Tetovējums (62)8

Gulēt tik vienveidīgā pozā bija grūti. Muskuļi protestā radīja asas spazmas, kas piespiedu kārtā lika man sagrozīties, taču tas  neko nepadarīja ērtāku. Spranda sāpēja un dega kā ellē, nemaz nerunājot par noskrambāto ādu. Pa pusei pavēru acis, lai redzētu tumšo telpu man priekšā un tās vēmekļu zaļās dienas. Mana galva atsitās pret lipīgo grīdu un es atkal atgriezos nemaņā.

-Cik viņa var gulēt?- kāds čukstus vaicāja. Samiedzu acis un pavēlēju tām neatvērties. Sirds draudēja izlēkt pa muti, bet rokas svīda tā, it kā būtu izņēmusi tās no ūdens. Jutu pieskārienu pie muguras, kā iespaidā tiku pastumta mazliet uz priekšu,- Ei, tu,- rupja Velsas akcenta vīrieša balss uzrūca. Pieskārieni turpinājās un es beidzot sazīmēju, ar ko tiku bakstīta. Kā suni vai līķi, mani pabakstīja ar purngalu.

-Neaiztiec viņu,- sievietes balss atsaucās. Es jutu, kā tika atglausti mani mati un centos klusi norīt siekalas. Es sakodu zobus, lai nedrebētu.- Viņa ir pārsitusi galvu,- sievietes balsī ieskanējās neapmierinātība,- Kā?

-Laikam atkal zaudēja samaņu.. Au!- vīrietis iesaucās,- Nesit man! Un neskaties uz mani tā!

-Mums viņu vajag veselu. Vismaz pagaidām,- sieviete sacīja. Viņas balsij piemita savāda tonalitāte. Ne gluži tik plūstoša un skaidra kā diktorei, taču tā bija ausij patīkama. Ja varētu to noraksturot, es teiktu, ka tā izklausītos pieaugušo filmu aizkadra balss.- Iesauc Baistilu, lai viņš saved skuķi kārtībā un iedod viņai vēl miegazāles.- kaut kur nočīkstēja krēsls un es automātiski sarāvos no pēkšņā trokšņa. Bet nešķita, ka kāds būtu to pamanījis.

-Atgādini man vēlreiz, kāpēc mēs paņēmām Kurta jaunāko meitu?- vīrietis ziņkārīgi vaicāja,- Ak, tu mums to nemaz neesi pateikusi..

-Personiski rēķini,-

-Jo Kurts tevi pameta kā visas mīļākās?-

-Turi muti,- sieviete indīgi izspļāva un kaut kas noknikšķēja.- Vai izšķaidīšu smadzenes.

-Ok, esmu kluss. Labāk iešu un sagādāšu mazajai ko ēdamu,- vīrietis pieglaimojās. Šķita, ka pat dzirdu, kā sieviete saviebjas. Taču es nesapratu viņas vārdus. Vai tētim bija mīļākās? Un nu viena no viņām turēja mani ķīlā? Kas tā par ziepju operu.

-Tad dari tā,- sieviete atteica,- Un, tavai zināšanai, tas nebija iemesls. Viņu pieprasīja boss.

-Skaidrs. Ejam?- vīrietim bija pavisam zudusi interese. Mans lūpas kaktiņš noraustījās uzjautrinājumā. Tas patiešām izskatījās pēc sliktas ziepju operas ainas. Viņš noignorēja viņas sacīto un mala savu. Tajā bija kas infantils un humoristisks vienlaikus. Es nespēju nepasmaidīt.

-Ejam,- Sieviete beidzot sacīja,- Baistilam ir daudz darba. Un es gribu kafiju,- viņa nu jau mazliet laipnāk noteica. Abu soļi attālinājās un nočīkstēja sen neieeļļotu durvju eņģītes. Durvis klusi aizvērās un es paliku viena absolūtā klusumā.

 Mans briedītis. Mans tetovējums. Man jābūt drosmīgai, lai tur vai kas.

Atvēru acis un centos ignorēt sāpes, ko radīja bungādiņās atskaņojošās sirdspukstu taktis. Cik vien varēju, pieslējos sēdus un tad stāvus. Drošības pēc, pieķēros sienai, un apskatīju apkārtni, kad man atkal sametās melns gar acīm un es kā lupatu lelle nogāzos pret zemi. Pēdējais, ko atceros, bija putekļi, kuri no lipīgās grīdas kā sniegs sakrita mani pretim. Un baismīgas sāpes deniņos. Un durvis, kas atvērās, apkārtējiem sadzirdot triecienu.

***

Kristīne bija mirusi. Uz viņas kakla joprojām bija manāmi mani pirkstu nospiedumi un man vajadzēja steidzami atbrīvoties no līķa. Kad beidzot tiku viņai klāt, aizklāju degunu ar džempera malu un satvēru viņu aiz kājām. Acīs izsprāga asaras, taču neļāvu ne tām, ne nelabumam sevi iztraucēt un pavilku viņu sev tuvāk. Kristīnes galva atstāja slapju, melnu, šķidru taku uz akmeņiem, padarot man visu grūtāku. Es pārlēcu uz blakus akmeņiem un noliecos pie viņas, nejauši ielūkojoties meitenes mirušajā sejā. Un es zvēru, tā nekad nepazudīs no manas atmiņas.

Plaši ieplestas acis un pavērtas lūpas. Un melns, lipīgs šķidrums pa visu viņas seju un kaklu. Pat viņas mati bija piesūkušies ar asinīm. Es atspiedu rokas pret akmeņiem, aizgriezu seju un no visas spēka ar kājām stūmu līķi tuvāk ūdens malai, prom no akmeņiem, kur viņa bija piezemējusies. Kristīnes augums bija smags, tas nepadevās,  un nācās krietni piepūlēties, lai to pastumtu uz priekšu. Man sāka smelgt kājās, taču es to paveicu. Viņa pazuda ūdenī un es cerēju, ka, iekams viņu atradīs policija, mana nozieguma pēdas būs pazudušas.

Es saķēru galvu rokās. Ko es domāju? Par ko es esmu kļuvis? Kā es varu tā domāt? Es tikko nogalināju cilvēku, ko pazinu. Un tagad es atbrīvojos no viņas līķi. Kas ar mani notiek?

Beidzot nāca nelabums. Es izvēmos tā, ka dega kakls un plaušas un sagumu uz akmeņiem. Nē, tas vairs nav svarīgi. Kristīne vienalga nezinās, vai kāds viņu apraud. Viņa nebija labs cilvēks. Viņa bija to pelnījusi un pati bija vainīga. Nevis es. Es nekad neesmu vainīgs.

Viņa mēnessgaismā bija satriecoša. Ādu kā zebrai ietonēja sarkanas svītras, kas mēnesgaismā izskatījās melnas. Ūdens tērcītes slīdot pāri sejai radīja tādu rakstu. Viņas mati kā dievietei no pasaku grāmatām izplūda kā mirdzošs oreols pilnmēness pielietajā ūdenī un spīdēja kā mitrs zelts. Viņas acis bija pavērstas pret debesīm un kaut kas viņas pozā atgādināja Kristus sišanu krustā.

Man jātiek prom. Mana sirdsapziņa ierunājās un es piecēlos kājās. Cik vien ātri varēju, devos prom, piespiedis sevi neatskatīties. Man jāpazūd. Un ātri. Bet pirms tam man ir kas sakāms Spenserei. Pat ja viņa mani nedzirdēs, es gribu, lai viņa mani uzklausa. Viņai jāzina.

Viņai jāzina.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tetovejums-63-Papildnodala/796961