Tetovējums (2)14

Parasti romantiskās filmās šādā situācijā nonāk likteņa izraudzītais pāris, kas pēc viena skatiena viens otrā iemīlas, un pavada atlikušo mūžu smalkā villā Itālijas dienvidos, kopā ar burvīgām ģimenēm un vakariņām pie okeāna sirds. Ja šis būtu uzņemšanas laukums, situācija būtu komiska. Žēl gan, ka šī bija tikai dzīve, kurai nebija scenāristu, un kura ar likteni rokrokā mēdza izspēlēt dažādus jokus. Viens no šiem jokiem bija nupat notikušais.

Samulsusī sieviete, kurai biju uztriekusies, izstiepusi rokas uz augšu un pavērusi muti platā «O» burtā no izbrīna, acīm nodurtām uz violeto blūzīti, kuru rotāja tumši brūns pleķis, nezināja, kā reaģēt.

Sieviete izskatījās kā klasiska business- woman,smalka auguma blondīne ar cilpā savītiem matiem, elegantām brillēm smalkos, melnos rāmjos, platu krūškurvi, smalkiem gurniem, ko tērpa zīmuļveida piegriezuma, melnas krāsas samta svārki, un elegantas laiviņas uz maza papēža, kas bija saskaņotas ar Michael Kors lakādas rokassomiņu, kas eleganti šūpojās no sievietes pleca smalka vijuma ķēdītē ar sudraba mirdzumu.

Sieviete bija pieskaņojusi blūzītes lavandas toni lūpukrāsai un acu ēnām, kas tagad lika viņai izskatīties pat mazliet smieklīgi, jo viņas kanēļbrūnās, apaļās acis izcēla Amerikas kontinenta kontūrai līdzīgais traips.

Es noriju spurdzienu, kas draudēja izlauzties, savilku žēlu sejas izteiksmi un pakāpos nost no sievietes, - Es ļoti, ļoti atvainojos, es jūs neredzēju,- es no sirds sacīju.

Sieviete beidzot attapās, un paskatījās uz mani. Viņas lūpas savilkās smaidā,

- Es.. Es nezinu, ko lai es.. -

-Un es domāju, ka šī diena nevar kļūt vēl sliktāka,- sievietes balss bija zema, lietišķa,- Nav jau tava vaina. Es neskatījos, kurp eju, un vēl tas horoskops..- viņa nervozi iespurdzās un iemeta tuvējā atkritumu tvertnē pustukšo kafijas krūzi,

- Man vajag pārmaiņas.- viņa noteica diezgan klusi, tāpēc nezināju, vai tas ir adresēts man, vai arī nē.

-Man arī nav salvešu,- es noteicu un sakrustoju rokas uz krūtīm. Nezināju, kur tās likt. Un vienalga, jutos tik draņķīgi, ka vajadzēja psiholoģiski sevi atbalstīt

- Es varētu nopirkt jums jaunu blūzi..- es ierosināju. Iepriekš nekad nebiju nonākusi šādā situācijā, un man bija kauns. Arī līdzekļu man bija pietiekami. Tas, manuprāt, bija labs risinājums.

-Tā blūze vienalga, bija veca,- sieviete atteica un sakārtoja brilles. Viņa no somiņas izvilka zīda lakatu ar austrumu ziedu rakstiem oranžā un koraļļu zilā krāsā un apmeta to ap pleciem, kas nosedza visu pleķi,- Nu re. Nav nemaz tik traki,- viņa pasmaidīja manā virzienā,- Jauku tev dienu,- viņa laipni novēlēja un atkal pasmaidīja, it kā viņai būtu injicēts botokss.

Uzspēlēta laipnība, tā teikt.

-Jums arī,- es neveikli noteicu un pavadīju viņu ar skatienu. Kad sieviete bija nogriezusies ap stūri, dziļi ieelpoju un atspiedos pret sienu. Kas tas tikko bija? Vai tiešām Ņujorkā vēl ir palicis kāds, kam ir kaut mazākās pieklājības tendences? Vai arī vienkārši tā sieviete nebija pie pilna prāta?

Noskurinājos un pavēru veikala durvis, kad uzreiz degunā iecirtās smalka auduma, ziedu un kafijas smarža, kas savijās kopā burvīgā etiķetē, liekot sariesties mutē siekalām.

Saldenā smarža lika vēderam iegurkstēties, un sev svēti nosolījos, ka drīz paēdīšu, jo biju aizņemta ar veikala fantastiskā iekārtojuma izpēti.

Es jutos tā, it kā būtu izbēgusi no Ņujorkas spīta un kustības un ieklīdusi kādā Parīzes modes veikaliņā, kur skanēja klasiska mūzika, šķiet, Bēthovena sonātes, smaržoja pēc dārgām lietām, smaržām un gardumiem, un kas bija kluss, mierīgs interjers pretēji Ņujorkas ātrumam.

Sienas bija krēmīgi baltas, un pie tām dižojās antīkas, iespējams, restraurētas lampas tikpat krēmīgos toņos un izstaroja maigu gaismu. Lielos logus, caur kuriem sijājās gaišums, aizsedza plāni mežģīņu aizskari, kas kā zirnekļtīkls laida cauri gaismas stariņus, padarot tos pērļainus. Marmora grīda atspoguļoja griestos iestrādātu gaismas diožu pērlītes un lika tām atmirdzēt pienīgi brūnajā marmorā.

Es aizvēru muti, jo žoklis no šoka bija atkāries. Drošībai, piespiedu somu ciešāk sev blakus un devos letes virzienā, aiz kuras strādāja meitene, iespējams, manā vecumā, īsiem, rudiem matiem, vasarasraibumiem klātu seju un apgrieztam pusmēnesim līdzīgām acīm, kura man laipni uzsmaidīja.

-Esmu Mārsija,- viņa iepazīstināja un paspieda man roku sveicienam, kas bija enerģijas un spēka pilns, taču vienlaikus maigs,- Laipni lūdzu «Evolve». Vai varu tev kā palīdzēt?

-Es vēlētos palasīt katalogu,- neveikli noteicu. Apkārtējā vide un mans stilistiskais kontrasts ar Mārsiju man blakus lika man justies neveikli.

Mārsija bija tērpusies profesionāli, nekādu rišiņu, mežģīņu un seksapīla. Viņa to aizstāja ar melnu zīda žabo, bāli rožainu blūzīti un klasiskajām biksēm, ko papildināja melnā žakete ar baltu rozes galviņu, kas rēgojās no kabatas.

-Tātad, esi te iemaldījusies ar mērķi,- Mārsija noteica un piemiedza man ar aci,- Darīsim tā,- viņa ierosināja,- Es tev iedošu katalogu un krāsainās piezīmju lapiņas. Tu dodies tur,- viņa ar pirkstu norādīja uz improvizēto atpūtas telpu, kas bija pievērsusi manu uzmanību,- Un tad, kad esi izlēmusi, pasaki man. Es atradīšu visu, ko vēlies, sarunāts?- viņa laipni pasmaidīja, gaidot manu atbildi.

-Nu.. Ok,- es neveikli noteicu. Mārsija noliecās zem letes, kad varēja dzirdēt, kā noskan plauktiņi un tad piecēlās un nolika manā priekšā milzīgu, krāsainu un smaržīgu lapu ķieģeli, kas nemaz neatgādināja «žurnālu».

Paņēmu to rokās (kas bija smags pēc velna), un, veltījusi pateicības smaidu Mārsijai,devos dīvānu virzienā, nolamādama sevi visos virzienos.

Nez, vai Mārsija vispār saprata, ka esmu nevis dumja praktikante, bet gan pircēja? Es taču šeit nemaz neiederējos, vienkārši izlasīju kādas meitenes blogā par šo vietu, jo viņa, kā lomu spēles piekritēju Japāņu mākslā, zināja, kur iegūt pērles. Noliku žurnālu uz kafijasgaldiņa un noņēmu somu no pleciem. Gribēju paskatīties, ko Mārsija dara, taču atturējos.

Apsēdos uz dīvāna, kas bija pārsteidzoši ērts, par spīti tā rokoko-ālajam šikam, un sāku pāršķirstīt žurnālu, kur bija itin viss, ko prāts vien spēja iztēloties- sākot no brošām līdz nagu tetovējumiem.

Pāris lapu laikā tik ļoti aizrāvos, ka apkārtējā vide pazuda. Es pazudu starp lapām, kur bija izprintētas visdažādākās frizūras, barokāli kāzu kleitu dizaini un skices un acu ēnu palešu nebeidzamība.
Kad biju tikusi līdz četrsimtajai lapaspusei un līdz tam atzīmējusi visu, ko vēlējos uz sevis, nolēmu, ka būs gana. mazliet atrāvos, un atcerējos, ka kolēģe darbā bija teikusi, ka te notiek maģija, cilvēks kļūstot par ko citu.

Bet es neredzēju ne frizieru salonus, ne ģērbtuves, neko. Tikai burvīgu iekārtojumu, Mārsiju aiz letes un atpūtas vietiņu, ko izbaudīju uz visiem simts. Nolēmu, ka būs nepieklājīgi, ja te pavadīšu visu dienu, gremojot modes pasaules nianses kā konfektes, tāpēc iespiedu žurnālu padusē un devos pie Mārsijas, kura dzēra kafiju un kaut ko skicēja kladē.

-Esmu izlēmusi,- es noteicu tonī, kas pievērsa meitenes uzmanību. Viņa pacēla savas zilās, laipnās acis un pamāja ar galvu. Pasniedzu viņai smago žurnālu, ko nu rotāja manas piezīmju lapiņas. Mārsija to žigli pāršķirstīja, un, pa laikam izgrūžot kādu klusu «mhm..», «ok..», «Jā..», nokļuva līdz vietai, kur biju apstājusies.

-Raugos, ka tev ir visai skaidrs, ko tu vēlies,- meitene konstatēja.- Vai esi gatava sākt, teiksim, tuvāko piecu minūšu laikā?- viņa pavaicāja. Es uz mirkli zaudēju valodu un spēju tikai mēmi pamāt.- Tad, kā tur būs? Vai ir pienācis laiks pārmaiņām?-

-Ir gan,- es apstiprināju,- Dažreiz nav slikti mainīt savu dzīvi uz ko labāku.- es noteicu. Mārsija vien pamāja, izdzēra kafiju un pasniedza man divas melnas mapītes,

- Kas tas?

-Mēs meklējam blogerus.. Nu, cilvēkus, kas rakstītu par mums interneta dienasgrāmatās, jo fotogrāfs mums ir, tikai viņam nav ar ko sadarboties.- Mārsija entuziastiski paskaidroja,

- Redzi, tagad cilvēki ņem to, ko dzird no citiem. Fara gan man tikai šodien pateica, lai izziņoju vakanci, bet tas, cik ātri tu tiki galā, un ar kādu entuziasmu tu skatījies žurnālā, pameta man domu tev par to pateikt,- viņa atglauda matus no auss, būdama mazliet nervoza,

- Vai tu būtu ar mieru? Atalgojums ir diezgan pieklājīgs.- viņa cerīgi ievaicājās, balsij kļūstot maigākai, siltākai un jaukākai.

-Es par to padomāšu,- es noteicu un ieliku mapītes somā. Nu, jebkurā gadījumā, ja arī nolemšu neņemt šo iespēju, man paliks pozitīvs iespaids un atmiņas par šo vietu,

- Vai varam sākt?-

-Jā, neapšaubāmi,- meitene sacīja un apgāja apkārt letei,- Lūk,- viņa uzlika roku man uz pleca un norādīja uz sarkankoka durvīm, kuras iepriekš nebiju pamanījusi,- Tur tu vari iet sagatavoties. Tikmēr es nodošu kolēģiem to, ko tu vēlies panākt. Vai esam vienojušās? Esi gatava kļūt par citu cilvēku?- -

Vairāk nekā,- es noteicu un devos durvju virzienā, sevi morāli sagatavodama tam, ka vairs nebūšu es.

Pāris sekundes pirms tam, es nebiju domājusi, ka tas jebkad būs tik grūti. Pēc tam, jau ir vienalga.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tetovejums-3/789174