Tetovējums (1)6

1.Stāsts.

Elija.

Elija bija mans pirmais izdomātais personāžs, kura dzīvi es vēlējos dzīvot.

 Šī ideja radās nejauši, es sēdēju metro blakus meitenei, kura lasīja grāmatu par kādas dziedātājas autobiogrāfiju. Cik vien spēju izlasīt, mūziķe stāstīja par to, ka, lai nebaidītos no uzstāšanās un lampu drudža, viņai ienāca prātā izveidot prātā tēlu, kas spētu to izdarīt. Kāds, kuram līdzināties. Iejušanās šajā tēlā viņai ļāva pārvarēt bailes un būt tam, kas viņa vēlējās. Žēl gan, ka nespēju izlasīt neko vairāk, jo meitene, kura grāmatu lasīja, izkāpa nākamajā stacijā, atstājot mani vienu un apmulsušu.

Šī mazā iespēja, mazā sakritība, ka sēdēju blakus svešajai meitenei un nevilšus ielūkojos viņas grāmatā, mainīja daudzus manus uzskatus. Es palaidu garām pieturu, kur bija jākāpj laukā, un, skatoties aiz loga ritošajā, krāsainā krāsu murskulī, ko papildināja ēku metāliskie silueti un cilvēku izplūdušās aprises, pārdomāju to, kas notiek manā galvā.

Kauns atzīt, bet es baidījos pat no savas ēnas. Pēc tās dienas, kad es aizmuku no mājām, atstājot pagātni aiz muguras, es nespēju dzīvot normāli, bez bailēm. Mani bieži naktīs vajāja murgi un dienā mocīja paranoja, ka mani kāds vajā. Es nekad nebiju aizdomājusies par iespēju, iejusties kāda cita ādā, un pazaudēt pašas emocijas. Izdzīvot tūkstošiem citu stāstu, kuru dzīves es spētu diktēt pati.  To mirkli es nekad neaizmirsīšu.

Tas tomēr mainīja manu dzīvi un tās redzējumu pāris sekundēs. Kā tumšā naktī uzsprāgtu milzīga, ar gaismu pildīta bumba no luminiscējošiem tauriņiem spožās neona krāsās, es atskārtu, ka es varētu dzīvot citādāk. Būt savas dzīves noteicēja.

Starp citu, to grāmatu sarakstīja Beyonce. Bet tas jau ir cits stāsts.

-     -

Par Eliju es kļuvu pusgada laikā. Izrādās, manis iecerētais process bija dārgāks, kā biju iedomājusies. Bet ideja mani tik ļoti aizrāva un motivēja, ka es darīju visu, lai to varētu piepildīt. Es strādāju nomaļās ātrās ēdināšanas iestādēs, lai iekrātu mazliet naudas, un spētu nopirkt visu, kas vajadzīgs. Dažas naktis es raudāju tik ļoti, ka sirds lūza vai pušu. Likās, ka nebūšu gana stipra un esmu un būšu nolādēta. Man riebās tas, ka smirdēju pēc burgeriem, frī kartupeļiem un sīpolu riņķīšiem. Man riebās, ka uz drēbēm nereti bija majonēzes vai kečupa traipi. Man riebās, ka bija jāvelk dumjas, apspīlētas formas košās krāsās, jāsmaida aptaukojušies bērniem un pusaudžiem un jāizliekas, ka ātrās ēdinātavas ir paradīzes stūrītis reālajā dzīvē.

Nē, es centos, es tiešām centos sev iegalvot, ka manam darbam nav ne vainas. Bet, piedod, atvaino, dažreiz klienti ir sliktāki par dzīvniekiem. Ja vien tas būtu vienīgais. Bez tā bija arī brīži, kad viņu attieksme bija neciešama. It kā es būtu zemākas šķiras pārstāvis, kalps, un viņi būtu karaļi. Reiz es neizturēju un izsmērēju ķiršu kēksiņu ar koši rozā putukrējumu deviņdesmit kilogramīgas pusaudzes ļumīgajā sejā, kad viņa zviedza kā hiēna ar psihiskām novirzēm, dubultzodam vibrējot pie katras reizes, kad tusne ievilka elpu. Man nav aizspriedumu pret resniem cilvēkiem, bet tā draņķe mani vienkārši izveda no pacietības. Ikreiz, kad slaucīju grīdu, viņa tīšuprāt kaut ko nometa zemē, lai pasmietos par mani, ar savām draudzenēm, kas svara ziņā neatpalika no viņas. Pirmajā brīdī es domāju, ka uzmaukšu viņai galvā spaini ar netīru ūdeni, bet man bija žēl spaiņa. Kā nekā, darba īpašums. Ar slotu būtu brutāli, tas arī atkrita. Un tad viņa kā ruksis izkvieca, ka grib kēksiņu, bet es savukārt nespēju atturēties.

Labi, mani todien atlaida. Un labi vien ir, ka tā, jo pēc šī incidenta es beidzot biju sakrājusi gana daudz naudas, lai sāktu dzīvot Elijas dzīvi. Priekšniekam parādīju sulīgu, vīna sarkanā lakā krāsotu vidējā pirksta nagu, novilku priekšautu un cepuri, ko nevīžīgi nometu uz letes un jutos brīva, gandrīz tikpat lieliski, kā dienā, kad aizbēgu. Labi gan, ka man pie darba atradās mazs taksometru parks, ar kuru netraucēti (un par lētām naudām) varēju tikt, kur vien gribēju, bez tam, braucot pieklājīgā, pēc mentola un bekona smaržojošā salonā ar jauku, pavecu vīrieti, kurš bija ļoti, ļoti runātīgs. Ceļš pagāja ātri, man patika runāt ar cilvēkiem, turklāt apmierinājumu radīja tas, ka beidzot bija pienākusi diena, kad es kļūšu par Eliju. Es biju nogurusi būt pati.

Atceros, ka tā bija saulaina piektdiena Ņujorkā. Cilvēki steidzās kur nu kurais, gaisā jaucās Chanel un Armani smaržu kombinācijas, un cilvēki traucās visos debesu virzienos, radīdami paši savu satiksmi, līdztekus mašīnām. Ja man būtu jānosauc lietas, kas raksturo Ņujorku, tās būtu:

*Daudz dažādas telefonu sarunas.

Jā, Migel. Nē, sievas nebūs mājās. Jā, sunim vajag klizmu. Mērija, nokāp no galda. Un tamlīdzīgi. Izrādās, ka Čaks un Blēra pārgulēja tajā ballītē, šausmas! *

*Svilpieni pēc takšiem un gari cilvēki, kuros maza auguma cilvēkiem, kā man, bieži gadās ieskriet.

*Ēdiens ir visur, kur paskaties. Maisiņi no “Chick-fil-a”, “BurgerKing” un hotdogi vai sviestmaizes ir pie rokas katram sevis cienošam Ņujorkietiem. Pareizi saka, ka Ņujorka ir “Lielais Ābols”, kas nekad neguļ. Tikai āboli, izņemot “Apple” te tiek patērēti reti. Ja ēdienu neesi nopircis, nebaidies, te ir Time Square laukums, kurā kustīgas un nekustīgas reklāmas tev atgādinās, cik forši ir sabojāt organismu. Un es nepārspīlēju.

Todien, sev par lielu izbrīnu, es spēju iekļauties plūsmā un mani (par brīnumu) neviens nesamina. Dažas sejas laipni uzsmaidīja pretim, citas kaut ko saviebās, bet tas man netraucēja izbojāt noskaņojumu. Man bija vienalga, ka atrodos pasaules vienā no modernākajām pilsētām, ģērbusies oversized kreklā ar “Metallica” emblēmu un plēstos, balinātos džinsos, novalkātām, melnām “Converse” Kurpēm un “Rayban” saulesbrillēm. Es vienkārši biju laimīga, ka tikšu vaļā no sevis.

Piekārtoju somu uz pleca un apstājos milzīgas ēkas priekšā. manekeni, tērpti izsmalcinātās mežģīņu kleitās, kas veidoja ziedu rakstus, pat šķita smaidam man pretim. Parasti es nekad šādos veikalos ne kāju nespertu. Bet es vairs nebiju es un negribēju tāda būt.

Es apņēmīgi spēru soļus veikala virzienā un apstājos pie durvīm, lai novērtētu ēku, kas bija milzīga attiecībā pret manu trauslo augumu. Piespiedu kājas kustēties un, nepaskatījusies, nejauši ietriecos kādā augumā, tādējādi viņu aplejot ar kafiju.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tetovejums-2/789009