Tev šķiet, ka mani pazīsti (55)8

Pagātnes kļūdas var sāpināt. Tu vari vai nu bēgt no tām vai mācīties no tām

Elīza teica, ka grib palikt viena, un Kristiāns mani vilkšus aizvilka uz mašīnu. apliku rokas sev apkārt un apsēdos mašīnā. Tas, kas notika, nemaz nelīdzinājās manas māsas raksturam. Elīza nebija huligāns. Viņa pat nekad nemeta papīriņus uz zemes. Nespēju nedomāt par to, kas vakara bija noticis, un ka māsa šobrīd, pateicoties tam, ko izdarīju, ir lielākā drošībā nekad. Bet par kādu cenu? Paskatījos uz Kristiānu un centos ignorēt smeldzošās sāpes ribās.

-Nervozē?- puisis, uzmetis man vienu skatienu, vaicāja. Šķiet, ka tas, ka nervozēju, viņam bija vairāk nekā skaidrs. Paraustīju plecus, un puisis saņēma manu roku savējā,- Neuztraucies. Klasē neviens uz tevi neblenzīs,- puisis sacīja. Pie sevis atviegloti nopūtos.

Viņš nebija izdarījis pareizus secinājumus.

-Es gandrīz vispār neesmu bijusi skolā,- klusi teicu, cenzdamās tēlot līdzi tam, ko draugs bija iedomājies,- Tad es gulēju mājās. Tad devos uz Franciju, un tagad esmu atpakaļ..

-Neraizējies,- draugs mierināja, noskūpstīdams manu plaukstu,- Tas, kā tu Ilonu izsmērēji pret sienu, visus izbrīnīja pozitīvā nozīmē.

-Ko tu teici?-

-To redzēja visa skola,- puisis atzinīgi sacīja un paskatījās uz mani ar smaidu,- Viņi bija patīkami pārsteigti par to, ka kāds atļaujas sakauties direktora klātbūtnē.

Lieliski. Tātad manu izgājienu bija redzējis skolas direktors. Sasodīts.- Vai man draud nepatikšanas?

-Nedomāju,- draugs nevilcinoties, atbildēja,- Ja viņš gribētu ko teikt, jau būtu pateicis.

-Tagad man tiešām ir bail iet uz skolu,-

-Nomierinies,- Kristiāns klusi sacīja,-  Turies pie manas rokas un skaties uz priekšu. Neskaties uz tiem skatieniem. Parādi, ka tu esi lepna.- mans mīļotais iedrošināja un noparkoja mašīnu stāvvietā pie skolas. Sastingu un iegrābos ar rokām  krēslā. Es nebiju gatava. Pēc vakardienas man nebija ne mazākās vēlmes vēl vairāk izaicināt likteni.

-Keridī, ko tu dari?

-Pagaidīšu te. Man te ir labi,- gandrīz histēriski atteicu. Tas bija pārlieku liels spiediens. Es atgriezīšos pie neklātienes mācībām. Kristiāns būs mans tā vai tā. Es nebiju radīta sabiedrībai, tur Elīzai bija taisnība. Skola bija kļūda.

-Nekā nebija,- Kristiāns norūca un izkāpa no mašīnas. Puisis apgāja tai apkārt, atrāva durvis un atsprādzēja mani no drošības jostas. Pat nepaspēju attapties, kad draugs mani pacēla rokās, un izcēla no mašīnas. Viņš nolika mani stāvus, un aizslēdza mašīnu. kā jukusi centos atraut mašīnu vaļā un gandrīz izplūdu asarās. Man tā visa bija par daudz. Skolā es salūzīšu.

Kristiāns maigi saņēma manas rokas savējās un pagriezās  pret mani. Puisis noglauda man vaigu un pacēla man zodu uz augšu,- Tagad pasaki man, kas tevi nomāc.

Mana sirds krūtīs ārdījās. Es nespēju neko pateikt. Bailes, stress un nodevības sajūta.- Mazā, nebaidies, es esmu ar tevi,- draugs mierināja samīļodams mani. Pie viņa pleca es aizmiedzu acis un sāku nevaldāmi raudāt.- Saule, kas ar tevi? Tik traki baidies? Mīļā, es esmu te.

-Es zinu,- samelojos,- Es vienkārši raizējos.

-Tu esi ar mani,- Kristiāns iedrošināja. Paskatījos apkārt un pamanīju sev pievērstus skatienus, kuri gandrīz radīja sajūtu,  ka izdedzinās man ādu.- Nāc, ejam.- draugs iedrošināja. Negribīgi spēru soļus uz priekšu un ieķēros viņa rokā.  Kopā devāmies uz skolu, kad sajutu, ka man nepārtraukti vibrē telefons.

-Pagaidi,- es pateicu un  ieskatījos telefona displejā. Pirmā īsziņa bija no Elīzas.

“Viņš man neatbild. Viņa mājās kamerās tika manīts, ka tu tur esi..  Kate, ko tas nozīmē?” telefons izkrita man no rokām un es atsprāgu nost no tā. Kā māsa to zināja?

-Kate, kas ar tevi?- Kristiāns pajautāja, paceldams manu telefonu. Centos viņam to izraut no rokām, bet viņš jau izlasīja niecīgo teikumu, ko māsa bija rakstījusi.

-Tā jau es domāju,- puisis saniknots pateica un iegrūda man telefonu rokās,- Tas ir pārāk labi, lai būtu patiesība.- viņš sāka iet uz priekšu. Ieskatījos telefonā un pamanīju, ka māsa bija atsūtījusi bildi,  kurā es biju ar Ēvaldu tajā naktī. Elīza visu zināja.

Atspiedos pret sienu un piezvanīju Sašam. Puisis pacēla pēc trešā signāla.

-Saša, lūdzu, savāc mani,- raudot teicu un krampjaini tvēru pēc gaisa,- Aizved mani prom. Lūdzu.

-Kas noticis?- puisis klusi jautāja,-  Braucu. Kur tu esi?

-Pie skolas,- nosaucu adresi un atvienoju sarunu. Nošļuku gar sienu un paslēpu seju plaukstās. Sākās stunda un gaitenī nebija neviena izņemot mani.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tev-skiet-ka-mani-pazisti-56/701585