Tev šķiet, ka mani pazīsti (53)21

Sitiens zem jostas vietas.

Katrs solis prasīja piepūli. Tuvodamās Ēvalda mājai, sajutu bailes augam lielumā, un pa brīžam apstājos, domādama, vai esmu gana drosmīga, lai ko tādu izdarītu. Savā vājuma mirklī gandrīz piezvanīju Kristiānam, bet tad apdomāju, ka viņš šeit nav jāiesaista.

-Tu to vari,- sev iegalvoju,- Neesi zaķpastala,- nomurmināju un uzkāpu augšup pa trepēm.

Un ja nu viņš tur nebūs?

Un ja nu viņš tur nebūs viens?

Ja nu es tikšu piekauta, izvarota un kaut kur noslēpta?

Un ja nu... un ja nu...

Kamēr es tur stāvēju, maldinot sevi, durvis atvērās un man pretī vērās Ēvalda zaļo acu skatiens, kurā nemanīju naidu, bet gan izbrīnu. Es nespēju pateikt ne vārda. Tas mirklis bija te. Es stājos pretī savām bailēm.

Rīkojies, Katrīna.

-Katrīna?- vīrietis miegaini vaicāja, sasprindzinādams redzi,- Ko tu te dari? Ir vēls.

-Es gribēju aprunāties,- klusi teicu un Ēvalds pakāpās uz atpakaļ, lai palaistu mani iekšā. Šķiet, ka viņš neuztvēra, ka es esmu Katrīna, nevis Elīza. Tā, šķiet, bija laba zīme.

-Tev kaut ko ieliet?- jaunais vīrietis vaicāja, ieslēgdams gaismu virtuvē, kas bija savienota ar viesistabu. Vai tas bija kontroljautājums?

-Nē, es nevaru,- godīgi atteicu,- Bet, ja tev ir sula, tad labprāt.

-Iztiksi ar minerālūdeni,- Ēvalds noņurdēja un es saspringu. Tātad viņš bija aizkaitināts. Vairs ne izbrīnīts, bet iespējams, ka saniknots. Man sāka drebēt rokas, un instinktīvi radās vēlme bēgt. Sev iegalvoju, ka daru to māsas dēļ. Un tad viss būs beidzies.

Ēvalds pasniedza man glāzi, un pats apsēdās man pretī uz klubkrēsla. Padzēros malciņu vēsā ūdens un it kā nevērīgi atgāzos krēslā. Ēvalds ar vanaga aci vēroja katru manu kustību.

-Es gribēju parunāt par to tavu īsziņu..- es iesāku sarunu. Elīza bija par sevi pārliecināta, pilnīgs pretstats man. Atlika tikai cerēt, ka mana balss izklausījās tikpat nosvērta kā viņējā. Mēs taču bijām dvīnes. Kāpēc tas bija tik grūti?

-Vai tur ir par ko runāt divos naktī?- Ēvalds sarkastiski jautāja, un viņš pasmaidīja, atklājot skatam savus baltos zobus. Nezinu, vai tas bija manu baiļu dēļ, bet man šķita, ka ar katru mirkli, kad uz viņu lūkojos, viņš arvien vairāk atgādina briesmoni vai dēmonu.

-Ir..- es atteicu un pārmetu matus pāri plecam, kā māsa to mēdz darīt. Ēvalds piešķieba galvu, būdams ieinteresēts,- Es gribēju apsvērt iespējas vienoties par kompromisu.

-Man ir tikai viens kompromiss,- vīrietis pašpārliecināti sacīja,- Un tu to zini..

Sasodīts. Ko es zinu? Nu, tas ir, ko es nezinu, ko Elīza zina?- Vai ir iespējams to apsvērt?

-Izvēle ir tavās rokās. Esi mana, vai zaudē visu, kas tev ir,- Ēvalds izaicināja un padzērās malku alus no pudeles, kas stāvēja viņam pie kājām,- Tas ir kompromiss. Es dabūju tevi, tu dabū savus mazos bastardus. Man patīk. Tev arī, vai ne, mazā?

-Es tūdaļ būšu atpakaļ.- es sacīju,- Vai manas mantas aizvien ir vietā?- pajautāju, pieceldamās kājās. Ēvalds pamāja ar galvu un ar skatienu mani pavadīja. Man acīs sariesās asaras, bet es sev nemitīgi atgādināju, ka daru to manas māsas dēļ, un neviena cita. Es pakļāvu sevi briesmām māsas dēļ.

Ēvalda mājā, ko viņam bija atstājuši mantojumā viņa nelaiķa vecāki, Elīzai bija sava istaba, kur māsa palika, kad abi bija kopā. Biju te pabijusi iepriekš, kad abi nupat sāka tikties, un nekļūdīgi atradu īsto telpu. Aiz sevis aizvēru durvis un ar muguru pieglaudos durvīm.

Man bija ļoti bail.

Drebošiem soļiem piegāju pie kumodes un atvilktnē atradu māsas skaisto zīda naktskreklu, ko viņa te vienmēr nēsāja. Asarām acīs izģērbos un uzvilku krekliņu mugurā, palikdama neaizsargāta. Drēbes atstāju turpat un ieskatījos spogulī.

-Kaut izdotos,- es sev iegalvoju un noslaucīju asaras. Novilku naktskreklu zemāk un devos pie Ēvalda. Savilku pirkstus dūrē un domās tūkstoškārt atvainojos Kristiānam. Viņš nebija neko tādu pelnījis. Bet, ja runa ir par manu ģimeni, tad visi līdzekļi labi..

***

Es nespēju aizvērt acis. Nemierīgi knosījos gultā, nespēdama rast mieru. Ēvalds jau gulēja, bet es nespēju atgaiņāt no sevis pretīgo sajūtu. Šķita, ka viņa pirksti aizvien ir uz mana auguma. Labi būtu, ja tie būtu tikai pirksti... Ēvalds bija nežēlīgs un pacēla pret mani roku. Man bija bail pakustēties un nemitīgi pāri vaigiem lija asaras. Vai Elīza to būtu darījusi manis dēļ?

Bet man bija viss jāpaveic līdz galam. Izkāpu no gultas un devos uz Elīzas istabu. Bija grūti pakustēties, jo man sāpēja ribas, un daļu auguma klāja sūrstoši zilumi. Iekodu lūpā un novilku naktskreklu, lai nopētītu augumu. Vietumis ādu klāja zilgani pleķi, kas atgādināja tinti. Vistrakāk bija zem ribām. Zinātkāri pieskāros ribai un sarāvos, kā tas sāpēja.

Kā vien varēju, saģērbos savās drēbēs un uzrakstīju paziņam īsziņu, kurš bija man palīdzējis visu nokārtot. Izgājusi no istabas, devos Ēvalda skapja virzienā un no tā izņēmu viņa beisbola nūju. Paslēpusi to aiz muguras, devos uz istabu, un, kad piegāju pie gultas, raidīju triecienu pret viņa kāju, kas melodiski nokrakšķēja, kaulam salūztot, un tad pret Ēvalda galvu, tik ātri, ka viņš pat nepaspēja iekliegties. Pamanīju logos mašīnas starmešus un atviegloti nopūtos. Nometu nūju uz zemes un devos draugam pretī.

Saša nemaz nebija mainījies. Puisis bija palicis druknāks un masīvāks.

-Kur viņš ir?- puisis noprasīja. Parādīju viņam, kur Ēvalds ir, un Saša bez pūlēm iznesa viņu no mājas un iemeta bagāžniekā,- Tu salauzi viņam kāju?

-Man vajadzēja pārliecināties, ka viņš nekur netiks,-

-Gudra meitene,- Saša pasmējās,- Par ko ta nabags nogrēkojies?

-Viņš grib atņemt manai māsai bērnus,- es sacīju. Saša pamāja ar galvu un skatījās uz mani,- Kas ir?

-Aizver bagāžnieku.- puisis man atļāva. Uzliku roku uz bagāžnieka vāka un smaidot uzlūkoju bezsamaņā gulošo Ēvaldu.

-Tā ir, ka sapinies ar nepareizo ģimeni,- pateicu un aizcirtu vāku.

-Kurp vest?- Saša priecīgi vaicāja.

Man nevajadzēja ilgi domāt atbildi,- Noroc viņu kaut kur. Samaksāšu tev.

-Kā teiksi boss,- puisis salutēja un iekāpa mašīnā.  Pēc minūtes viņa jau vairs nebija un sāka snigt. Nespēdama pakustēties ne par collu, stāvēju uz vietas. Lēnām klumburēju atpakaļ uz mājām, turēdama roku uz sāpošā sāna.

Tas bija to vērts.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tev-skiet-ka-mani-pazisti-54/701075