Tetovējums (20)1

Tā jau es domāju, ka mūsu savstarpējais miers nevilksies ilgi. Mēs sākām mētāties ar ēdienu (kas vēl bija daudz maz nekaitīgs pasākums), un tad, kad virtuve bija tuvu destrukcijai- ar olu baltumiem, kas bija gan uz flīzētās grīdas, gan sienām, gan priežkoka piekaramajiem plauktiņiem un citām mēbelēm, ar miltiem, kas kā sniegs klāja ne tikai mūsu abu sejas un matus, bet arī visu telpu. Kad ēdiena kļuva žēl, vai vienkārši tas likās par maz, mēs sākām apvainot viens otru personiski, smieties gribās, tipiska tēva un meitas saruna. Pavisam aizsvīlusies, es devos uz savu istabu, slādama tik skaļi ar kājām, ka kāds varētu padomāt par ziloņu bariem, ieslēdzu gaismas un «Black Veil Brides» albumu uz pašu skaļāko, uzrāvu kājās melnas, pieguļošas treniņbikses un jaku ar rāvējslēdzēju, uzvilku savas mīļākās botes, iespraudu ausīs austiņas no mp3 un, ieslēgusi sev tīkamu mūziku, devos skriet, kā vējš panezdamās garām tētim, kurš man kaut ko teica, bet mūzika skaņu apslāpēja.

Laukā bija mans mīļākais laiks. Īrētā mašīna jau sen bija noslāpusi, un, vietā, kur tā atradās, tā izskatījās kā no reklāmas rullīša. Aiz lielajiem, milzīgi glaunajiem metāla kaluma vārtiem vīdēja koku aleja, virs kuras kā tilla svārki bija sapulcējušies negaisa mākoņi. Vieglais vasaras vējš pirms vētras plivināja manus īsos matus, it kā neredzamas rokas tos bužinātu, un gaisā jautās klusums un miers. Tālumā varēja dzirdēt okeāna šaltis, kas liecināja, ka stihija ir saniknota. Ja man būs spēka,noteikti aizskriešu līdz Ričmondas klintīm, pavērot, kā putas šķīst pret akmeņiem un kā okeāns maina krāsu, cerībā, ka tas mani nomierinās.Arī man iekšēji bija vētra, karš un cīņa. Viss vienlaikus. Es biju aizkaitināta un sāpināta.

Nodota.

Piespiedu pogu uz vārtiem, un, bez iesildīšanās, sāku skriet, lai ātrāk izliktu enerģiju. Šoreiz es neskrēju, lai nodzītu svaru, vai lai sasniegtu jaunus personiskos rekordus. Es skrēju, jo gribēju būt prom, tieši tāpat, kā toreiz, pirms diviem gadiem. Es atkal gribēju aizmukt, un skriešana palīdzēja. Dusmas un adrenalīns bija mans veiksmes kokteilis, tas palīdzēja skriet ātrāk un tālāk, kā spētu skriet parasti. Pieķēros vienām no sāpīgākajām atmiņām, un, aizvērusi acis, fokusējos uz tām, lai tās mani mudinātu skriet vēl daudz ātrāk. Un palīdzēja.

- - -

Tā diena man atmiņā paliks ilgi. Ziniet kā, visiem ir ģimenes drāmas un strīdi, tā ir norma.

Bet ne manā ģimenē. Ne gluži. Mums nav trauku šķīšanas, nav zilumu un nav policijas iejaukšanās. Mums ir kas sliktāks. Mēs komunicējam. Pareizāk sakot, komunicē mūsu vecāki. Mēs šādās dienās paslēpjamies manā istabā, skatāmies pirms desmit vai vairāk gadiem nofilmētām šausmenēm, ēdam našķus un izliekamies, ka neeksistējam. Es zinu, ka Endijs grib aizbēgt tieši tikpat ļoti cik es. Bet viņš ir mazs, un es esmu pārāk bezatbildīga. Ja te būtu mūsu vecākā māsa Evelīna, viss būtu citādāk.

Evelīna bija mūsu abu elks. Viņa vienmēr dabūja, ko vēlējās, ne jau tāpēc, ka būtu izlutināta, bet tāpēc, ka gāja uz savu mērķi. Viņai arī piederēja mūsu ģimenes ticība. Lai ar ko viņa nodarbojās, mēs viņu atbalstījām. Evelīna bija arī mana labākā draudzene, līdz māte viņu piesauca vienā no saviem kastingiem. Māsa pameta mūziku, ko mīlēja, pameta fotografēšanu un kļuva par modeli, sabiedrības lelli, kura tika atņemta ģimenei. Sākumā, kad viņa apceļoja Eiropu, fotografēdamās kosmētikas firmām un PETA akcijām, viņa zvanīja, veidoja videokonferences, sūtīja kartņas, bet tad viņa pazuda. Viņas dzīvi pārņēma sarkano paklāju, fotoaparātu zibspuldžu, ietekmīgu dizaineru, preses un mediju virpuļviesulis, kas māsu atņēma ģimenei. Viņa nebija mūsu. Viņa bija viņu.

«Vaska figūru muzejs» nebija mūsu iecienītākā filma. Endijs vienkārši palūdza, lai es to uzlieku, bet mazais šķita pat filmu neievērojam. Datora ekrāna gaismā viņa vaigi bija apsārtuši, tāpat kā deguns, un lielās, zaļās acis bija baiļpilnas. Viņš bija ietinies mīkstā pledā ar sunīšiem, mana dāvana viņam dzimšanas dienā, dienā, kad viņš piedzima,kas brāļukam bija mīļākais uz pasaules. Es jau biju apradusi ar vecāku strīdiem, brālis gan nē.

-Endij?- es uzsaucu, kad viņš paslēpās zem segas. Puika izlikās mani nemanām. Nobolījusi acis, noņēmu segu no viņa matu ērkuļa, kas izskatījās kā gaiļa sekste. Mazais neapmierināti man uzrūca,- Endrijū, kas ir noticis?

-Man nepatīk, ka viņi strīdās,- puisītis atzina un noslaucīja asaras,- Filmas skatīties ar māsu ir forši, bet man gribētos, lai.. Lai viņi arī skatās filmas. Un Evelīna, lai viņa arī...- brāļuks sūdzējās, šļupstot un puņķojoties. Šādā gaismā viņš ļoti izskatījās pēc tēta. Tie paši vaibsti un sejas kauli. Nepārprotiet, es mīlēju savu tēvu, par spīti mūsu šausmīgajām attiecībām. Endijs man bija tuvāks. Apliku rokas mazajam ap augumu un piekļāvu viņu sev klāt. Varētu teikt, ka, kopš viņš piedzima, es puisēnu okupēju. Es viņu sapratu,atbalstīju un mīlēju, kamēr vecāki kašķējās vai bija darbos vai ceļojumos. Endijs bija mans mīļākais cilvēks.

-Viss nokārtosies,- tas bija vienīgais, kas man nāca prātā. Ne mana balss. Ne sacītais neliecināja, ka vārdi ir patiesi. Tie gluži nebija meli. Man vienkārši tam gribējās ticēt,-Man noiet lejā?- es piedāvājos.Parasti, ja es vecākiem aizrādīju, ka Endrjū pārdzīvo, viņi aprimās. Brāļuks pamāja un es piestīvējos kājās. Locītavas nokrakšķēja un es līdzi paķēru mīksto flaneļa kreklu, lai nenosaltu. Atvēru istabas durvis, kur bija iestājies klusums un baiļipilni devos lejup pa kāpnēm. Sirds pulsēja kaklā un ausīs, it kā es būtu šausmenē. Kāpjot lejup pretojoties manam svaram iečīkstējās dēļi un es ieklausījos, vai viņi nav mūs pametuši.

-Mammu?- es uzsaucu, pievarot pēdējos pakāpienus. Visur bija gaismas un skanēja pieklusinātā klasiskā mūzika no mūzikas centra tumbiņām pie sienām, taču nekur nebija dzīvības pazīmju,- Tēti? Kurt? Lilij?- es nereti saucu savus vecākus vārdos. Viņi arī neiebilda, parasti. Dažreiz viņus tas kaitināja.

-Mēs esam te,- piesarkusi, no kāpņ apakšas iznāca mamma. Viņas vaigi bija sārti, mati savēlušies un mugurā bija vien zīda kimono un melns satīna playsuit, kas izcēla viņas karameļa toņa ādu un augumu, kas joprojām bija tikpat lielisks, kā viņas jaunībā, strādājot par modeli. Viņā es redzēju sevi, tās pašas acis, vaibsti, mati,tās pašas pianistes rokas. Mēs trīs,es, mamma un Evelīna bijām kā māsas. Mātes matos ievijās kāds gaismas dzīpars un viņa iekoda lūpā. Nebija divreiz jāprāto, kāpēc viņa tā izskatījās, un ko viņa ar tēti darīja. Es atturējos nobolīt acis.

-Endrjū ir bail.- es noteicu, rājošā tonī,- Jūs te mīcaties, bet viņš raud, jo mamma strīdās ar tēti..

-Endrjū ir jāpierod,- mamma sacīja. Es nespēju noticēt dzirdētajam,- Jūs.. esat gana lieli.

-Ar tevi nav vērts sarunāties,- es nošņācu un samiedzu acis,- Kad mēs pazudīsim tāpat kā Evelīna, jūs sapratīsiet,- es aizgriezu seju un apliku rokas sev apkārt. Man riebās draudēt. Bet man vajadzēja pateikt vismaz kaut ko. Nenoklausījusies viņas atbildi, atgriezos savā istabā, slēpdama dusmas aiz smaida, taču istabā Endrjū nekur nemanīju. Filma aizvien gāja, taču brāļa nebija nekur. Ieslēdzu gaismas un nopētīju apkārtni. Endijs nemīlēja paslēpes. Tas nu gan skaidrs.

-Endij?- es uzsaucu, un drošības labad pārbaudīju skapjus, tualeti un vannas istabu,- Endrū, viņi salīga,- es uzsaucu, taču nebija atbildes. Beidzot uz grīdas pamanīju lapiņu ar smaidiņu, kas bija palikta zem datora. Izslēdzu filmu, izvilku lapiņu un pagriezu to pret sevi.

Tas bija brāļa zīmējums. To sastāvēja primitīvs stick figure zīmējums, kur bijām mēs visi pieci. Evelīna bija pārsvītrota, bet starp tēti un mammu bija ievilkta zibenim līdzīga bulta.

«Varbūt, ja manis nebūs, viņi nestrīdēsies?» brālis bija uzrakstījis. Lapiņa izkrita man no rokām un es izskrēju no istabas, lai sasauktu vecākus un policiju. Māja bija milzīga. Mēs izskraidījām visas vietas un pat apzvanījām kaimiņus, lai pārmeklētu apkārtni.

Endrjū bija prom. Un viņu neviens neatrada. Viņš bija kā izgaisis no zemes virsas. Nebija skaidrs, kā mazajam brālim bija izdevies aizmukt no mums visiem, nepamanītam ne no kaimiņiem, ne no citiem. Tika pārbaudītas visas iespējamās vietas. Viņa nebija nekur.

Un mana dzīve kļuva par elli. Es nekad neaizmirsu viņa vārdus. Viņam nebija taisnība. Vismaz ne par viņu.Tieši tāpēc, es tos ņēmu vērā, un izdarīju to pašu, ko brālis. Daļēji tāpēc, lai vecākiem iespītētu. Daļēji tāpēc, ka no sirds vēlējos, kaut viņi beigtu strīdēties.

«Varbūt, ja manis nebūs, viņi nestrīdēsies?»

Bet es kļūdījos.

Smagi kļūdījos.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tetovejums-21/790787