Tetovējums (61)3

Es nezinu, kā tas notika.

Es neatceros neko, pēc tam, kad biju paēdusi brokastis ar tēti.

Taču man sāpēja. Man mežonīgi sāpēja elkoņi, vaigs un ceļi. Es jutu, ka grīda, uz kuras gulēju, bija auksta un lipīga. Pierāvu sev kājas pie vēdera un centos saprast, kur ir manas rokas, kad atskārtu, ka tās ir sasietas man aiz muguras. Vismaz mana mute bija brīva, taču acīm priekšā bija kaut kas uzsiets, ka es neko neredzēju.

No šausmu filmām es zināju, ka nav jēgas kliegt. Tāpēc klusēju un centos izlikties, ka neesmu nomodā, lai apkārtējie apstākļi pavēstītu, kas reāli notiek. Saspicēju ausis un dzirdēju, kā kaut kur nelāgi pil krāns. Ārā čivināja putni un nebija nekādu pazīmju, ka es nebūtu viena.

Man bail. Man ļoti, ļoti bail.

***

Tailers

Es sēdēju savā impalā, pašā klints galā, apgūlies uz mašīnas aizmugurējiem sēdekļiem un blāvajā gaismā rakstīju dzeju, pilnīgā dzērumā, cenšoties izmest Spenseri no prāta. Taču viņa mani bija izēdusi kā inde. Ikkatra mana ķermeņa šūna alka pēc tās maitas. Ikkatra manis daļa mani nolādēja desmit pakāpēs par to, ko biju izdarījis. Bet atpakaļceļa nebija. Viņai un man tā būs labāk.

Kad noņēmu pildspalvu, pamanīju, ka esmu viņu uzzīmējis. Viņas lielās, lellei līdzīgās acis, kā bērniem no Mārgarētas Kīnas gleznām. Pārāk lielas viņas sejai. Meitenes taisnais, īsais deguns ar kūkumu. Smalkās lūpas ar pilnīgo apakšlūpu. Bērnišķīgie apaļumi vaigos. Viņas mati, aiz kā viņa slēpās, kad kautrējās. Man iesmeldzās sirds no jūtām, ko es jutu pret to meiteni.

Es viņu mīlēju. Atceros to nakti, kad beidzot tiku pie viņas uz Spāniju, izsekojot viņas mobilo telefonu, un viņa sabruka manās rokās. Viņa bija tik silta un smaržoja pēc ziediem. Tāpat kā mamma savās labākajās dienās. Bet viņa bija trausla, un es atceros, cik ļoti sāļas bija viņas asaras. Cik strauji sitās meitenes sirds, un cik stipri viņa mani turēja, lai nesabruktu. Viņa mani nelaida prom, un es sajutos vajadzīgs. Es zināju, ka viņas jūtas nav tādas pašas, bet es noticēju. Tonakt es pat aizmirsu, ko biju izdarījis dusmās pret viņu.

Viņa bija kā debesis manā ellē. Kristīne nekad nespēja mani tā saprast, kā Spensere pēc vienas sarunas. Kad viņa uzzināja par manu sājo likteni, viņa nesāka likt pretī argumentus, par to, ka viņai būtu sliktāk. Tā vietā viņa mani izrāva no ellīgajām atmiņām un samīļoja. Neviens mani nebija tā apskāvis un mīļojis. Neviens nebija sapratis. Tikai viņa.

Jau trešo nedēļu es centos izdedzināt viņu no prāta. Bet nekādi tas neizdevās. Šņabis garšoja kā ūdens, cigaretes svilināja tikai plaušas, un adrenalīns mani nebiedēja. Paņēmu aiz auss aizāķēto cigareti un izkāpu no mašīnas. Laukā bija auksts. Vien no manas elpas gaisā cēlās elpas mutulīši, un zvaigžņotā debess solīja rāmu nakti ikvienam, izņemot mani.

Taču es zināju, ka jau sen neesmu te viens. Mani rokas muskuļi saspringa, dzirdot, kā nočab oļi viņai nākot un vienkārši aizdedzināju cigaretes oglīti. Varbūt, ja izlikšos, ka esmu beigts, Kristīne liks man mieru.

-Es tikai gribēju pateikt, ka esmu pateicīga, ka viņas dēļ, es varu dzīvot,- meitene klusi sacīja,- Man ļoti žēl, ka tā notika. Man tiešām ir žēl, ka tu izglābi mani, Tailer,- viņa murmināja. Es nespēju noticēt, ka šo cilvēku reiz biju mīlējis. Viņa taču bija tāds pats monstrs kā es. Viņa tikai priecājās, ka cieta cits.- Tailer, saki kaut ko.

-Tu visu pateici,- es noņurdēju, izpūšot dūmus pret melno okeāna satīnu, kas vējā viļņojās,- Man prieks, ka tu esi priecīga par to, ka cita meitene ir nolemta iznīcībai.

-Tā nav, un to tu zini!- viņa ietiepās pretim. Viņa nāca man tuvāk un es jutu savus dēmonus mostāmies. Kristīnas gaišie mati mirdzēja pilnmēness gaismā. Taču viņa nebija nekur līdzīga Spencerei,- Es tevi mīlu, kā tev tas nepielec? Es gribu, lai esam kopā, un saprotu, ka tas ir likteņa pirksts, ka mēs palikām kopā. Tu vienmēr esi bijis laimīgs ar mani, viņa bija tikai darbs!- meitenes acīs atmirdzēja asaras. Dēmons manī atņirdza zobus.- Tailer, lūdzu, brauksim mājās,- viņa lūdza, satverot manas rokas,- Tā kuce nav to vērta!

Es apstulbu. Dēmons sāka šņirkstēt zobus.- Ko tu pateici?- es nikni uzrūcu, būdams aizskarts. Vārdi, ko viņa pateica, mani iedragāja pēdējās pašsavaldības paliekas,- Kā tu viņu nosauci?- es viņai uzkliedzu, cieši turēdams viņas rokas. Kristīne sāka drebēt.- Atbildi man!

-Es ceru, ka viņu tur nogalinās!- viņa histēriski atkliedza man pretim,- Viņa man atņēma tevi, un es viņu par to nolādu! Ceru, ka viņu drāzīs tik daudz daiktu, kā vēl nevienu!- viņa kliedza un izrāva roku no manējās, iesizdama man pa krūtīm,- Viņa tevi nekad pat nav mīlējusi! Viņa tevi ir tikai apdraudējusi,-

Un tad man sametās melns gar acīm. Es sapratu, ko daru tikai brīdī, kad biju satvēris Kristīnu aiz kakla un žņaudzu tā, ka meitenes seja piepampa desmitkārt trakāk. Es viņu atlaidu, tā, ka viņas augums atsitās pret baltajiem oļiem un viņa kā iebiedēts dzīvnieks, lielām acīm lūkojās manī, turēdama kaklu.

Es purināju galvu un kāpos atpakaļ, skatoties uz savām rokām, apzinoties, ko es daru. Kristīna vienkārši skuma. Kāpēc es to izdarīju?- Kristīne, es..- es viņai grasījos teikt, taču meitene neklausījās. Viņa zvērīgi iekliedzās un sāka kāpties uz atpakaļ. Viņa to darīja tik ātri, ka nespēju pateikt, ka viņa ir pie klints malas, kad meitene vēlreiz iekliedzās un atskanēja īss būkšķis. Viņa sekundes laikā pazuda aiz klints un es piespiedu sevi pakustēties līdz malai, kur uz akmeņiem pamanīju viņas līķi. Meitenes galva bija izšķaidīta pret akmeni un tumšā masa klāja akmeņus. Viņas ķermenis bija izlocījies nedabiskā pozā un izskatījās pēc lelles.

Es sagumu uz ceļiem un truli blenzu ainā savā acu priekšā. – Kristīne!- es nobļāvos un piecēlos kājās, lai atrastu ceļu, kā nokļūt līdz viņai. Viņa nevar būt mirusi!

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tetovejums-62/796763