Tev šķiet, ka mani pazīsti (33)4

Ar varu mīļš nekļūsi.

Kristiāns bija atvedis mani uz tādu kā parku, kur bija manāms rudens tuvums. Saules stari spraucās cauri oranžajiem un dzeltenajiem koku vainagiem, padarot gaismu viegli rožainu. Skats bija ārkārtīgi skaists. Nofotografēju skaisto skatu ar telefonu un jutu uz sevi vērstu Kristiāna skatienu. Puisis viegli smaidīja, skatoties, ko daru.

-Kāpēc tu to fotografē?- viņš pajautāja, pienākdams man tuvāk tā, lai apliktu rokas man ap vēderu,- Tas taču ir tikai skats.

-Nē,- smaidot atteicu,- Tas ir mirklis. Šāda mirkļa dēļ es varētu mirt.

-Vai tad mirklis ir tik nozīmīgs?- puisis pievilka mani sev tuvāk,- Nevajag tam pieķerties. Tas var kuru katru mirkli pazust. Tas ir tikai mirklis. Īss, un nepaliekošs. Vai tad ir jēga turēties pie kā zūdoša?-

-Tieši tāpēc,- es uzstāju uz savu,- Ka tas nekad neatkārtosies. Tas padara mirkli tik vērtīgu.

-Es nesaprotu tavu loģiku,- Kristiāns nopūties teica,- Kā var mīlēt ko nepaliekošu?

-Tur jau tas skaistums, tas nekad neatgriezīsies.-

-Mazā filozofe,- viņš mani ķircināja, noskūpstīdams man pieri, un ieskatījās man acīs,- Lai gan mirklis ar tevi šeit, Parīzē, mīlas galvaspilsētā, Eiropas sirdī, ir miljoniem, īsu mirklīšu vērts...

Es pieglaudos viņam tuvāk, aizvērdama acis. Ieelpoju puiša smaržu un iešķībi pasmaidīju,- Tur nu tev taisnība,- es sacīju un pacēlu acis uz viņu,- Vai mēs brauksim ar tiem motocikliem vai nē?

-Nepacietīgā!- Kristiāns iesaucās un atrāvās no manis, atstādams savu roku manējā un veda mūs abus motociklu virzienā. Nezinu, pa kuru laiku viņam tas izdevās, bet netālu no mums pie speciāla statīva bija novietoti divi melni, spoži krosa motocikli, kuru karkass atstaroja saulesgaismu. Sirsniņa sāka sisties ātrāk, atceroties, kā es mīlu ātrumu, kāda ir sajūta, ka ir vējš matos, kā viss pazūd, ir tikai motocikls, ātrums un brīvība..

Un mana motocikla vairs nav. Tāpat kā manas karjeras. Tas viss ir pazudis.

-Kāpēc tu saskumi?- Kristiāns pamanīja manu garastāvokļa maiņu.

-Tāpat vien,- es samelojos un izrāvu savu roku no viņējās, lai pieskartos motocikla sasilušajai virsmai. Aizvēru acis un pasmaidīju. Īsajā mirklī es atcerējos gaismas zibšņus, kad lēcu pāri rampai ar motociklu, ko radīja fotoaparātu zibšņi. Mūzika.. adrenalīns.. sports..

-Keridī,- puisis mani pasauca, atsaucot realitātē. Atvēru acis un neveikli pasmaidīju,- Varbūt šodien brauksim?- puisis pameta man ķiveri, ko izņēma no bagāžnieka zem motocikla sēdekļa. Uzliku to galvā un aizvēru ciet drošības stiklu.

Kristiāns tikai smaidot vērās manī. Es apmulsu,- Kas ir?

-Tu izskaties pilnīgi citāda,- puisis sacīja,- It kā būtu atguvusi daļu devis.

Tu pat nezini, cik ļoti tavi vārdi ir patiesi, es nodomāju.

-Labi,- Kristiāns beidzot sacīja,- Braucam,- puisis uzlika ķiveri galvā un uzkāpa uz motocikla. Es vēl mirkli stāvēju tam blakus, nespēdama atraut acis no skaistā priekšmeta, kam manā dzīvē bija tik milzīga vērtība. Bet man bija trauma. Un man bija no tā jāatsakās.

-Braucam,- es piekritu un uzkāpu uz motocikla. Pagriezu atslēgu, parāvu sajūgu un iesmējos, kad motocikls zem manis ierūcās un sāka raut mani uz priekšu. Drīz vien panācu Kristiānu un piemiedzu puisim ar aci. Sajutu adrenalīnu asinīs un uzņēmu arvien lielāku ātrumu. Kristiāns man kaut ko sauca no mugurpuses, bet man nebija laika viņā klausīties. Es gribēju ātrāk. Ātrāk. Arvien ātrāk. Tā bija mana vieta. Man to vajadzēja. Es pēc tā ilgojos.

Šis mirklis bija mans.

Parāvu priekšējo ratu gaisā un iekliedzos no sajūsmas. Nolaidu motociklu uz līdzenas virsmas un izgriezos uz šosejas.

-Katrīna, tur nē!- Kristiāns iesaucās, novēršot manu uzmanību. Palūkojos uz viņu, cenšoties saprast, ko puisis saka, un tieši tajā brīdī zaudēju kontroli pār vadību un ietriecos kādas mašīnas aizmugurē. No trieciena sasitu galvu un nokritu zemē, tverdama pēc elpas. Es jutu, kā man sāp mugura un kliedzu sāpēs. Šķita, ka esmu ellē un degu. Vairs nebija nekā skaista, tikai mežonīgas sāpes, kas mani lēnām plosīja un saēda. Es lūdzos, kaut es tagad nomirtu. Man tik ļoti sāpēja.

-Katrīna, turies,- dzirdēju māsu sakām. Pa kuru laiku viņa te bija? Kāpēc es nejutu savas rokas,- Māsiņ, lūdzu, atver acis,- Elīza lūdzās. Es jutu, ka viņa tur manu roku, bet nespēju pati pakustēties. Māsas roka pazuda un es vairs nedzirdēju balsis. Es nespēju pakliegt, un atvēru acis, apjauzdama, ka esmu gaišā telpā, kas gandrīz apžilbināja. Es iekšēji kliedzu, kaut viņi mani atdotu ģimenei. Es taču biju dzīva. Ar mani viss kārtībā!

Bet mani neviens nedzirdēja. Man uz mutes tika uzlikta skābekļa maska un miegaina migla mani satvēra savos nagos un ievilka tumsā. Mierā un klusumā... 

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tev-skiet-ka-mani-pazisti-34/698753