Tev šķiet, ka mani pazīsti (32)17

Iespaidīgi.

Nākamajā rītā es pamodos pavisam moža. Aleksandrs neko nebija uzrakstījis, un mana kāre viņam rakstīt bija pazudusi uz neatgriešanos. Vakardienas čats ar Kristiānu neapšaubāmi bija izdarījis milzīgu pagriezienu mūsu attiecībās. Nu vismaz pēc tam, kad es zinu, ka viņš nenozaga manu motociklu. Ar to man pietika, lai ļautu viņam kaut cik mani iepazīt.

Izkāpu no gultas un kārtīgi izstaipījos. Piegāju pie loga un pamanīju, ka ārā spīd saule, un sievietes kā senos laikos slēpās no saules aiz maziem, simpātiskiem lietussargiem. Francūzietes no latvietēm atšķirt bija ārkārtīgi viegli- viņām bija gandrīz porcelāna balta āda, tumši mati, un koši sarkanas lūpas. Latvietes turpretī bija pelēcīgas, ieturīgākas ar kosmētiku, nosvērtākas. Tomēr šeit es jutos daudz vairāk mājās nekā Latvijā.

No maisiņa izņēmu kleitiņu, ko vakar biju iegādājusies un apmierināti pasmaidīju. Novilku vakar viltās drēbes un uzstīvēju kleitiņu mugurā, un kā maza meitene apgriezos ap savu asi, lai svārki plandētu gaisā. Kleitiņa bija mīlīga- tās augšdaļa bija no viegla, gaisīga materiāla, kurš stingri turējās uz krūtīm, bet svārciņi bija ļoti meitenīgi- gaiši rozā, ar mežģīnēm, un sniedzās nedaudz tālāk par celi. Atradu somā kosmētiku, nedaudz uzklāju to uz sejas, sasēju matus elegantā cilpā virs atslēgas kaula un uzsmaidīju spoguļattēlam. Uzkrāsoju sarkanas lūpas, paņēmu sarkanās kurpes, ko vakar biju iegādājusies un apmierināti uzsmaidīju spoguļattēlam.  Uzvilku galvā savu sarkano naģeni un uzliku uz tās saulesbrilles.

Kāds ienāca manā istabā, bet es biju pārāk aizrāvusies ar sava tēla spodrināšanu. Es izskatījos sieviešķīga, iekārojama, tomēr kaut kādā ziņā tāda pati kā tā meitene, kurai patika vizināties ar motocikliem. Tikai kaut kas mazliet bija mainījies. Es biju kļuvusi par sievieti.

-Tu esi augšā,- mamma smaidot noteica,- Un jau saģērbusies? Izskatās vienreizēji!

-Paldies,- es pagriezos pret viņu un pakniksēju,- Arī tu izskaties tīri tā neko,- es izteicu komplimentu. Mammai mugurā bija Šaneles tipiskā mazā melnā kleitiņa, kura noslēpa visas pazīmes, ka mamma būtu gaidībās, un lika viņai izskatīties jaunākai. Mana mamma sevi turēja formā, un izskatījās daudz jaunāka par saviem trīsdesmit četriem gadiem. Mamma nostājās man blakus un aplika roku man ap pleciem. Spogulī mēs izskatījāmies ārkārtīgi līdzīgas. Es pamanīju, ka man ir mammas acis...

-Vai zini,- mamma ierunājās,- Es neesmu bijusi pret tevi godīga.

-Kādā ziņā?-

-Es esmu vienmēr Elīzu uzlūkojusi kā savu paraugu, bet tu... tu jau izaugi. Man šķita, ka tev es neesmu vajadzīga, tāpēc pieķēros māsai. Tu zināji, ko gribi, un vienmēr esi uz to gājusi, meitiņ.

-Tas nekas mammu,- es mierināju,- Nepārdzīvo,-

-Ir jau par vēlu lūgt tev piedošanu,- mamma skumji noteica,- Bet es ceru, ka ar laiku man piedosi, jo...

-Jo?- es nesapratu, uz ko viņa tēmē. Man krūtīs sirds sāka auļot kā saniknota.

-Jo es kādu uzaicināju,- mamma mīļi pasmaidīja,- Vai nāksi viņu satikt?

-Ko tad?- drebošā balsī noprasīju, un mamma mani izveda no istabas, kur mans skatiens saskārās ar ciemiņu, ko mamma, labu gribēdama, bija ielūgusi. Mēs nikni glūnējām viens uz otru.

-Vai nav jauki?- mamma burtiski staroja,- Viņš mēroja visu ceļu, tikai lai būtu ar tevi, mīļā.

-Jā,- es nomurmināju,- lieliski,- es nejutu nekādu prieku. Drīzāk kaunu, jo nebiju gatava tam, ka viņu satikšu tik ātri. Cik ilgi viņš te būs? Un kā viņš te nokļuva?

-Nāc,- Kristiāns piecēlās un pasniedzās pēc manas rokas. no viņa pieskāriena, šķita, ka man pa asinsvadiem skraida dzirkstelītes, kas raidīja triecienu uz sirdi. Šķita, ka manī notiek eksplozija, no kuras izvirmoja tūkstošiem tauriņu, kas kņudināja manu vēderu.

Viņš ir te! Daļa manis jūsmoja, viņš atbrauca pie tevis. Visu šo ceļu. Tevis dēļ.

-Ejam,- es sacīju un ievedu viņu savā istabā. Aizvēruši durvis, mēs gandrīz uzklupām viens otram virsū, plosīdami viens otru ar skūpstiem un glāstiem. Kristiāns atrāvās pirmais, un es nespēju neko pateikt, jo biju aizelsusies.

-Nē, ne šeit,- puisis sacīja, noskūpstīdams man pieri,- Es to izdarīšu pareizi,- viņš pacēla manu zodu uz augšu un maigi noskūpstīja mani vēlreiz,- Es sailgojos,- viņš sirsnīgi pasmaidīja,- Tu esi tik skaista..-

Es nespēju neko pateikt. Tikai skatījos viņa acīs, meklējot kaut pazīmi, ka viņš melotu.

Kristiāns ieskatījās pulkstenī,- Sasodīts,- puisis nolamājās un uzmeta man žiglu skatienu,- Tu esi gatava. Labi,- puisis pamāja un, satvēris mani aiz rokas, izvilka mani ārā no istabas un tad no numuriņa, skrienot kur kā aptracis.

-Kristiān!- es uzsaucu, cenzdamās tikt viņam līdzi,- Kur tu skrien?

-Mums ir jāpaspēj,- puisis sacīja un, saprazdams, ka nespēšu paskriet, viņš pacēla mani rokās un metās skriet. 

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tev-skiet-ka-mani-pazisti-33/698743