http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tev-skiet-ka-mani-pazisti-25/697198
Tev šķiet, ka mani pazīsti (26)6
Tumšā paradīze.
Biju neizsakāmi atvieglota, ka pamanīju, ka mašīnā bija tikai manas ģimenes locekļi, un neviens cits. Apsēdos mašīnas aizmugurē blakus Elīzai un uzmetu māsai jautājošu skatienu.
-Kur tad tavs līgavainis?- es pajautāju, un pamanīju, ka māsai uz pirksta greznojas skaistais gredzens. Viņai tas neizskatījās tik labi, kā man. Elīza mani acīmredzami ignorēja.
-Ēvalds meklēs dzīvokli,- mamma sacīja,- Kate, lūdzu, esi jauka, tās ir ģimenes brīvdienas.
-Par to runājot,- es sacīju,- Kur tad manas drēbes?
-Mēs ar māsu visu paņēmām,- mamma mani mierināja,- Ja kaut kas trūks, tad nopirksim, vai ne , tēti?
Tētis norūcās un mēs visi kopā iesmējāmies,- Bet protams,- viņš mīļi sacīja un noskūpstīja mammai pieri,- Visu manām trijām dāmām un diviem nezināmajiem brīnumiņiem,-
-Četriem,- Elīza palaboja, uzlikusi rokas uz vēderiņa,- Tev jāsāk pierast pie domas, ka drīz tu būsi gan tētis, gan vectētiņš, bet mamma vecmāmiņa,- meitene, smaidot to, teica. Lai kā man negribētos to atzīt, mana māsa bija laimīga. Viņas acis burtiski staroja, un es tikai tagad apjautu, kam māsa gāja cauri. Viņa nebija pabeigusi skolu, bija ārkārtīgi talantīga, apveltīta ar mīlošu un saprotošu ģimeni, bet uz grūtām kājām, ar neparedzamu līgavaini pie sāniem. Nevienai septiņpadsmit gadus jaunai meitenei nevajadzētu iet kam tādam cauri. Un, pat ja nāktos, šim cilvēkam būtu jābūt ļoti spēcīgam. Cita meitene jau būtu padevusies, bet mana māsa turpināja cīnīties, un es ar viņu lepojos. Viņa tomēr vienmēr būs mana māsa. Lai cik stulba, ļauna, dumja vai kāda nu viņa tur nebūtu.
-Šķiet, ka man jāsāk pierast, ka būšu tante,- es māsai sacīju. Elīza brīdi skatījās uz mani ar tukšu skatienu un tad atplauka smaidā,- Vai jau esi domājusi par krustvecākiem?
Māsa izstaipījās un izskatījās priecīga par šādu pavērsienu sarunā,- Manuprāt, Rihards un tu būsiet dievīgi krustvecāki,- māsa izteica domas. Atbildēju ar smaidu un saņēmu māsas roku.
-Mums būs brīvdienas Francijā,- māsa līksmoja,- Vesels mēnesis!
-Mēnesis?!- es apstulbusi iesaucos. Vecāki iesmējās.- Mēs būsim prom mēnesi?
-Jā,- Elīza man atbildēja,- Mēs dodamies pārbraucienā caur visu Franciju, tad uz Itāliju, un atpakaļceļā uz Vāciju, vai nav lieliski?-
-Jā, protams, ir, bet...-
-Neuztraucies, par tavu motocikla lietu parūpēsies Kārlis,- tētis teica,- Mans brālis ātri vien atradīs tavu motociklu un turēs policistus uz strīpas tik ilgi, kamēr to neatradīs.
-Labi, ar to skaidrs, bet skola? Kā ar skolu?-
-Nu beidz, Keridī!- māsa mani apsauca,- Tu tiešām raizējies par skolu? Mēs braucam uz Franciju, uz modes un kultūras galvaspilsētu, ir mūsu dzimšanas diena, mās!
-Elīza, es taču neesmu radusi iet normālā skolā..-
-Meitiņ, nomierinies,- mamma mierinoši sacīja,-Attaisnosim tev visas mācības. Ar taviem skolotājiem visu var sarunāt. Dabūsi materiālus pa e-pastu. Problēma atrisināta.
-Jums viss ir viegli, ne tā?- es šaubīgi jautāju,- Kā jūtaties, būdami pilngadīgu dvīņu vecāki?
-Es jūtos izcili,- tētis apmierināti teica,- Un turklāt četrkārtīgi.
-Šķiet, ka man arī būs jāpaliek stāvoklī,- es pasmējos. Ģimene izklausījās šokā.- Jūs ķerti esat? Es vēl gribu vismaz pusgadsimtu nogaidīt!
-Es arī tā domāju,- Elīza teica,- Bet re kas sanāca,- māsa norādīja uz vēderu,- Mazie resgaļi!
-Starp citu,- es ieminējos,- Ko Ēvalds par to visu saka?
-Neko,- Elīza godīgi atteica,- Viņam tas liekas forši.
-Izklausās, ka tavs puisis ir nenopietns,-
-Vai tiešām?- Elīza izbolīja acis,- Tiešām? To ir tik grūti pamanīt?
-Tad kāpēc tu esi kopā ar viņu?- es nesapratu. Māsa saskuma un norādīja uz punci. Nu jā, viņai nevajadzēja neko vairāk teikt. Viņa to darīja mazo dēļ. Vairāk komentāru man nebija un ceļu turpinājām klusumā. Katra apmaldījusies savās domās. Mēnesi. Es būšu prom mēnesi no Latvijas, neziņā par Kristiānu, manu motociklu un visu pārējo. Mēnesi. Mēnesi.
***
Vecāki nebija žēlojuši līdzekļus. Mēs tikām pie vietām biznesa klasē, kas bija ļoti liels šiks, ņemot vērā faktu, ka mums bija jālido tikai pāris stundas. Tomēr, iesēžoties mīkstajos ādas krēslos un baudot patīkamo atmosfēru, es nespēju sūdzēties. Tas pat mazliet novērsa domas no visa, kas notika manā galvā.
Māsa man blakus malkoja „Sprite” vecāki lasīja žurnālus, bet es.. es skatījos ārā pa logu, kur notika sagatavošanās darbi lidojumam. Atspiedu galvu pret pagalvi un gandrīz uzreiz iemigu. Sapnī es pastaigājos pa pludmali, būdama tērpta baltā, skaistā kāzu kleitā. Man sāka trūkt gaisa, un es sāku skriet, nezinādama, kur. Tvēru pēc gaisa un tad sajutu, ka kleita top smagāka. Kad apstājos, lai paskatītos uz skaisto tērpu, pamanīju sarkanu asins apli, kas pletās arvien lielāks. Kad pacēlu acis, pamanīju, ka tas bija kāds vīrietis, kura seju aizklāja kapuce.
-Ko tev vajag?- es uzkliedzu. Svešais nosmaidīja un pagriezās, lai dotos prom.- Liec mūs mierā!- es kliedzu, nokrizdama ceļos. Jutu, ka mani sāk pārņemt drebuļi, un strauji atvēru acis.
-Katrīna,- māsa mani purināja,- Tu kliedz, kas noticis?
-Man ir jāiziet,- izbijusies iesaucos. Māsa mani palaida garām un es devos taisnā ceļā uz lidmašīnas tualeti. Atvēru vaļā durvis un iegājusi šaurajā telpā, ieslēdzos, un atspiedos pret durvīm. Lai gan lidmašīna vēl nebija pacēlusies, man sametās nelabi un es saļimu pie poda, lai izvemtos. Kad biju daudz maz atjēgusies, jutu, ka man novibrē telefons. Ar mokām to sataustīju un noliku to sev acu līmenī.
„Tu nedrīksti zināt, kur es esmu. Tā tev pašai būs labāk. Sargi sevi. Tev ir daudz ienaidnieku” Kristiāns rakstīja.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tev-skiet-ka-mani-pazisti-27/697407