braukt. Es zināju, ka pa ceļam uz skolu ir Ēvalda māja, tāpēc sāku nemierīgi knosīties. Paskatījos ārā pa logu un pamanīju, ka pie mājas ir kņada.- Piestāj, lūdzu.

-Kas ir?-

-Tur ir Elīza,- pamanījusi māsu teicu. Kristiāns piestāja mašīnu un es strauji izkāpu no mašīnas.- Elīza!- es uzsaucu. Māsa pagriezās pret mani ar akmeni rokā un izskatījās apstulbusi,- Ko tu dari?

-Izgāžu dusmas!- māsa atteica un trieca akmeni pret logu, kas izšķīda lauskās.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tev-skiet-ka-mani-pazisti-55/701451