http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tev-skiet-ka-mani-pazisti-30/697769
Tev šķiet, ka mani pazīsti (31)4
Taisnīgums.
-Ko tu teici?- tētis pajautāja, un tēva sejā bija skaidri nolasāmas dusmas,- Ko tas lops izdarīja?
-Tēti, lūdzu,- Elīza lūdza,- Nesarežģī visu vēl vairāk!
-Nesarežģīt?- tētis pacēla balsi,- Mana nepilngadīgā meita ir gaidībās, un viena lopa dēļ tu biji gatava apzagt savu māsu un likties gultā ar krāpnieku! Un tu saki, lai es nesarežģīju visu?
-Tēti!- es lūdzos. Šķita, ka māsai šovakar ir par daudz satraukumu, un nolēmu būt cilvēcīga.
Tētis mani nedzirdēja un neredzēja.- Ja tu nevari tikt galā, tad atliek tikai veikt abortu,- tēvs stingri noteica,- Ja tu biji gana atbildīga, lai pārgulētu ar puisi, tad esi gana atbildīga, lai uzņemtos atbildību par sekām,- tētis sacīja. Viņa acīs es redzēju milzu sāpes un ciešanas to pasakot. Elīza trīcēja un pāri meitenes vaigiem lija asaras. Mēs ar mammu nezinājām, ko darīt, tāpēc vienkārši nogaidījām. Mamma uzmeta man lūdzošu skatienu, un es ar nopūtu izlēmu, ko darīt.
-Tēti,- es uzrunāju tēvu, kurš beidzot apjauta arī manu klātbūtni,- Restorāns nav vieta, kur kārtot ģimenes problēmas,- es sacīju,- Pasūtiet mums vakariņas uz numuru. Es un Elīza dosimies parunāt,- es sacīju. Elīza dedzīgi pamāja un piecēlās kājās. Aplikusi apkārt sev žaketi, māsa devās uz priekšu. Es vēl uzkavējos ar vecākiem.
-Katrīnīte, pasaki māsai, lai pieņem pareizo lēmumu,- mamma lūdza.- Tu esi vienīgā, ko viņa klausīs. Elīza nav gatava būt vientuļā māte.-
-Es darīšu, ko varēšu,- atteicu un paņēmu līdzi vīnu. Devos cauri restorānam, domādama par to, kā lai „nobīdu” savu agresiju nomaļus, un lai domāju objektīvi. Lai es varu izdomāt, ko māsai darīt. Ja iepriekš vecāki bija droši, ka māsa tiks galā, tad tagad, pēc visa notiekošā, šķiet, ka viņi saprata, ka bija kļūdījušies. Godīgi sakot, arī man šķita, ka māsa nav gatava. Mēs neviens nebijām gatavi tam. Viņa bija tik ļoti jauna, un tik ļoti tiecās kļūt pieaugusi, ka sapratu, cik daudz grūtībām viņai jāiet cauri. No manas mīļās, mazās māsas vairs nebija ne miņas. nu viņa bija rūpju mākta sieviete. Kas ar mums abām notika?
Uzkāpu augšup pa trepēm un novilku apavus, paņemdama tos rokā. Sāku just pagurumu kājās, un just pēdas pret mīksto grīdas klājumu bija fantastiska sajūta. Tas bija kā iekāpt mīkstās čībās. Nekad nesapratīšu sievietes, kuras varēja katru dienu staigāt uz papēžiem. Es mīlēju kediņas. Vismaz kājas nesāpēja.
Pavēru vaļā numuriņa durvis, noliku kurpes malā un iegāju galvenajā istabā, kur māsa bija nosēdusies uz gultas un raudāja tā, ka viņa bija salikusi rokas sev apkārt, un centās turēties, lai nesalūztu. Mulsi stāvēju nomaļus, nespēdama izlemt, kā īsti es jūtos. Man viņas bija žēl, bet no otras puses – tas bija tikai taisnīgi. Viņa pati bija uz to parakstījusies.
-Viņš mani pameta tik nežēlīgi,- māsa izmocītā balsī teica, salikusi rokas klēpī,- Viņš pateica, ka es esot muļķe un palaistuve. Ka es neapdomājot, ko darot un kā darot. Viņš teica, ka tas gredzens bija tikai pārbaude. Viņam vajadzēja naudu un viņš to ieguva,- māsa paslēpa seju plaukstās, izplūstot asarās. Pilnīgi gribējās pateikt „Pati vainīga”, bet man bija sirds krūtīs un es nespēju to izdarīt. Novilku nost kleitu, iemetu to numuriņa stūrī un devos uz savu istabu, lai pārģērbtos. Maisos atradu šodien iegādātos melnos džinsa šortus un balto krekliņu uz lencām, zeķītes un ātri pārģērbos. Matus sasēju astē un ieskatījos spogulī. man pretī atkal bija daļa vecās Keridī. Otra daļa bija pārdota.
-Vecāki grib, lai tu izdari abortu,- es atteicu, aukstā, nežēlīgā balsī. Es zināju, ka citādu toni Elīza neklausīs,- Viņi pārliecinājās, ka tu neesi gatava tam visam.
-Kate, tu maz saproti, ko tas nozīmē?- māsa man jautāja,- Tas ir kā nogalināt viņus. Viss, kas man palicis no viņa!
-Nolādēts!- es uzkliedzu,- Paklausies taču, ko tu runā. Viņš tevi izmantoja un pameta, muļķe! Vai tu gribi kaut ko no viņa paturēt?!
-Tu nesaproti,- Elīza liedzās,- Tu nekad nesapratīsi, jo neesi bijusi māte!- māsa kliedza,- Tu nekad neesi nevienu mīlējusi! Tu to vienkārši neproti!- māsa sāka raudāt vēl spēcīgāk. Aizcirtu durvis un atspiedos pret durvīm. Viņas vārdi man sāpēja. It kā es būtu nežēlīga. Viņa mani nemaz nepazina. Mani neviens nepazina.
-Tev tikai šķiet, ka tu mani pazīsti!- es uzsaucu. Māsa turpināja raudāt, un man kļuva vienalga. viņa visu tikai padarīja ļaunāku.
Noslīdēju zemē gar durvīm un atradu somiņu, no kuras izņēmu telefonu. Tikai tagad bija pienākušas Kristiāna īsziņas. To skaits bija sasniedzis 10. tomēr ignorēju tās un atvēru īsziņu, kuru bija atsūtījis Aleksandrs.
„Protams! Cikos man rīt būt? : ) Aleksandrs, kuram patīk simpātiskas latviešu daiļavas!”
„padošu ziņu, cikos pamodīšos. Kura tad no mums abām ir simpātiska?”
„Oki Doki. ; ) . Jūs abas esat ļoti skaistas... Žēl, ka nepievienojāties uz ballīti.!”
„Nekas. Citreiz. Es nu likšos uz auss. Arlabunakti, Aleksandr.”- uzrakstīju, un sajutu tirpiņas skrienam pāri kauliem. Tātad viņš patiešām mūs gaidīja. Stulbā Elīza. Nebūtu viņas, es jau tagad būtu Aleksandra kompānijā.
„Arlabunakti, princesīt.” Puisis uzrakstīja. Vai viņš to uzrakstīja netīšām vai tiešām viņš tā domāja? Iespiedzos un atgāzos gultā, smaidīdama kā dieva dāvana. Nespēju noticēt, ka viena īsziņa no nepazīstama cilvēka varēja izraisīt tik daudz prieka. Jutos kā septītajās debesīs un apskāvu spilvenu no priekiem. Aleksandrs bija apburošs, turklāt bija atpazinis, kura biju es. Un viņš man atbildēja. Neticami. Tas nevarēja būt reāli. Kad es biju motocikliste, man puiši neinteresēja, bet tagad viss bija mainījies. Aleksandrs bija man iepaticies, un šī sajūta bija vienreizēja.
Palīdu zem mīkstās, baltās dūnu segas, atlaidos spilvenos un sāku lasīt Kristiāna īsziņas, smaidot kā dīvains skuķis. Vakara gaitā biju pavisam par puisi aizmirsusi. Un man bija attaisnojošs iemesls. Tagad, kad bija zināms, ka Kristiāns nebija zaglis, man bija vieglāk ar viņu komunicēt.
„Vai tiešām man būs jāgaida mēnesis?”
„KATRĪNA?!”
„Laikam flirtē ar puišiem. -________-„
„Tu mani padari traku.”
„Kopš pirmoreiz tevi ieraudzīju, es nespēju tevi izmest no prāta. Tavus gaišos matus, tavu smaidu, kas ir mazliet bērnešķīgs, bet skaists, tavas acis, kad tās apmirdz saule, tavas rokas, kas ir tik trauslas, bet baigas, ka tā vien gribas tās saturēt kopā. Tavas lūpas.. tavs augums... Tas viss mani padara traku. Tu pat neapzinies, kādu iespaidu uz mani atstāj. Es gribu, lai tu esi mana. Dod man iespēju.”
Īsziņa bija tik gara, ka tā bija 3 īsziņu garumā. Pārējās īsziņas liecināja par neatbildētiem zvaniem no puiša. Nopūtos un prātoju, ko atbildēt.
„Pasaki, kāda man ir acu krāsa, un es tev ticēšu!:P”, aizsūtīju, ļauni nosmejoties. Gandrīz tūdaļ man zvanīja kāds ārzemju numurs. Zinātkāri nospiedu zaļo klausulīti un pieliku telefonu pie auss.
-Daudz laimes dzimšanas dienā, aita!- Ilona kliedza klausulē,- Atver durvis!-
-Kādas durvis?- es apjautājos, un izkāpu no gultas. Atvēru istabas durvis, un pamanīju, ka Elīza ir aizmigusi, rokas aplikusi ap vēderiņu to sargājot. Novaikstījos un piegāju pie durvīm.
-Nu taču taisi vaļā!- draudzene nepacietīgi teica. Atvēru durvis un pamanīju Ilonu sev pretim, ar veselu čupu dāvanu maisiņiem rokās. Draudzene plati smaidīja, gaidot manu reakciju.
Uzsmaidīju viņai un aizvēru draudzenes acu priekšā durvis. man pienāca īsziņa no Kristiāna.
„Tumši brūnas. Bet saulē tās izskatās pēc šokolādes karamelēm, tām ir tāds interesants tonis.”
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tev-skiet-ka-mani-pazisti-32/697940