Tev šķiet, ka mani pazīsti (25)9

Apmēram šādu iztēlojos Katrīnu/Elīzu, kā jums šķiet?

Viva la France!

Skolā man nebija miera. Literatūrā biju veiksmīgi „izbraukusi”, paļaujoties uz veiksmi, bet ar matemātiku man negāja tik viegli. Vēl viens iemesls, kāpēc labāk bija mācīties tālmācībā, bija tas, ka nevajadzēja satikties ar cilvēkiem aci pret aci. Tas savā ziņā ļāva dzīvot mierīgāk.

Sēdēju ēdnīcā un ar tukšu skatienu vēros uz salātiem, ko mamma man bija iedevusi pusdienām. Man nebija ēst gribas, jo domas aizņēma tas, ka mana māsa dzīvos kopā ar to kretīnu. Nez, cik ilgi tas ilgs? Un kā tad ar mani? Vai manas domas nevienu neinteresēja?

Pie mana galdiņa kāds apsēdās, un visas domas pagaisa. Tās bija meitenes no manas klases, kuras izskatījās kā vairākas Elīzas.- Sveika, kā iet?- viena no meitenēm vaicāja. Paraustīju plecus un sāku knibināt salātus, lai nebūtu jāskatās viņām acīs.

-Vai tu gadījumā nezini, kur ir Kristiāns?- cita meitene vaicāja. Uz šo jautājumu es atbildēju ar skatienu,- Redzēju, ka arī tevi izbrīnīja tas, ka puisis ir kaut kur nozudis, domājām, ka varbūt tev ir aizdomas, kur viņš ir?-

-Nezinu gan,- es godīgi atteicu un negribīgi ieliku mutē karoti ar salātiem,- Vai viņš mēdz tā pazust?

-Iepriekš šad un tad,- Meitene, kuru sauca Marta, kā atceros, sacīja,- Bet ne tik strauji..

-Interesanti,- es atteicu, knibinādama salātus pa mazam kumosiņam,- Vai viņam ir kādas kriminālas noslieces?- es pajautāju.

Meitene saskatījās,- Vispār, par to daudzi runā,- otra meitene atteica,- It kā viņš esot iesaistījies kaut kādā grupējumā un lietojot kaut ko, bet nu viņš izskatās pārāk veselīgs, lai būtu narkomāns.-

-Skaidrs,- es atteicu un apēdu salātus,- Kas mums ir nākamā stunda?-

-Informātika,- Marta atteica,- Šodien mācīsimies par internetu,- meitene sarkastiski noteica.- Varētu padomāt, ka tie datoru ģēniji tāpat jau nezina, ka internets ir saprotams pat mazulim.

-Mīļā,- Otra meitene aizrādīja Martai,- Mazuļi nesaprot internetu!

-Saprot gan,- Marta aizstāvējās,- Vai ne, ka saprot, Katrīna?

-Es nezinu,- nīgri noteicu. Šīs meitenes tiešām bija stulbas vai izlikās? Tas bija joks? Vai kā?

-Ja viņiem iedotu internetu, viņi saprastu,-

-Internetu nevar iedot!-

-Jūs varat beigt kašķēties?- es uzrūcu abām,- Jūs izklausāties ļaunāk par bērniem.

-Bet viņa sāka,- Marta čīkstēja. Meitene izskatījās piemīlīgi, tāpēc nopratu, ka tā varētu būt daļa viņas- uzvesties kā bērnam. Martai bija īsi melni mati, kā griezums atgādināja filmas par laumiņu Pīterā Penā, tikai melnā krāsā. Meitene izskatījās kā īsta lellīte. Turpretī otra meitene bija daudz sportiskāka, un staltāka. Viņas bija kā divi pretstati.

Izmetu tukšo salātu kastīti miskastē un sekoju abām meitenēm, starp kurām izlīdzināju augumu starpību. Meitenes ieķērās man elkoņos, un es, norijusi sevī esošo lepnumu, uzsmaidīju abām. Lai gan pat nezināju otras meitenes vārdu.

-Kristīne,- Marta, it kā būtu nolasījusi manas domas, uzrunāja draudzeni,- Vai tu redzēji tās bildes internetā?-

-Tu domā tās bildes no Melisas ballītes?- Kristīne pārjautāja un nobolīja acis,- Kurš tad tās nav redzējis?

-Par ko jūs runājat?—es iejaucos sarunā. Meitenes paskatījās uz mani kā uz jukušo.

-Es tev atsūtīšu linku,- Marta sacīja un Kristīne man blakus manāmi atslāba. Izgājušas no ēdnīcas, mēs, nu vairāk gan es, sastapos ar skatieniem, kas uz mums blenza ar neizpratni. Šajā brīdī vēlējos būt uz motocikla ar mūziku austiņās un braukt kaut kur tālu, tālu prom.

-Starp citu,- Kristīne ierunājās, kad visas kāpām augšup pa trepēm,- Kur ir tavs motocikls?

-Nozagts,- skumji atteicu. Meitenes bija pārsteigtas,- Kāds to nozaga no mājām?

-Policiju izsauci?- Marta mani apskāva, mierinot, un jautāja,- Atradīsies?

Kristīne prata saglabāt mieru,- Un tu domā, ka tas bija Kristiāns?

-Nē,- es samelojos,- Es tā nedomāju.

-Es gan,- Kristīne atteica,- Viņam beidzot pavērusies iespēja samaksāt rēķinus,- meitene nosmīnēja un devās augšup, mūs atstādama aiz muguras. Noskatījos viņai pakaļ, domādama par to, ko Kristīne bija teikusi un cik ļoti tas sakristu ar teoriju par to, ka motociklu nozadzis Kristiāns.

-Kāpēc viņa tā reaģēja?- es pajautāju Martai, kura neizskatījās pārsteigta par Kristīnes teikto.

Marta nevilcinājās ar atbildi,- Tāpēc, ka viņa un Kristiāns bija pāris. Puisis sāka mētāties uz motocikliem, un viņa palika otrajā plānā. Viņš aizbildinājās, ka esot naudas problēmas un tā...- Marta stāstīja,- Kristīne ļoti pārdzīvoja, bet nu jau laikam ir tikusi tam pāri, un, kā saka..

-No mīlestības līdz naidam ir viens solis,- es pabeidzu viņas domu. Marta pamāja ar galvu, un, zvanam nozvanot, devāmies uz informātikas kabinetu, nu jau ātrāk. Atvēru kabineta durvis un apsēdos pie pēdējā datora, kas bija brīvs. Pēc informācijas, ko biju guvusi no meitenēm, man galvā bija daudz vairāk mudžekļu nekā iepriekš. Atspiedu galvu pret datorgalda virsmu, un, kad domāju, ka tūlīt sākšu dauzīt pieri pret koku, man pienāca īsziņa.

Izņēmu telefonu no kabatas un to izlasīju : „Gaidu tevi pie skolas. Mums pēc pusotras stundas ir lidmašīna uz Parīzi. Daudz laimes dzimšanas dienā, mīļā! Tu taču nedomāji, ka aizmirsīsim mūsu mīļo dvīņu īpašo dienu, ne tā? Skrien! ” tētis rakstīja.

Apstulbusi atgāzos krēslā. Jā, es pie sevis domāju, Daudz laimes.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tev-skiet-ka-mani-pazisti-26/697227