Tetovējums (21)0

Atgriezusies mājās, es jūtu visas emocijas. Diena ir nupat sākusies, laukā un manī bango vētra. Es novilku kurpes, ko atstāju turpat pie durvīm, un, lai izvairītos no tēta skatiena un klātbūtnes, devos uz otrā stāva vannas istabu. Atrāvu vaļā durvis, ko es sevis aizslēdzu un lēni piegāju pie spoguļa. Lietū mani mati bija kļuvuši smagnēji, un vaigi bija apsārtuši, gan no raudāšanas, gan no lietus šaltīm, kas bija tik spēcīgas, ka neļāva normāli redzēt. Novilku slapjās drēbes, pagriezu skaļāk mūziku, kas vēl aizvien skanēja, un devos uz vannas istabu, lai nomazgātu visas strīdu un sāpju pēdas no ķermeņa.

Es zinu, ka ar to viss nebeigsies.

---

Atlikusī diena man ir diezgan vienmuļa. Pa brīžam kožu sev pirkstos, lai nepaņemtu telefonu rokās. Es jau no tēta “draugiem” uzzināju, ka Šeins pamazām sāk atlabt. Vismaz man nav jāiet lejā pie tēta, un jācenšas viņam pielabināties. Labi vien ir, ka mana mājsaimniece aizvien papildina manu istabu ar našķiem, labi, ka viss, ko man vajag ir tepat, un man nekur nav jātiek. Taču man bija tik sasodīti garlaicīgi, ka pakāršanās varētu būt kā izklaide. Tikai es tik zemu nekristu, lai cik slikta būtu mana dzīve.

Apgūlusies uz vēdera, es uzlieku rokas uz Apple datora baltajiem taustiņiem un ielūkojos ekrānā, kur mana māsa instagram ielikusi bildi, kurā apskāvusi divas slavenības, ar vairākiem simtiem tūkstošu sirsniņu atzīmju. Komentāros cilvēki apjūsmo Evelīnu, par viņas skaistajiem matiem, acīm un ādas krāsu. Evelīna ir skaista arī bez tiem komentāriem. Viņu nevajag pārliecināt. Šīs domas sadusmota, aizveru datora vāku, un pieķeros žurnāliem, ko biju nometusi sev blakus. Vairums izdevumu ir gadiem veci, taču tie vienalga ir kaut kas labāks par nekā nedarīšanu.

Taču arī tas nespēj ilgi novērst manu uzmanību. Man gribas paņemt telefonu rokās un piezvanīt draugiem, bet zinu, ka tā tikai pasliktināšu attiecības ar viņiem un dzirdēšu tikai un vienīgi pārmetumus. Es nopūtos un noliku žurnālus vietā. Krāsoties man vairs nevajadzēja, jo to jau pratu tāpat. Stila lapas vairs nebija aktuālas, un “vēstuļu draudziņi” bija bērniem.

Tā nu atgāzos uz muguras, dekoratīvo spilvenu jūklī un raudzījos griestos, uz kuriem aizvien bija attēls ar zvaigznēm naktī. Mans lūgums mammai. Es vienmēr biju vēlējusies gulēt zem klajas debess, bet mamma man nekad to neļāva. Tā nu viņa ienesa debesis manā istabā, nokrāsojot griestus matēti melnā krāsā, un iestrādāja tūkstošiem mazas gaismas pērlītes, kas replicēja zvaigznes. No dažādiem skatu punktiem varēja saskatīt arī zvaigžņu rakstus.

Šūpoju līdzi kāju, kas mazliet smeldza pēc skriešanas un dungoju līdzi “Love Yourself” melodijai. Vai es sevi mīlēju? It kā jā, bet arī nē. Man ar sevi nebija problēmu, ja neskaita to, ka man ļoti pietrūka manu garo matu un , ka man bija garš, taisns deguns un ne grama tauku uz pakaļas, kas izskatījās pēc virtuves dēlīša. Bet tie bija nieki. Garīgi es vēl nebiju sevi atradusi. Es to vēlējos pirms diviem gadiem, un atkal biju atgriezusies nulles pozīcijā.

Malacis.

Piepeši atcerējos par Vila dāvanu, un nekavējoties pieskrēju pie savas sarkanās somas, no kurienes to izvilku. Parasti es droši vien uzrakstītu blogā kādu rakstu par jaunajām modes tendencēm, vai to, cik sūdīga ir mana dzīve, bet tagad man bija šī mazā, glancētā grāmatiņa ar vienradžiem un krāsainām lapiņām. Vils teica, ka vēlējies, lai tai būtu kāda nozīme. Un tai būs.

Mans ceļojums vēl nav beidzies. Šis ir tikai viens no pieturpunktiem. Es to varu turpināt, kad vien vēlēšos un beigt vien tad, kad zināšu, ka esmu atradusi sevi. Es vēlos izmēģināt Elijas dzīvi uz vienu gadu, un redzēt, kas ar to notiks. Varbūt, iedomājoties, ka esmu kāds cits, es beidzot atradīšu pati sevi?

Noglāstīju grāmatiņas maigos vākus un noslēpu to somā. Izslēdzu mūziku ar plaukstu sasišanu un atslēdzu durvis. mirkļa iespaidā nospriedu, ka labāk būs, ja izlīgšu ar tēvu, un došos prom. Tā rīkotos pieaudzis cilvēks. Tā Endrijū gribētu, lai es rīkojos. Lai arī kur mans mazais brāļuks tagad būtu. Sirdī iedūra saldskāba sāpe, atceroties to nakti, kad viņš bija pārbijies un ar asarām actiņās. Man nevajadzēja viņu atstāt vienu pašu, kā nekā, viņam taču bija tikai četrpadsmit gadu. Viņš nebija skarbais puika kā citi viņa vecumā, viņš bija mīļš puisēns, kurā es redzēju sešgadnieku, kurš man sekoja kā pīlēns pīlei.

Devos lejup pa kāpnēm un dzirdēju, ka tētis runā pa telefonu. Šīs sarunas bija garlaicīgas, un es pat necentos tās noklausīties, kā darīju agrāk. Parastie arhitektūras dialogi.. Tā, kā viņš, laikam, bija kādā no hallēm, nolēmu noriskēt, un noslīdēt pa margām vēl vienu reizi. Iekodu lūpā, pārliku kāju tai pāri un aptinu locekļus kā koala lācītis, līdz sāku slīdēt un iespiedzos, atkal sajuzdama tik pazīstamās brauciena izjūtas, kas nu bija kļuvušas reizes trīs īsākas, jo es biju izaugusi.

Nokāpu no margām un gandrīz uzskrēju virsū tētim, kurš samulsis vērās manī. Rokās viņam bija kaste no “Jovani”, kas nekavējoties piesaistīja manu uzmanību. “Jovani”” ražoja manas mātes mīļākos vakartērpus. Viņa nekad nevilka neko citu, jo uzskatīja, ka nav labāka dizainera par viņu.  Mēs abi mulsi vērāmies viens otrā.

-Es atvainojos,- es pirmā sacīju, izklausīdamās, kā nokaunējies bērns. Apliku rokas sev apkārt, drošības nolūkojos un centos uzlūkot viņu ar kucēna acīm. Lieki piebilst, ka man gribējās redzēt, kas ir tajā kastē, un vai tas ir man,- Man nevajadzēja tev iemest ar bulciņu,- es noriju spurdzienu un iekodu lūpā.

Arī tētis pasmaidīja,- Es tieši grasījos tev atvainoties,- tētis sacīja un pasniedza man kasti,- Tu jau zini, ka neesmu nekāds labais komunikators, tāpēc nolēmu tev nopirkt ko jauku un sagādāt šovakar ieejas biļeti uz saviesīgu pasākumu. Pēc tam tu esi brīva.

-Kas par pasākumu?- aizdomas pilna vaicāju, un samiedzu acis. Kaut kas šķita aizdomīgs. Tētis parasti pats devās uz ballēm. Es nebiju baļļu tips. Man vispār ballītes īpaši nepatika. Es biju filozofisks, romantisks cilvēks, kas bija apmaldījies sevī.

-Senatora balle piepilsētā. Tur ir jāierodas ar pavadoni,- tētis mazliet šerpi atteica,- Tā, kā tava mamma aizvien ar mani nerunā, es nevēlos doties ar citu sievieti, un piesaistīt preses uzmanību,- ja jūs pazītu manu tēti, jūs zinātu, ka tā viņš saka, ka mīl manu mammu. Viņi aizvien nebija šķīrušies, bet bija pārāk lieli idioti, lai izlīgtu mieru. Endrjū pazušana bija visam kronis. Mamma aizbrauca strādāt, bet mēs ar tēti palikām te. Traumēti bijām mēs visi. Un es ļoti ilgojos pēc vecāku mīlestības. Vēl vairāk es ilgojos pēc Endija.

-Un kas par to būs man?- es kaulējos pretim. Tētis arī iztaisnojās, sajutis izaicinājumu.

-Piešķiršu tev trīsreiz vairāk naudas, nekā tu dabūji iepriekš, bez tā visa, sponsorēšu tev frizieri un stilistu, kā arī mašīnu. tu dabūsi darbu, kur varēsi būt priekšniece,-

-Kaut kā aizdomīgi,- es piebildu,- Nevar būt, ka par vienu jauku balli, mans tēvs taisās..

-Nav jau arī,- tētis mani rupji pārtrauca,- Tev būs pavadonis uz balli. Tu nedrīksti būt apdraudēta.- viņš neskaidri nomurmināja,- Un tagad ej augšā, uzvelc rīta svārkus un nāc uz konferenču halli. Tevi vajag sagatavot.

-Bet pulkstenis ir četri,- es sūkstījos. Man bija vienalga par pavadoni. Es pieķēros tēta vārdiem par draudiem, taču vēl neko nejautāju. Tātad, man vajadzēs noskaidrot.- Ko mēs darīsim līdz vakaram?

-Līdz vakaram tu pārtapsi par skaistu un cilvēcisku sievieti, nevis mežoni,- tēvs noteica un atglauda matus no pieres. Viņš mani uzlūkoja ar aizkaitinājumu,- Nu, vai tu iesi reiz?

-Un ja man gribēsies ēst?-

-Jēzus,- tētis nosprauslājās,- Tev tiks atvests viss no restorāna. Vēl kādi jautājumi?

-Kurpes?-

-Ka es tev tūlīt ar kaut ko nemetu!- tētis norūca. Šoreiz nolēmu paklausīt, un devos uz augšstāvu, pie reizes atvērdama kasti, kur bija salocīta burvīga, melna kleita ar baltiem ielaidumiem. Uz tās bija nolikta kartiņa, ko nosolījos sev atvērt vēlāk.

Man pirms tam jāveic pāris zvanu. Pārmetu skatienu pāri plecam, lai redzētu, vai mani nevēro, un, pārliecinājusies, ka gaiss tīrs, devos atpakaļ uz savu istabu.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tetovejums-22/790792