Tev šķiet, ka mani pazīsti (24)2

Lūzumpunkts.

Es nespēju nekur rast mieru. Kristiāna aiziešana nebija mani atstājusi vienaldzīgu. Pamīšus domāju te par to lapiņu, te par sakarību, kāpēc Kristiāns negribēja to man rādīt. Bet patiesībā mani uztrauca, kas cits. Viņam bija bail. Vai tāpēc, ka viņš domāja, ka atklāšu, ka viņš nozaga manu motociklu? Vai tas ir kaut kā saistīts ar Ilonas padarīšanu? Ej nu tu sazini ar to vīrieti. Bet es nespēju palikt mierā. Iekšēji jutu, ka kaut kas nav kārtībā. Un ne jau ar mani, ar viņu.

-Pie velna,- es noteicu un piecēlos kājās. Uzreiz devos uz gultu un tajā burtiski iekritu. Bija jau ļoti vēls un man rīt jādodas uz skolu. Mans prāts bija tik noslogots, ka neliela atpūta būtu tieši vietā, ja vien man nebūtu tā, ka man nenāk miegs un nav ne ēstgribas, ne garastāvokļa.

Palīdu zem segas, atbalstīju galvu uz spilvena, un, skatoties ārā pa logu, sāku skaitīt zvaigznes. Kad tiku līdz seštūkstoš četrdesmit, jutu acu plakstiņus aizlīpam un ļāvos miegam. Šoreiz tas mani nenomierināja. Tas drīzāk bija tikai īss starpmirklis, ko manas smadzenes nepiefiksēja.

-Keridī,- mamma mani modināja,- Keridī, mosties, uz skolu jāiet.

-Mammu, es varu šodien izlaist?-

-Nē,- mamma strikti noteica, un noņēma man segu,- Tu jau esi daudz, ko kavējusi, meitene.

Brīdi valdīja klusums, un es atsāku iemigt, kad kaut kas spilgts iespīdēja manās acīs. Novaidējos un uzliku plaukstu virs sejas,- Mammu, tu gribi manu aklu padarīt?!

Mamma pasmējās,- Tu vairs nevari gulēt pusi dienas, meitiņ. Laipni lūdzam pieaugušo dzīvē!

-Varu tev ko pateikt,- nīgri nomurmināju,- Ja pieaugušo dzīve skar šādas briesmu lietas, es gribu būt bērns vēl septiņpadsmit gadus, lūdzu.

-Celies,- mamma iecietīgi atgādināja un izgāja no istabas. Negribīgi izkāpu no gultas, un, aplikusi sev rokas apkārt, iegāju vannas istabā. Ātri nomazgājos, sasēju matus astē, uzklāju nedaudz kosmētikas uz sejas, lai paslēptu raižu atstātās pēdas, un devos atpakaļ uz istabu, lai saģērbtos uz skolu. Izlēmu par labu pelēkiem džinsiem un vienkāršam kokvilnas džemperītim fuksijas krāsā.  Piegāju pie rakstāmgalda, paņēmu kladi, vakardienas izprintēto materiālu un pildspalvas, paķēru savu mūzikas atskaņotāju, telefonu un maku, un, ieskatījos spogulī.

Es izskatījos šausmīgi. It kā manī būtu kāda neredzama čaula, kas būtu ieplīsusi. Centos to nomaskēt ar smaidu un uzliku somu plecā. Uzsmaidīju spoguļattēlam neīstu smaidu un izgāju no istabas, aizvērdama durvis aiz sevis. Nopūtos un lēnām kāpu lejā pa trepēm, kur trepju galā pamanīju stāvošo personu. Šis cilvēks pagriezās un, man par izbrīnu, mans skatiens sastapās ar Ēvalda skatienu. Puisis smaidīja savādi.. ne aicinoši. Drīzāk draudoši. Viss mans apātiskums pazuda kā nebijis. Ilona bija teikusi, ka es biju puisi pamatīgi pazemojusi, un turklāt māsa neko nezināja par gredzenu. Sasodīts. Sasodīts. Sasodīts.

-Paskat tik,- Ēvalds nomurmināja, neticībā nošūpodams galvu,- Kā tad man tevi dēvēt? Šodien esi Katrīna, rīt jau tava māsa?- viņš noņirdza,- Tu zini, ka pret tevi ir iesniegta krimināllieta?

Saglabā mieru. Esi drosmīga, es sev atgādināju.- Tu mani neiebiedēsi.

-Tu mani neiebiedēsi,- Ēvalds nomēdījās,- Manuprāt, ir laiks tev baidīties.- viņš samiedza acis,- Jo tagad tu esi iekūlusies pamatīgās šausmās, mēģinot izjaukt mans un tavas māsas attiecības!-

-Es neko nedarīju,- rupji atcirtu,- Un ko tu vispār šeit dari? Ar kādām tiesībām tu te esi?

-Es viņu uzaicināju,- Elīza iespraucās sarunā un es izbrīnā pagriezos pret māsu,- Ēvalds atnāca man pateikt to, ko tu noklusēji,- māsa uzrunāja mani,- Kur ir mans gredzens?- māsa aizkaitināti vaicāja. Sastingu uz vietas, cenšoties izvairīties no abu glūnošajiem skatieniem.

-Tas ir augšā, uz skapīša,- es godīgi atbildēju,- Bet tagad atvainojiet, man jāiet uz skolu.- noteicu un, kad grasījos iet prom, jutu, ka Ēvalda roka spēcīgi aptver manējo.

-Mūsu saruna ne tuvu nav galā,- viņš draudēja,- Tu pamatīgi maksāsi par..- puisis teica, izrāvos no viņa tvēriena un, nenoklausoties viņa sakāmā beigas, iegāju virtuvē, kur mamma jau gatavoja brokastis, smaidot kā maija saule.

-Mammu,- es viņu pasaucu,- Ko Ēvalds dara pie mums?

-Ak, mīļā,- mamma pasmējās,- Ēvalds pagaidām dzīvos pie mums. Māsa tev nepateica?-

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tev-skiet-ka-mani-pazisti-25/697198